es to Puces domu izpratu tā, ka bērni tikai brīdi ir tavas dzīves sastāvdaļa, pēc tam viņi dzīvo paši savu dzīvi. Taču ar partneri dzīvo kopīgu dzīvi, "līdz nāve šķirs".
Par tiem perversajiem izņēmuma gadījumiem - nācies dzirdēt tik daudz, ka nupat sāk likties, ka tas vairs nav nekāds izņēmums.
Bērnu un vecāku attiecības, manuprāt, ir un paliek abu pušu dzīves daļa, "kamēr nāve šķirs" un bieži vien vēl arī ilgi pēc tam. Tam nav obligāti jāietver kopdzīve.
Katrā gadījumā - nespēju iedomāties situāciju, kad, piemēram, cilvēkam ar izjukušas kopdzīves partneri mūža garumā saglabājas ciešāka saite nekā ar bērnu, kas ir radies šajās attiecībās. Realitāte tāda vairumā gadījumu nav (vismaz nevienā man zināmajā gadījumā), un nudien neesmu pārliecināta, vai tā ir pat jābūtība.
Un vēl - mūsu attiecības ar vecākiem un bērniem ir tikpat lielā mērā mūsu pašu atbildība kā mūsu attiecības ar laulāto vai nelaulāto dzīvesbiedru.
sis nu ir tas gadijums, kad tev piekriitu par 100%, ne tikai ar savu pieredzi (kas nav "raadiitaajs"), bet ar visu savu pazinju, draugu un radinieku pieredzi :) kaut vai tas, ka partneri, vismaz teoreetiski, var nomainiit, skirties utt, bet bernam jau neteiksi - man tomeer tas puisiitis labaak patiik, skiramies
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}