Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2010-01-04 17:59:00
Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
kāpēc cilvēki nelūdz palīdzību?
lai vēlāk varētu kādu vainot visās pasaules bēdās?
kā toreiz, kad tepat cibā, kad "īpaši talantīgais mākslinieks" [vai kā tur īsti bija] vāca sev ziedojumus, no visām pusēm līda bariem, bariem vien ar žēliem stāstiņiem, ka viņi cieta vairāk, ka viņi cieta daudzpusīgāk un ka tomēr lepni [ha, ha] to noklusēja.

viena lieta ir, kad t.s. nebūšanas īpaši netraucē. vainavvienalga. ir tik daudz cita ko darīt.

bet kur ir prikols mocīties, salt sniegā un nosalt, un tad pārmest apkārtējai pasaulei cietsirdību, kad vienīgais, ko sliktākajā gadījumā varētu pārmest, būtu nevērība?

(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]raracom
2010-01-04 18:16 (saite)
Dažiem ir ļoti liels pašlepnums un ārkārtīgi augsta iekšējā barjera, kas jāpārkāpj, lai pastieptu roku vai pateiktu: "Man vajag palīdzību."

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 18:21 (saite)
man šķiet, ka "pašlepnums" ir pārāk skaists vārds šajā gadījumā. es to drīzāk sauktu par "slēptu apkārtējo nicināšanu".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]raracom
2010-01-04 21:15 (saite)
Reizēm to pat nevar nodefinēt.
Tā var būt iegūta vai ieaudzināta īpašība, kuru var radīt un attīstīt ģimene vai apstākļi, ar kādiem cilvēks saskaras.
Piemēram, ir taču dzirdēts, ka senāk tika teikts - viszemāk cilvēks nolaižas, ja jālūdz kādam citam palīdzība. Un tāpēc ieaudzināja šo attieksmi: pat, ja ir ļoti grūti, neej uzreiz un neprasi, bet pārdomā šo rīcību. Labāk ar augstu paceltu galvu, kaut vai ar pēdējiem spēkiem. Bet tā bija tāda dzīves uztvere un sabiedrība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 21:32 (saite)
tiesa.
šausmas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]fedrs
2010-01-04 22:55 (saite)
Nē, tas aiz tīras nenovīdības, lai nedotu citiem papriecāties par savu nelaimi. Vai nav maitasgabali?!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-05 10:15 (saite)
vo,vo - nicinājums kā dzīvs.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]chimera
2010-01-04 18:22 (saite)
it sevišķi, kad pēc tam šāda pieredze tiek izmantota par argumentu konkursā "kurš cieta vairāk".

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 18:29 (saite)
Vispār es piekrītu raracom, jo man gadījies, ka virknei ģimenes locekļu piemīt šitāds niķis; bet tavā minētajā gadījumā drīzāk runa par paštaisnumu. Nejauka parādība, bet ikvienam jau reizēm gadās paglaudīt sev galviņu uz citu rēķina.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 18:31 (saite)
nubet vai tad nav tā, ka tiek zaočno pieņemts "tāpat jau nepalīdzēs, ko es iešu zemoties", tobiš, pasaule tiek uzskatīta par monstriem un maitām? tas ir tas, ko es domāju ar "slēpto nicināšanu". slēpto, iespējams, pašam nicinātājam.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 18:34 (saite)
Nē, tas nav tik vienkārši. Vismaz attiecībā uz man zināmajiem gadījumiem.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 18:39 (saite)
varbūt.

varbūt mani pārlieku kaitina cilvēki, kuri ļauj sev ciest.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]chimera
2010-01-04 18:42 (saite)
bet tomēr [es vienkārši domāju skaļi :]:

pašlepnums ir par to, ka tev jāizdara kaut kas slikts, zemisks, pretrunā ar taviem principiem, lai gūtu pašlabumu, un tad tu to nedari, jo esi kruts. kas slikts un zemisks ir lūgumā pēc palīdzības?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 20:26 (saite)
Lūk, manuprāt, pašlepnums ir tad, kad jārīkojas pretēji principiem, bet ne vienmēr "jādara kas slikts, zemisks" un "lai gūtu pašlabumu". Ja cilvēka princips ir nelūgt otram palīdzību, tādēļ, ka viņš uzskata to par otra cilvēka apgrūtināšanu, uz kuru viņam nav tiesības, tad viņam to ir ļoti grūti vai pat neiespējami izdarīt pat gadījumā, kad otrs palīdzētu ar prieku.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 20:36 (saite)
bet pašlepnumu parasti uzskata par apsveicamu rakstura īpašību. bet kas gan tādā gadījumā tur apsveicams, ja tas gan traucē pašam [arī gadījumos, kad nekas "zemisks" nav iesaistīts], gan traucē citam izdarīt labu darbu [traucē vairot labo pasaulē]?

tāpēc man nepatīk vārds "pašlepnums", pārāk pozitīvas asociācijas.

es nestrīdos, es joprojām domāju skaļi :))

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 21:12 (saite)
man "pašlepnums" šķiet tāda divdomīga īpašība. ir slikti, ja tāda nav, bet arī, ja tāda par daudz, nav labi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 21:12 (saite)
nu, jā. kaut kā tā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]diana
2010-01-04 19:38 (saite)
Tieši tā - tie kautrīgie patiesībā ir tie iedomīgākie.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 20:22 (saite)
Kas par muļķībām.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]chimera
2010-01-04 20:33 (saite)
vispār man arī tā šķiet

[i uz sevi skatoties, i ne tikai uz sevi].

neņem tikai ļaunā vai vēl nezin kā, man šausmīgi nepatīk strīdēties internetos!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]dominika
2010-01-04 21:10 (saite)
neņemu. zinu, ka internetos var arī uz poda pasūtīt. :D
bet strīdēties vai pat diskutēt rakstiski man arī nepatīk, jo tas ir piespiedu vingrinājums savas domas noformulēt īsi un konkrēti, kas man ne vienmēr izdodas pietiekami ātri un sekmīgi, lai diskusija būtu saturīga.
diskutēt daudz labāk ir virtuvē pie vīna, tad var ļaut domām lidināties.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

Ne visos gadījumos, bet bieži
[info]diana
2010-01-04 20:39 (saite)
Kautrīgā noliedz patiesību? :D
Kautrīgs cilvēks norobežojas no citiem vai izvairās no kontaktiem, jo ir sev/citiem deklarējis:
1) apkārtējie man darīs pāri
2) apkārtējie mani nesapratīs
3) apkārtējie ir ļauni un neiecietīgi

Kautrība piemīt gandrīz visiem, bet ne visi sevi uzskata par kautrīgiem cilvēkiem. Kas tad ir tie, kas sevi pasludina par kautrīgajiem? Tie, kas uzskata, ka kautrīgums viņiem dod tiesības. "Es jau tāds kautrīgs, ko tad nu es, lai tie citi pūlas un darbojas, es pastāvēšu maliņā, viss tāds aizsargājams un trausls." Viselementārākā augstprātība.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

Re: Ne visos gadījumos, bet bieži
[info]dominika
2010-01-04 21:06 (saite)
Jā, es kādreiz biju gandrīz slimīgi kautrīga, to es nenoliedzu, un tagad, retrospektīvi atskatoties, manai kautrībai patiešām pamatā bija bailes no apkārtējo neizpratnes, kas bija veidojušām empīriskā ceļā; taču būt kautrīgam nebūt nav viegli, tas ir apgrūtioši un sāpīgi, būt iesprostotam pašam savos kompleksos. Domāju, ka tādi cilvēki, kā Tu apraksti, tādi "pašpasludinātie kautrīgie" ir mazākumā starp kautrīgajiem.
Es negribu strīdēties, vienkārši mani pārsteidza tavs kategoriskums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?