Augusta Debesis

Negribot neko iebilst pret to, ka arī partneri mēdz gadīties uz mūžu, vienlaikus nesaprotu "bērni nāk un iet". Vai tad ir iespējama (kaut vai teorētiski) situācija, ka bērns pārstāj būt tavs bērns? Pat tad, ja viņš dzīvo Aļaskā vai Ugunszemē un jūsu kontakti, ieskaitot e-pastus un telefona sarunas, nav biežāki kā reizi gadā - vai tiešām pastāv iespēja, ka viņu laime un labklājība tev kļūst vienaldzīga?
Esmu dzirdējusi par visādām baisām situācijām ar lāstu izkliegšanu un deklarēšanu: "Man nav vairs dēla/meitas/mātes/tēva!", taču tie man arvien likušies perversi izņēmuma gadījumi, pārāk niecīgs daudzums, lai vispār būtu pieminēšanas vērts.

(Reply)(Thread)

es to Puces domu izpratu tā, ka bērni tikai brīdi ir tavas dzīves sastāvdaļa, pēc tam viņi dzīvo paši savu dzīvi. Taču ar partneri dzīvo kopīgu dzīvi, "līdz nāve šķirs".

Par tiem perversajiem izņēmuma gadījumiem - nācies dzirdēt tik daudz, ka nupat sāk likties, ka tas vairs nav nekāds izņēmums.

(Reply)(Parent) (Thread)

Bērnu un vecāku attiecības, manuprāt, ir un paliek abu pušu dzīves daļa, "kamēr nāve šķirs" un bieži vien vēl arī ilgi pēc tam. Tam nav obligāti jāietver kopdzīve.
Katrā gadījumā - nespēju iedomāties situāciju, kad, piemēram, cilvēkam ar izjukušas kopdzīves partneri mūža garumā saglabājas ciešāka saite nekā ar bērnu, kas ir radies šajās attiecībās. Realitāte tāda vairumā gadījumu nav (vismaz nevienā man zināmajā gadījumā), un nudien neesmu pārliecināta, vai tā ir pat jābūtība.

Un vēl - mūsu attiecības ar vecākiem un bērniem ir tikpat lielā mērā mūsu pašu atbildība kā mūsu attiecības ar laulāto vai nelaulāto dzīvesbiedru.

(Reply)(Parent) (Thread)

sis nu ir tas gadijums, kad tev piekriitu par 100%, ne tikai ar savu pieredzi (kas nav "raadiitaajs"), bet ar visu savu pazinju, draugu un radinieku pieredzi :) kaut vai tas, ka partneri, vismaz teoreetiski, var nomainiit, skirties utt, bet bernam jau neteiksi - man tomeer tas puisiitis labaak patiik, skiramies

(Reply)(Parent)

IT works.

Dārgā Krī, es sen esmu atmetusi cerību, ka mēs ar Tevi varētu sarunāties vienā valodā. Un tas nav ne labi, ne slikti - tas tā vienkārši ir.

(Reply)(Parent) (Thread)

OK, iespējams, ka Tavs šķietami vienkāršais tekstiņš bija pārpilns zemtekstu un metaforu, ko es bez priekšzināšanām un papildu paskaidrojumiem nespēju uztvert, jo man nudien likās, ka es nemainu tematu, bet cieši jo cieši turos pie ikviena Tevis teiktā vārda.:)

Bet, ja nav vēlmes tēmu izvērst, es, protams, neuzplijos.

(Reply)(Parent)

Man kaut kada zinjaa pat ir prieks, ka Tu nespej iedomaties tadas situacijas, vai, ka tadas nav Tev zinamos gadijumos. Mana pieredze un zinamie gadijumi ir citadi, tadel labi saprotu, ko puce saja ierakstaa saka.

Ne vienmer ir perversi jaizkliedz, ka man vairs nav dela/meitas/mates, reizem attiecibas ar berniem vienkarsi.. mainaas. Dazadi medz but apstakli un dazadi iznaakumi, un sie iznakumi paraada, ka attiecibas ar berniem nav gan uz muuzhu by default. Ja par attiecibam uzskata realu mijiedarbibu, ne faktu, ka vieno kopigas asinis. Un, kad tiec valaa no "raamja" par to, kadam "jabut" vecaku bernu attiecibam, tad tas nebut neskiet perversi.

(Reply)(Parent)

šķiet, Tu runā par to, kā reāli ir, kamēr Puce par to, kā būtu jābūt: 1)Dievs 2)vīrs 3)bērni 4)darbs/pašizpausme 5)draugi, kalpošana sabiedrībai u.tml. Kamēr bērni ir mazi, viņi ir tajā pašā vietā, kur vīrs; kad bērni izaug, viņi aizrotē zemākā vietā, varbūt pat aiz darba.

(Reply)(Parent) (Thread)

Jā, pirmkārt, es neesmu reliģioza, otrkārt, caur mani laikam ļoti spēcīgi runā manas dzimtas sazarotā pieredze ar ļoti spēcīgām vecāku-bērnu saitēm un visdažādāko iemeslu (gan nāves, gan šķiršanās) dēļ neilgām laulībām.

(Reply)(Parent) (Thread)

cik saprotu, nereliģioziem ļaudīm tajā vietā ir viss kopums, respektīvi, pārējo elementu līdzsvars un harmonija, nu, ka nekas nedrīkst būt pārmērīgi svarīgs. bet tā protams ir teorija, un, kā jau tu norādi, praksē bieži ir citādi.

(Reply)(Parent)

Es gan neesmu nekāds soģis, bet man liekas, tas varētu korelēt - ļoti spēcīgām vecāku-bērnu saitēm un visdažādāko iemeslu (gan nāves, gan šķiršanās) dēļ neilgām laulībām.
Lai gan no enerģētikas viedokļa "pareizāks" ir modelis "ilgas un laimīgas" laulības un labas vecāku-bērnu attiecības (nevis Ļoti Ciešas)

(Reply)(Parent) (Thread)

Neklāstīšu tagad visu vēsturi, (kuras nozīmīgākos vaibstus iezīmējuši abi pasaules kari), bet, protams, korelācija ir - vienam laulātajam aizejot bojā, bērni jāaudzina atlikušajam, un tā tiek uztverta kā prioritāte, nevis gremdēšanās sērās un piemiņā. Tāpat arī laulības šķiršanas gadījumā kopīgo bērnu intereses paliek kā vienīgā būtiskā saite, kas cilvēkus turpina vienot, (nevis sapņi par kopīgām vecumdienām).

(Reply)(Parent)

Zini, es no savas pieredzes (vecāki 200 km attālumā un nu jau praktiski pieaudzis dēls man kā mātei) varu teikt, ka arī bez dramatiskiem izkliedzieniem "Tu vairs neesi mans bērns/māte!" ir tā, kā Puce raksta. Un tā tam normāli arī būtu jābūt - bērni aiziet savā dzīvē un veido savu ligzdu ar saviem bērniem. Galu galā mēs "atdodam uz priekšu". Tas, protams, neizslēdz to, ka vecvecāki reizēm pieskata mazbērnus, bērni atbrauc/atnāk pie vecākiem un palīdz viņiem kādās ikdienas rūpēs, tiek svinēti kopīgi svētki utt. Bet viņi vairs nedzīvo viens otra dzīvi, kā tas pamatā bija, kad bērni vēl dzīvoja "ligzdā". Kamēr vecīts ar vecenīti turpina vairāk vai mazāk harmoniski dzīvot viens otram.
Nu vismaz es tā saprotu to, ko Puce raksta:)

(Reply)(Parent) (Thread)

Jā, tas ir kaut kāds cits aspekts.
Man vairāk jādomā par to, ka mēdz būt bijušie vīri/sievas, bet nemēdz būt bijušie bērni/vecāki. Un ka pat tad, ja "nāve šķir", laulāto var dabūt citu, kamēr nākamais bērns nevar aizstāt zaudēto, ja, tpu, tpu, tpu, nākas kādu bērnu zaudēt.

(Reply)(Parent) (Thread)

Nu jā, tas protams ir pilnīgi cits aspekts:)))

(Reply)(Parent)

Ar domu, ka nākamais parneris "aizstāj" to, kurš nomiris? Klau, vai Tu kādreiz arī loģiski padomā, ko raksti?
Vēl jo vairāk tādēļ, ka Tavā gadījumā gan viens, gan otrs ir teorētisks pasākums.

(Reply)(Parent) (Thread)

O, šo uzbraucienu par "teorētiskumu" es gaidīju.:) Bet negrasos uz to reaģēt, jo tas ir tīrais Ad Hominem.
Jā, mazliet neveikli izteicos. Protams, arī katrs nākamais partneris nav iepriekšējā aizstājējs, tās katrreiz ir pavisam citas divu cilvēku attiecības. Un tomēr sievas/vīra loma ietver zināmu aizstājamību, kamēr vismaz kā vecāks tu esi vienīgais un neaizstājamais.

(Reply)(Parent) (Thread)

Kļūdies. Arī vecāka loma ir aizstājama. Visvairāk neaizstājamu cilvēku, kā mums visiem labi ir zināms, ir kapos. Un mēdz būt dažādi iemesli, kādēļ bērnam vajadzīgi citi vecāki.
Bet vispār pilnīgi ne par to bija šis posts un stāsts.

(Reply)(Parent) (Thread)

OK, stāsts tiešām mums katrai ir par ko citu, tāpēc liksim tam punktu.:)

(Reply)(Parent)

Ūja, ūja, nau jau gan. Ne vienu, ne otru nevar aizstāt. Un arī vecākus nevar. Un vecvecākus. Nevienu no mīļotajiem, tā ja. Man žēl, ja tā nav.

(Reply)(Parent)

Tāda sajūta mani arvien vairāk un vairāk pārņem. Sevišķi, kad noskaties, ka bērni kļūst lielāki un arvien mazāka ir tāda reāla teikšana mainīt viņu izvēles, arvien mazāk viņiem tā fiziski vajag mani(es ļoti labi saprotu, ka mamma būs tāda figūra, kas ietekmēs visu dzīvi, bet tā - ikdiena, sadzīve, kopīgi lēmumi). Un no otras puses (vismaz pagaidām) bērni tomēr neizlemj(lielās vienībās), kur mēs ieguldīsim naudu, kur mēs brauksim/nebrauksim. Tā tomēr ir mūsu (mana un Cienītā) kopīga izvēle.

(Reply)

Jā, es arī par to esmu aizdomājusies.

(Reply)

Katrai mātei jāspēj īstajā brīdī bērnu palaist, lai viņš iet... un pats gūst savus laimes brīžus un savus punus.
Kamēr ar partneri vienmēr saistīs abpusēji gūtās mācības. Jo attiecības, kurās abi nemainās, nekā nav vērtas.

(Reply)

Piekrītu. Līdz zināmam vecumam bērni ir mūsu ģimenes sastāvdaļa un tad viņi veido paši savu ģimeni un tajā mirklī šis teiciens, ka partneris ir uz mūžu šķiet saprotams.

(Reply)