brothers Americans
Vēl viena piezīme par jauno ASV ēru (atvainojos par pesimismu un katastrofismu; es ceru, ka es smagi pārspīlēju un kļūdos, stabili turpinot savu kļūdīšanās maratonu pēc Brexit un Clinton versus Trump, kā arī dažās privātās lietās pagājšgad).

Tūkstošiem cilvēku soctīklos un mediju portālos šobrīd ir kā no ķēdes norāvušies kucēni, sacenzdamies, kurš jauno prezidentu un viņa komandu asāk izķēmos un trāpīgāk kariķēs. Jo ir nobijušies un tādā veidā mēģina atrīt iekšējo saspīlējuma kamolu, tas ir saprotami. To, protams, vārdu neslēpjot, dara arī cilvēki, kuri tajā pašā ASV dzīvo un strādā vairāk vai mazāk labos vai sliktos darbos. Viņi nav A klases aktieri vai mūziķi, kuriem dažādos pasaules nostūros būtu villas un privāti lidaparāti. Bet jaunais prezidents un viņa komanda ir ļoti izlēmīgi un rīcībspējīgi cilvēki, un es esmu diezgan droša, ka šie prezidenta Trampa nicinātāji ātri sapratīs, ka ir notikusi varas maiņa visos tajos līmeņos, kurus vērts pieminēt (bbc.com: Badlands on Twitter: US park climate change tweets deleted), un ka viņi pavisam reāli riskē zaudēt darbu vai finansējumu saviem projektiem. Tad, kad viņi to sapratīs, viņi savus soctīklu kontus patīrīs. Tā pat nebūs "gļēvulība" vai kažoka apmešana, tā vienkārši būs reālā dzīve. Pat ja tev nav ģimenes, bērnu un/vai mājdzīvnieku, kurus katru mēnesi jāpabaro.
Es lasu, kā cilvēki ar lielu entuziasmu sludina, ka viņi rīkos masu protestus. Ļoti jauki. Man viņiem gribas pajautāt: cik masu protestus jūs dzīvē esat sarīkojuši? Ja jums priekšā ir četri protestēšanas gadi, cik ilgi jūs izvilksiet, ar kādiem rīkiem jūs mobilizēsiet šīs darbaļaužu masas? Jūs tās mobilizēsiet pirmdienu rītos, kad ir jāved jaunākais bērns pie logopēda? Otrdienu pēcpusdienās, kad ir jābrauc pie slimās mammas? Trešdienu rītos, kad ir peldēšana (jo trešdienās ir atlaide)? Ja jūs domājat, ka vidējais protestētājs pēc sava psiholoģiskā profila ir tāds cilvēks kā tas vīrs, kas Sarkanajā laukumā pienagloja sēkliniekus pie bruģa, jūs sagaida smaga vilšanās.
Vēl es lasu, ka tagad ļoti tiesāšoties. Mēģināšot atgūt visas apdraudētās vai jau zaudētās brīvības ar tiesu palīdzību. Ļoti jauki. Jūs kādreiz dzīvē esat tiesājušies, jūs vispār saprotat, kas tas ir? Ja cilvēkiem vai institūcijām, ar kurām jūs mēģināt tiesāties, ir pieejami lielāki finansiālie līdzekļi (un es pat nerunāju par slavenajiem nedeklarētajiem tīklveida miljardiem) nekā jums, jūsu nelokāmība jums maz palīdzēs pat tādās relatīvi brīvās Eiropas valstīs kā Latvija. Līdz tai tiesu zālei, kurā jūs domājat daiļrunīgi uzstāties (kā dižāko Holivudas filmu paraugos) un visai pasaulei pamatot, ka jums ir taisnība! un jūs ciešat no netaisnības!, jūs pat netiekat, jo pretējās puses advokāti superīgas kvalitātes uzvalkos jūs gadiem ilgi čakarē ar to, ka lapas iesniegumam nebija pareizi saskavotas un tā tālāk. Runāju no pieredzes (sīkās lietās).

(Un pēdējais, ja jau esmu te ieskrējusies. Viena no sliktākajām lietām, kas pēdējā gada laikā, manuprāt, ir notikusi, ir "liberālisma" un "liberāļu" (no latīņu liberalis, 'izrietošs no vai saistīts ar brīvību') padarīšana par pretīgākajiem lamu vārdiem, tā ka tos vispār gandrīz vairs nevar lietot, tostarp šajā blogu vietnē. Liberālismam nav nekāda sakara ar kaut kādiem "sarkanajiem marksistiem", "radikālajiem kreisajiem", kā te desmitiem reižu bez jebkāda pamatojuma ir ticis rakstīts. Jā, jā, jo pamatojuma nepieciešamība un precīzas terminoloģijas lietošana, lai pārliecinātu par savu nostāju, pagaidām vēl nav atcelta.
Liberālisms ir politiska filozofija.
Par to ir pieejams liels daudzums kvalitatīvu tekstu, ja vien kāds vēlētos tos lasīt.)