Sviesta Ciba |

annuska (

annuska) rakstīja,
@ 2008-12-11 21:53:00

Man jau ar tie deviņdesmitie nekas tik traks nelikās. Bet - 90jā man bija tikai piecpadsmit utt.
Mājās ko ēst vienmēr kaut kas bija, lai arī no mammas tas prasīja lielu plānošanu un skaitīšanu. Bija maz un sliktas drēbes un apavi, taču es to nepārdzīvoju. Domāju, ka vecāki pārdzīvoja daudz vairāk.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

skuka
2008-12-11 22:16 (saite)

Man deviņdesmitie bija ļoti īpaši. Deviņdesmiti gadu otrā pusē sāku labāk dzīvot. Pārvācos no maza dzīvokliša bez ērtībām Pārdaugavā uz lielu un ar ētībām centrā Mūsu denacionalizētajā māja. Tambrīdim - enormāli šikā, ar vannu (!!!!!) un baltām, grubuļainām tapetēm. Sākās darbs, risks, atbildība. Naudas nekādas gan īpaši nebija, bet tambrīdim likās gana. Piedzima puika. Atsvešinājos no vīra. Faktiski - viss svarīgākais notika tieši deviņdesmitajos, dažādā ziņā.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	annuska 2008-12-11 22:30 (saite)
	kā tāds pagrieziens (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	marina 2008-12-11 22:19 (saite)
	es tikai atceros, ka katru vakaru ēdām kartupeļus ar sardelēm, man nekas nebija pretī! vēl pazaudējām naudu bankās, bet es nekādu traģismu nejutu. tikai vēlāk uzzināju, ka skaitījos klasē nabadzīgs bērns, pati to nebiju pamanījusi. laimīgā bērnība. (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	annuska 2008-12-11 22:22 (saite)
	vot es arī neko daudz par naudu nejutu. nē, nu es jau biju lielāka un saprast sapratu, ka baigi labi nav, taču, ēē, materiālās vērtības man tolaik nebija prioritāras:) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	lepele 2008-12-11 22:34 (saite)
	es, studente, 90-jos pa krogiem staigaaju, un veelaak, kad saaku straadaat par 60 Ls algu, tas skjita ljoti kruta, jo pirmajaa darbaa man kaa skolotajai maksaaja tikai 45 Ls, japiebilst, ka no tiem 45 ls es 25 ls maksaaju par dziivoklja iiri, bet neatceros, ka man buutu bijis slikti (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	krii 2008-12-11 22:39 (saite)
	Man bija kas līdzīgs. Studēšana, kaut kādi darbi, krogi un tusiņi, stipendija laikam 8 Ls. Bet katru dienu kaut kas apēsts, un laimīga pārliecība, ka drīz viss bus pavisam, pavisam labi. Un nekādas panikas. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	anonymous 2008-12-11 22:48 (saite)
	Nu beidz! Tas bija vesels gadsimts (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	annuska 2008-12-11 23:00 (saite)
	es domāju tos, uz kuriem tagad atsaucas, kad runā par krīzi (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	anonymous 2008-12-11 23:05 (saite)
	Uz Tevi? Es jokojos, protams, bet kāpēc gan nevainot visus tos, kam 95. bija gadi 18, tātad teorētiski uzņēmējdarbību jau bija sākuši (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	annuska 2008-12-12 12:27 (saite)
	atsaucas uz deviņdesmitoajiem gadiem nevis cilvēkiem:) (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	annuska 2008-12-11 23:14 (saite)
	pareizi, man vajag paskaidrot, ka jokojas! (Atbildēt uz šo)

merkela
2008-12-12 01:12 (saite)

Deviņedesmitajā man bija deviņi gadiem, ēdamā vienmēr pietika, jo bija lauku radi, laukos dzīvojām arī vasarās, drēbes varēja saņemt "humānajā palīdzībā", bija kaut kādi nenormāli lieli krājumi sadzīves precēm, daudz burtnīcu, sāls, ziepju, auduma baķi, utt. Kopumā - laimīga, tipiska bērnība. Tikai deviņdesmito beigās uzzināju, ka mammai, vienīgais vecāks, alga nebija maksāta gadiem un vienīgo skaidro naudu iedeva vecmamma, bija milzīzi parādi par komunālajiem.
Tagad tas viss ir tik tāls, it kā nekad nebutu noticis ar mani.

(Atbildēt uz šo)

citronmeetra
2008-12-12 09:49 (saite)

Es gan atceros, ka dažas ziemas bija diezgan grūtas. Tieši ziemās naudas bija ļoti maz. Un tad bija viena tāda ziema, kad regulāri mājās ēdām kartupeļus ar sīpolu mērci, uz skolu man līdzi bija maz naudas un visu dienu gribējās ēst. Pavasarī pēc tās ļoti grūtās ziemas man rādījās vīzijas - apelsīni, kas skien pa dzelzceļa sliedēm :))) Noteikti esmu jau to stāstījusi.
Bet citādi deviņdesmitie bija lielisks laiks - jaunības pati virsotne, vidusskola, akadēmija, draugi, mīlestība. Šausmīgi skaisti.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	annuska 2008-12-12 12:22 (saite)
	man arī skolā visu laiku gribējās ēst un nevarēja nopirkt pusdienas pat akadēmijas ēdnīcā, ņēmām maizītes, taču man tas nelikās dramatiski, es tolaik pārdzīvoju pavisam ko citu, kaut gan patiesībā nauda būtu līdzējusi daudzām tālaika problēmām. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

vilibaldis
2008-12-12 10:02 (saite)

Nezinu, man arī nelikās šausmīgi, kaut tolaik dzīvojos pati uz savu galvu, bet bija kaut kāds darbs, ar tiem laikiem labu algu 75 Ls, bija stipendija, un ja godīgi prasības pret dzīvi pilnīgi citas, tads bezatbildīgs prieks par to ka vienkārši esmu. Tagad ir tā sasodītā atbildības sajūta un pienākumi, kaut gan ja paskatos ar kaulainu aci salīdzinoši nemaz jau tik slikti neiet. Bet tās bailes, bailes, kā būs ja būs. Toreiz nebija šo baiļu un tā arī ir lielākā starpība.

(Atbildēt uz šo)

Navigate: