citronmeetra ([info]citronmeetra) rakstīja,
@ 2007-11-30 15:18:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Braukšu uz Romu. Varbūt atradīšu ticību. Man viņa jau labu laiku pazudusi. Cīnos ar Dievu, runāju pretī, kaut kā grūti un bezjēdzīgi tas viss. Vakar biju uz koncertu - koris Latvija un LNSO. Stravinska Psalmu simfonija un Glāsa Itaipu. Klausoties mūziku, pēkšņi sajutu, ka varbūt man vēl ir cerība atgūt ticību. Varbūt Romā. Varbūt tepat. Tagad es tikai ceru. Ceru, ka ticēšu un mīlēšu.

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]vedjmah
2007-11-30 16:40 (saite)
oi. apsolos, ka šis ir mans pēdējais stenējiens :)
manuprāt, šitā ir slidena taciņa:
1) škiet, ka tāda 'dzīvā ūdens' normālformā nav
2) var sevi piespiest noticēt, ka jaunatradums ir TAS, bet vēlāk izrādās viltus butaforija, un viss atkal beidzas kur parasti.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]citronmeetra
2007-11-30 16:46 (saite)
Bet kāpēc manī visu laiku ir šī cerība, ka tomēr ir jābūt, jāmeklē. Kaut arī brīžiem tādas dusmas, nekas nesanāk, viss liekas māņi un murgi. Un tad atkal pēkšņi IR un viss. Liels, visvarens, visa dzīve pilna ar dzīvo ūdeni. Un tā man nekad nav gana.
Šausmīgi slidena taciņa. Bet vai ir vispār vērts pa citām staigāt?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]annuska
2007-11-30 16:49 (saite)
manuprāt, tā ir vienīgā cerīgā iespējamība - ka tomēr ir, jo citādi tiešām nav vērts

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]prtg
2007-11-30 18:17 (saite)
Tāpēc jau arī ir, ka ir. Cerība taču pa daļai ir priekšnojauta.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?