Lasīju es thel ierakstu par latvju, krievu ētiskajām dilemmām un pie vārdiem "slavenais vijolnieks" sapratu, ka nezinu neko par "slaveno vijolnieku". Tad nu spiedu saitīti un tecēju wikipēdiju lasīties. A wiki visu ko interesantu stāsta.

Dāma Judith Jarvis Thomson ir uzrakstījusi rakstu, kas aizstāv aborta veikšanu un savā rakstā katram lasītājam piedāvā trīs tā sauktos domu eksperimentus.
Pirmais no tiem arī ir par vijolnieku - Iedomājieties, ka kādu rītu jūs pamostaties gultā un pie jūsu muguras ir cits cilvēks. Šis cilvēks ir slavens vijolnieks, kuram ir reta nieru slimība un viņam nefunkcionē nieres. Mūzikas mīļotāju sabiedrība ir nolēmusi viņu glābt un pa nakti pieoperējusi viņu pie jūsu muguras, jo jums vienīgajam ir audu saderība. Tagad jūsu nieres apkalpo ne tikai jūsu organismu, bet attīra vijolnieka asinsriti no toksīniem. Ja jūs tagad pieprasīsiet atvienot vijolnieku, tad viņš nomirs, bet pēc deviņiem mēnešiem viņam būs izgatavotas mākslīgās nieres un viņu droši varēs atvienot no jums.

Ar šo domu eksperimentu autore grib pierādīt, ka ja jūs nolemjat atvienot vijolnieku, tad jūs nelaupat viņam tiesības uz dzīvi, bet gan liedzat izmantot jūsu ķermeni, kas pieder jums. Veicot abortu, jūs arī neatņemat topošajam bērnam tiesības uz dzīvi, bet gan tikai laupiet iespēju izmantot jūsu ķermeni uz kuru viņam nav tiesību, tādā veidā jebkura sieviete, kas iznēsā bērnu, ir labais samārietis, kas ļauj izmantot savu ķermeni.


Otrais - bērns, kurš plešas. Iedomājieties, ka jūs esat iesprostots pavisam nelielā telpā kopā ar bērnu, kurš nepārtraukti aug. Jūs jau esat piespiests pie sienas un bērns jūs tūlīt, tūlīt saspiedīs. Pašu bērnu saspiest nevar, un ja viņš turpinās augt, tad viņš sagraus sev apkārt esošo telpu un neskarts aizies prom.

Autores viedoklis ir, ka cits cilvēks nevar izlemt, kuru no abiem glābt, nogalinot otru, tādēļ arī neviens cits no malas nebūtu morāli tiesīgs veikt abortu, ja auglis apdraud mātes veselību. Tomēr turpinot izvērst domu par diviem vienā telpā, autore uzsver, ka ja mēs uzskatam, ka mātes organisms ir telpa, kurā izplešas bērns, tad kā papildus argumentu jāņem vērā, ka māja, kas tiks sabojāta, pieder viņai. Tādā veidā, ja neviens nav morāli tiesīgs iejaukties un izlemt, kurš dzīvos tālāk, tomēr jāņem vērā, ka mātei ir tiesības uz savu īpašumu - ķermeni, kas varētu tikt sabojāts.


Trešais autores piedāvātais domu eksperiments "Cilvēku sēklas" apskata bērnu tiesības, kas ieņemti apzinātā un gribētā dzimumaktā. Pieņemsim, ka cilvēki vairojas ar smalku sēklu palīdzību, kas lido pa gaisu, ja tās nonāk jūsu dzīvoklī, tad tās sāk laist saknes. Ja jūs nevēlaties bērnus, tad jūs varat logus aiztaisīt ar smalku sietu, kas nelaiž cauri cilvēku sēklas, tomēr, ja kādā no sietiem ir defekts, tad var gadīties, ka kāda no sēklām nonāk jūsu dzīvoklī.

Šajā piemērā autore vēlas vilkt paralēles starp tīkliem logu priekšā un kontracepciju. Vai tas, ka sieviete apzinājās risku, kad viņa atvēra logu, dod tiesības "iebrucējam". Jo galu galā, jūs taču varētu dzīvot istabās bez logiem, lai pilnībā izvairītos no riska (kas pēc analoģijas būtu olvadu nosiešana sievietei).



Kopumā autore uzskata, ka pastāv gadījumi, kad topošajam bērnam ir tiesības izmantot mātes ķermeni, bet pārsvarā sievietei ir galavārds lēmumā, ko darīt ar to.

Protams, šis raksts ir kritizēts un kopumā tiek uzskatīts, ka autore ir pierādījusi tikai tiesības veikt abortu pēc izvarošanas (vijolnieka piemērs), tāpat ir izvirzīti vairāki argumenti, kāpēc piedāvātās analoģijas ir nepareizas, to var izlasīt te, bet kopumā man bija interesanti uzzināt par šādām analoģijām, žēl, ka es to nezināju agrāk, kad bioētikas pasniedzējs man eksāmenā bargi jautāja" "Ja jūs būtu karaliene, vai jūs atļautu abortus?" un uz manu mēģinājumu stāstīt, ka ir jau dažādi gadījumi, kad tie aborti ir jāveic teica - "atļautu, vai neatļautu? Vispār."