Ūūlę ([info]chimera) rakstīja,
@ 2010-01-04 17:59:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
kāpēc cilvēki nelūdz palīdzību?
lai vēlāk varētu kādu vainot visās pasaules bēdās?
kā toreiz, kad tepat cibā, kad "īpaši talantīgais mākslinieks" [vai kā tur īsti bija] vāca sev ziedojumus, no visām pusēm līda bariem, bariem vien ar žēliem stāstiņiem, ka viņi cieta vairāk, ka viņi cieta daudzpusīgāk un ka tomēr lepni [ha, ha] to noklusēja.

viena lieta ir, kad t.s. nebūšanas īpaši netraucē. vainavvienalga. ir tik daudz cita ko darīt.

bet kur ir prikols mocīties, salt sniegā un nosalt, un tad pārmest apkārtējai pasaulei cietsirdību, kad vienīgais, ko sliktākajā gadījumā varētu pārmest, būtu nevērība?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)

Re: Ne visos gadījumos, bet bieži
[info]dominika
2010-01-04 21:06 (saite)
Jā, es kādreiz biju gandrīz slimīgi kautrīga, to es nenoliedzu, un tagad, retrospektīvi atskatoties, manai kautrībai patiešām pamatā bija bailes no apkārtējo neizpratnes, kas bija veidojušām empīriskā ceļā; taču būt kautrīgam nebūt nav viegli, tas ir apgrūtioši un sāpīgi, būt iesprostotam pašam savos kompleksos. Domāju, ka tādi cilvēki, kā Tu apraksti, tādi "pašpasludinātie kautrīgie" ir mazākumā starp kautrīgajiem.
Es negribu strīdēties, vienkārši mani pārsteidza tavs kategoriskums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?