Deviņedesmitajā man bija deviņi gadiem, ēdamā vienmēr pietika, jo bija lauku radi, laukos dzīvojām arī vasarās, drēbes varēja saņemt "humānajā palīdzībā", bija kaut kādi nenormāli lieli krājumi sadzīves precēm, daudz burtnīcu, sāls, ziepju, auduma baķi, utt. Kopumā - laimīga, tipiska bērnība. Tikai deviņdesmito beigās uzzināju, ka mammai, vienīgais vecāks, alga nebija maksāta gadiem un vienīgo skaidro naudu iedeva vecmamma, bija milzīzi parādi par komunālajiem.
Tagad tas viss ir tik tāls, it kā nekad nebutu noticis ar mani.