kāpēc cilvēki nelūdz palīdzību?
lai vēlāk varētu kādu vainot visās pasaules bēdās?
kā toreiz, kad tepat cibā, kad "īpaši talantīgais mākslinieks" [vai kā tur īsti bija] vāca sev ziedojumus, no visām pusēm līda bariem, bariem vien ar žēliem stāstiņiem, ka viņi cieta vairāk, ka viņi cieta daudzpusīgāk un ka tomēr lepni [ha, ha] to noklusēja.
viena lieta ir, kad t.s. nebūšanas īpaši netraucē. vainavvienalga. ir tik daudz cita ko darīt.
bet kur ir prikols mocīties, salt sniegā un nosalt, un tad pārmest apkārtējai pasaulei cietsirdību, kad vienīgais, ko sliktākajā gadījumā varētu pārmest, būtu nevērība?
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: