pētījumi diezgan robusti rāda, ka cilvēkiem ir raksturīga tāda fundamentāla ilūzija kā "ticība taisnīgai pasaulei", just world belief, kas bieži arī ir iemesls citam mehānismam - victim blaming (jo, ja jau kādam gadījies kas slikts, bet pasaule ir kopumā taisnīga, tātad upurim bija kaut kas jāizdara, lai to nopelnītu).
to sauc par fundamentālu ilūziju jo tā 1) ir ilūzija, 2) piemīt praktiski visiem cilvēkiem lielākā vai mazākā mērā

ilūzijas sākums varētu būt tieši visikdienišķākajās bērnu-vecāku attiecībās, kur tiek atalgota laba uzvedība, bet sodīta slikta. un tam mehānismam ir ļoti daudz bonusu, piemēram, ir korelācija starp to, cik stipri tici taisnīgai pasaulei, un cik labs būsi. um arī pēc jebkādiem satricinājumiem atrāk atkopjas tie, kas vairāk tic. tā ka mest ārā nevajag, tikai jāatceras, ka tā mēs sev tīšām melojam, lai vieglāk dzīvot visiem kopā.

cik interesanti, tiešām, no šejienes "ļaunums ir sods!" arī taču nāk victim blaming.

ar bērniem, starp citu, pēdējā laika bērnkopības, ēm, vadlīnijas paredz to, ka netiek lietots "ja Tu šitā, tad būs tā", jo bērns nosacīti pierod pie pārāk melnbaltas pasaules un pie soda kā ikdienas (lai arī netiek sodīts, piem, bet tas tikai tiek pateikts "neiesi ātrāk, NEKAD vairs neskatīsies multenes"

jā, victim blaming ir ēnas puse šai kopumā funkcionālajai ilūzijai, kas mūs pasargā no ikdienas trauksmes un dod drošības sajūtu. ja notiek kas slikts, ir sev jāatgādina, ka ar ikvienu var notikt jebkas, it's ok, baby.

atalgošana/sods var būt arī pilnībā neapzināta, ja bērns mīļš, vecāki smaida, ja izdara palaidnību, sarauc pieri. slavē par panākumiem utt. nekā jau ļauna tur nav, ja atceras nesodīt un nevainot pie katras sāpes.