| Garš teksts par garu nedēļas nogali |
[04 Apr 2011|10:25am] |
Nedēļas nogale pagāja maz guļot un daudz dauzoties apkārt. Paspēju gan ar Strēlnieku apmeklēt viņa draugu izstādes atklāšanu (neticami neglīta glezniecība sajaukumā ar dekoratīvu tēlniecību), gan pie jaunības drauga Nakstaureņa nosvinēt viņa dzimšanas dienu, gan vēl arī aizbraukt uz Aglonu un pavadīt skaistu, bet neciešami miegainu nakti lūgšanās.
Par visu pēc kārtas. Strēlnieks turpina mani burt un apburt, kaut gan kā vienmēr man viss šķiet ļoti pretrunīgi un es tiešām neprotu atrast tādus vīriešus, kas būtu ļoti piemēroti līgavaiņi, vīri, tēvi. Ai, bet ko tur... Viņam draugos ir vācu gleznotājs, uz kura izstādes atklāšanu bijām nedēļas nogalē. Glezno ļoti neglītas gleznas tādā īsti riebīgā vācu manierē - kičs ar kaut kādām kakām kopā. Strēlniekam bija jābildē pasākums. Tā nu mēs pirmo reizi kopā devāmies sabiedrībā, un viss beidzās labi - nesastrīdējāmies, es neaizbēgu, viņš arī neaizbēga.
Pēc tam pie Nakstaureņa bija dzimšanas dienas ballīte. Un man tā patīk pie Nakstaureņa! Viņš dzīvo tādā kā Karlsona namiņā, kādas daudzdzīvokļu mājas pašā pēdējā stāvā. Viņa mājiņa ir piekrauta ar stilīgiem krāmiem. Gar sienām ir viņa paša un citu mākslinieku gleznas, plauktos sakrautas Nakstaureņa spēļmantiņas - krāmi un krikumi, no kuriem visšausminošākais un savā ziņā arī vispievilcīgākais ir vecs, noplucis bebra izbāzenis, kuram izbirušas acu pogas un to vietā palikuši melni, tukši caurumi. Kaut arī es nepīpēju, viesībās vienmēr uzkāpju Nakstaureņa pīpētavā, kur var nokļūt, ja no vannas istabas pa stāvam, šaurām kāpnītēm uzraušas tādā kā šaurā uz zemā telpā zem paša jumta. Viesi šo mazo, krāmu skapim līdzīgo telpu piepīpē zili melnu, runājot gan piedzērušas sarunas, gan seksa sarunas, gan patiesības un atklāsmes sarunas. Ballējos pie Nakstaureņa līdz nakts vidum, kaut arī zināju, ka nākošo nakti vajadzēs palikt nomodā. Bet pie Nakstaureņa viss prātīgums sapiņķerējas, un tā gribas dejot un vēl pasēdēt pīpētavā zem jumta, un tā nu es mājās biju pret rītu.
Nākošo nakti pavadīju Aglonā lūgšanās un cīņās ar miegu. Šajās lūgšanu un nomoda naktīs Aglona ir pavisam citāda kā 15. augusta svētku laikā. Mēs esam varbūt kādi simts cilvēki. Visa šī lielā, baltā un zeltainā vieta pieder mums. Naktī, kad nespēju vairs tikt galā ar miegainību, gāju staigāt pa bazilikas pagalmu. Tumsa, kūstošs sniegs, peļķes, klusums. Vienatne. Šķiet, ka šī vieta saraujas mazāka, kļūst ļoti mājīga, tā vairs nav pils, bet gan liela, ietilpīga kabata, un es uzdrīkstos izteikt par vismazākās un muļķīgākās lūgšanas un zinu, ka Dievs nesmiesies un neapvainosies. Bet uzkāpjot pie Dievmātes altāra, lūgšanas kļūst lielākas, tās palēnām aug un pieņemas spēkā un lielumā. Aci pret aci ar Aglonas Dievmātes ikonu es pati izkūstu un es lūdzu ne vairs par sevi, bet par citiem, es lūdzu par to, par ko viņa aicina lūgties. Man šķiet, ka tur, ikonas pakājē no aukstajām grīdas flīzēm līdz par zili krāsotajiem griestiem, no kuriem lejup skatās kokā neveikli griezts, apzeltīts un izkrāsots Debesu Tēvs, vienmēr, pati no sevis skan nedzirdama lūgšana, un tas, kurš tur altāra priekšā nometas ceļos, tam ir jālūdz līdzi tā nedzirdamā lūgšana. Citādi nevar un nesanāk.
Bet miegs nāca šausmīgi tajā naktī. Uz dažām stundām arī aizgāju pagulēt, bet tas maz ko līdzēja. Vēl tagad nāk miegs. Ļoti daudz vienai tādai nedēļas nogalei. Un vēl tas pavasaris. Stārķi ligzdās un gājputni debesīs. Sirds plīst pušu no prieka un maiguma.
|
|
