zvērs iekšā
Vakar izlasīju pāris komentārus zem rakstiem par Maskavu.
Sabēdājos. Un sapratu, ka (par laimi) Latvijai citus teroristus nevajag un ārējs spēks iznīcināšanas darbiem nav nepieciešams.
Mums viss ir pašiem savs. Naturālā saimniecība ar naida apkuri. Mums pietiek ar to verbālo žulti, nenovīdību, zobainumu, kuru no sevis spēj izspiest katrs cienīgs klaviatūras deldētājs. Jebko- ikvienu ziņu, faktu, ideju vislabāk noraks, samīdīs un izberzīs pašu bāleliņš vai māršaviņa, sevišķi, kad/ ja vēlas atsaukties uz sevi kā uz "kultūras" pārstāvi: kā zināms no citām ziņām, tieši ar šo ("mēs cīnāmies par latviešu valodu/kultūru") argumentu var izliet lielāko darvas mucu, grūt-glābjami aizkrāsojot kartiņas ar idillisko ainavu "Jūlija rīts Daugavas lokos" vai "Agrs maija rīts. Rīga. A-B dambis" un vēl dažas citas, kuru dēļ var pavilkt vezumiņu, pūtvējiņam pūšot, liekot bēdas zemakmeņa.

Atceros, cik ļoti stīvējos ar vedjmah postamerikas periodā, apcerot tēvzemes lielāko nelaimi vārdā iedzīvotāji. Sak, "mēs taču neesam tādi", "ir arī izņēmumi", "kopumā, mēs taču neesam skaudīgi, neldzīgi un nenovīdīgi" "vajag skatīties uz pozitīvo" (za to, mi krasivo tancujem), taču diemžēl, diemžēl, dominējošās vērtības pārpalikušajā etnosā tomēr ir urķēšanās un sīkmanība un nespēja, nevēlēšanās sadarboties. Arī es, Brut, nevaru mest ar pirmo akmeni. Bet cenšos, cenzdamās mēģinu atbildēt uz jautājumu, par to kālabadi tad "tas/šis viss." Un šodien, JRT "Vectēvs" jo koši uzplēsa tieši to pašu, etnogrāfiski specifisko, daudzajās sēru dienās noplombēto skapīti, no tā izripoja raksturīgais aroms, kuru lai cik labi ventilētu prāta cukas (atvērtība/skats uz priekšu, nevis apcere/globalizācija šī vārda labākajā nozīmē), bez lielas piepūles nevar izdabūt ārā. Ārā no sevis. Tā nav ganuzēna, trešā tēva dēla zemnieka gudrība; pēdējās sekundes dinamo veiksme. Tas ir paštasmānijas vells, kurš plosa nevis ārējos, svešos, bet tuvos, kaimiņus ar augstāku sētu vai ātrākiem zirgiem un ar tām trijām zvaigznēm (bez abc) vēlēties nevis spīdēt, bet labāk, iecirst kāda, vēlams, tepat aizsniedzama līdzbiedra mugurā. Paša drošībai un attīstības profilaksei.