Nezinu, man arī nelikās šausmīgi, kaut tolaik dzīvojos pati uz savu galvu, bet bija kaut kāds darbs, ar tiem laikiem labu algu 75 Ls, bija stipendija, un ja godīgi prasības pret dzīvi pilnīgi citas, tads bezatbildīgs prieks par to ka vienkārši esmu. Tagad ir tā sasodītā atbildības sajūta un pienākumi, kaut gan ja paskatos ar kaulainu aci salīdzinoši nemaz jau tik slikti neiet. Bet tās bailes, bailes, kā būs ja būs. Toreiz nebija šo baiļu un tā arī ir lielākā starpība.