Filmās, pasakās un stāstos māca arī pastāvēt par sevi, nebūt naiviem un piesargāties. Mūsu bērnības multenēm u.c. visam bija propaganda apakšā, tas nebija par ētiskumu

nē, nu bet tomēr lielākajā jebkādu stāstu nesēju, ļaunums nāk par sodu.

Man gan negribētos tā vispārināt, ļoti daudz dažādu tautu pasakas un folklora ir čerņa un tur nav taisnīguma aspekta. Tas, ka ļaunums ir pelnīts un labajam jātiek atalgotam, man liekas nāk no romantisma, ne senāk

protams, es nepretendēju uz mītoloģiskās pasaules izpratnes pilnu ainas pārzināšanu, bet laikam man tiešām sakāpa virsū, ka
hmmm, nav jēgas būt labam, jo tas neko neko, ēm, nenodrošina? (meklēju pareizu vārdu, neatradu)

nav jau garantiju un iepriekšparedzamības (ja vien netic predestinācijai un liktenim) un apsolījuma, ka ja tu visu izdari pareizi, ka būs viegli un gaiši un labi un kā pelnīts :( un ja tic predestinācijai, tad vispār nav jēgas censties (skatīt sengrieķu literatūru)

Tā nav taisnība, norvēģu un indiešu pasakas nāk prātā pirmās. Varētu būt visas pasakas, kas nav izskaitinatas.

Pasakas, kur bērnus izbaro trolliem, un miers, vai kur visi labie varoņi ir nogalināti, bet ļaunais dodas tālāk svilpodams

jā, protams, ir daudz dažādu pasaku, bet pasaule turās uz ilūzijas, ka labais vairo labo. un bērniem tā tiek ļoti mācīta, protams, lai viņi nekož saviem bērnudārza biedriem, piemēram.

kāpēc jums pagrabā ir lauznis?

ja pēc bombardēšanas jārokas ārā no drupām.

njaaaa

man šķiet, ir vieglāk dzīvot (mums visiem vajag cerību, pat tiem, kas apgalvo, ka viņi ne uz ko necer), ja tam (vismaz daļēji) tic, vienīgais, jā, šī formula nestrādā vienmēr, un, kā jau saki, viss nav tik vienkārši, un to arī bērniem vajadzētu mācīt.

pētījumi diezgan robusti rāda, ka cilvēkiem ir raksturīga tāda fundamentāla ilūzija kā "ticība taisnīgai pasaulei", just world belief, kas bieži arī ir iemesls citam mehānismam - victim blaming (jo, ja jau kādam gadījies kas slikts, bet pasaule ir kopumā taisnīga, tātad upurim bija kaut kas jāizdara, lai to nopelnītu).
to sauc par fundamentālu ilūziju jo tā 1) ir ilūzija, 2) piemīt praktiski visiem cilvēkiem lielākā vai mazākā mērā

ilūzijas sākums varētu būt tieši visikdienišķākajās bērnu-vecāku attiecībās, kur tiek atalgota laba uzvedība, bet sodīta slikta. un tam mehānismam ir ļoti daudz bonusu, piemēram, ir korelācija starp to, cik stipri tici taisnīgai pasaulei, un cik labs būsi. um arī pēc jebkādiem satricinājumiem atrāk atkopjas tie, kas vairāk tic. tā ka mest ārā nevajag, tikai jāatceras, ka tā mēs sev tīšām melojam, lai vieglāk dzīvot visiem kopā.

cik interesanti, tiešām, no šejienes "ļaunums ir sods!" arī taču nāk victim blaming.

ar bērniem, starp citu, pēdējā laika bērnkopības, ēm, vadlīnijas paredz to, ka netiek lietots "ja Tu šitā, tad būs tā", jo bērns nosacīti pierod pie pārāk melnbaltas pasaules un pie soda kā ikdienas (lai arī netiek sodīts, piem, bet tas tikai tiek pateikts "neiesi ātrāk, NEKAD vairs neskatīsies multenes"

jā, victim blaming ir ēnas puse šai kopumā funkcionālajai ilūzijai, kas mūs pasargā no ikdienas trauksmes un dod drošības sajūtu. ja notiek kas slikts, ir sev jāatgādina, ka ar ikvienu var notikt jebkas, it's ok, baby.

atalgošana/sods var būt arī pilnībā neapzināta, ja bērns mīļš, vecāki smaida, ja izdara palaidnību, sarauc pieri. slavē par panākumiem utt. nekā jau ļauna tur nav, ja atceras nesodīt un nevainot pie katras sāpes.

Man reiz bija kolēğe, kas regulāri deklarēja "ka dzīvei un taisnīgumam nav nekāda sakara"... un pēc šāda kritērija arī izpildījas. Dzīvoja un dzīvo labāk par vidējo..., publiskos pasākumos cenšos izvairīties.
Bet, jā, ir vērts bērniem neradīt ilūzijas par realitāti, taču ar labiem cilvēkiem un pa labam tomēr dzīvot patīkamāk. :-)

+1

Tā ir.

jā, es ticu, ka labie cilvēki vienkārši jūtas labāk :) un tas neapšaubāmi ir patīkamāk!

Tādā ziņā Silvanas de Mari triloģija Hanija ir sarežģītāka. Viņa ir par labestību, taču galvenajā tēlā daudz pretrunu, tāpēc šī varētu būt laba par drosmi, izturību.

Es arī esmu par godīgumu pret bērniem, nevis mākslīgas Disnejlendas radīšanu. Jebkuras galējības (pārspīlēts optimisms/pesimisms nav pieņemams). Šaubas un kritiskā domāšana ir noderīgas.

nepateicība pasaules alga.

nez kāpēc tieši šo latviešu tautas pasaku atceros visspilgtāk. laikam jau bērnībā nespēju pieņemt, ka tā mums te iekārtots. joprojām nespēju, lai gan daudz kas par to liecina.

Jā, ir jāmāca to, ka labais ir izvēle un nevis automātika. Un, ka sliktais, lai arī dažreiz ērtāk un vieglāk, ilgtermiņā strādā slikti.
Jo labais ir tas, kas var apvienoties un būt kopā, uzticēšanās, lojalitāte, paredzamība un drošība. Bet sliktais domā tikai par sevi, tāpēc, kamēr izdevīgi, kopā, bet tiklīdz nav - tā nav vairs. Adventure time sēriju par zagļu pilsētu var rādīt. Nogurdinoša un vientulīga būtu tāda pasaule, kur visu laiku nāktos piesargāties no visiem.

https://youtu.be/r0MFWis-pPM

shit happens. labas lietas, sliktas lietas, vienkarsi pienemt kaa bez tadas premisas ka vienmer jabut saulei - dzive paliek tik labaaka