| (no subject) |
|---|
Zini, es no savas pieredzes (vecāki 200 km attālumā un nu jau praktiski pieaudzis dēls man kā mātei) varu teikt, ka arī bez dramatiskiem izkliedzieniem "Tu vairs neesi mans bērns/māte!" ir tā, kā Puce raksta. Un tā tam normāli arī būtu jābūt - bērni aiziet savā dzīvē un veido savu ligzdu ar saviem bērniem. Galu galā mēs "atdodam uz priekšu". Tas, protams, neizslēdz to, ka vecvecāki reizēm pieskata mazbērnus, bērni atbrauc/atnāk pie vecākiem un palīdz viņiem kādās ikdienas rūpēs, tiek svinēti kopīgi svētki utt. Bet viņi vairs nedzīvo viens otra dzīvi, kā tas pamatā bija, kad bērni vēl dzīvoja "ligzdā". Kamēr vecīts ar vecenīti turpina vairāk vai mazāk harmoniski dzīvot viens otram.
Nu vismaz es tā saprotu to, ko Puce raksta:) |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}