Nu baigi patētiski. Pokaiņos nekad neesmu bijusi un, domāju, nebūšu. Neticu es šitādiem, atvainojos, māņiem. Man gribas svētīt zemi, nostājoties uz laipas pie pirts dīķa, kad tas saziedējis viss baltām puķītēm (nezālēm kaut kādām), tais retajos brīžos, kad esmu viena un klusumā, dabā. Bet, pie velna, muļķīgi pieņemt, ka Daba ir Dievs (kā man pašai kādreiz likās). Tas ir tāds primitīvisms, ar ko sevi mānām.
Nu, Tomass Manns jau arī teca, ka daba ir vienaldzīga. Kā var ticēt vienaldzīgam Dievam?