Shelly -

šito seksismu...ko, tēti zīdaiņus nebaro?

(Reply to this) (Thread)

Tēti var nepamanīt dažus sarežģītus aspektus barošanā ar krūti un nošķiršanā no krūts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a par krūts barošanu skaidri noformulētajā interesē nekas nebija teikts. Zīdaiņi mēdz arī piena maisījumus ēst.

(Reply to this) (Parent)

Tēti gan zīdaiņus parasti nezīda :), bet vispār briesmīgi atvainojos.
Tāpēc visjocienījamākais sirdna, vai zīdanis un viņa barošana - tas ir Briesmīgi?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

značit tā - par krūts barošanu neko nezinu teikt. Par pārējo barošanu - sajauc šķidrumu, iesprauž pudeli objektam mutē un gaida, kad šim apniks. Tad bišķi papliķējam pa muguru, lai notiek svinīgā atrauga un objekts ir pabarots.

Tas nav Briesmīgi.

Zināma smalka iejūtība ir vajadzīga, lai saprastu, kad objektam gribas ēst un kad objekts vienkārši tāpat bļaustās. Kā arī pieradināt objektu nerīt pa naktīm, lai dārgie vecāki var izgulēties un no bezmiega nesāk nīst bērnus pirms laika.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Piezīmes beigu daļas ir žetona vērtas ;)

(Reply to this) (Parent)

Šito pašu var attiecināt uz maziem kaķeniem. :)) Objektiem.

(Reply to this) (Parent)

Aha!

(Reply to this) (Parent)

Oi, pat es labāk neuzrakstītu :)
Āmen!

(Reply to this) (Parent)

Kas gan tur tāds sarežģits varētu būt? Pfe! Vot, tu pamēģini tīni paēdināt - to viņš neēd principā, un šo negrib šodien, bet šito viņš gribēs parīt, varbūt. Bet zīdaini - vai nu labā, vai kreisā, citas opcijas šā kā tā nav. ;)

(Reply to this)

Visa zīdaiņa padarīšana ir briesmīgi sarežģīta, vismaz sākumā.

Es jau iepukstēju iepriekš, bet tad apdomājos un izdzēsu to komentu - zīdot bērnu nekad nevari droši zināt, vai viņam pietiek, vai viņš ēd pareizi, vai piens ir labs, vai bērns ēd pietiekami bieži (vai varbūt ēd pārāk bieži) un vēl 100 tmldz lietas, kas cilvēkam-nezīdītājam ikdienā nekad prātā neienāks un šķitīs bezgala vienkārši atrisināmas :) piemēram, sajūta, kāda pārņem nakts vidū sēžot ar bļaujošu bērnu rokās un tukšiem pupiem, ir diezgan nejēdzīga.

Man arī šķiet, ka, piedzimstot bērnam, notiek klikšķis uz "kukū" pusi :D (bet to es par sevi, gan jau ir arī normālākas).

(Reply to this) (Thread)

Liels paldies par pieredzi!
Ak kungs, tā jau man likās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)

lai gan tas viss jau tikai sākumā, pāris mēnešu laikā piešaujas un saprot, ka vispār mierīgi var "tvert to visu vieglāk".

(Reply to this) (Parent)

tev grūti gāja, ja? man abus sīkos zīdot šādas domas prātā nenāca - vai pietiks vai ne.

(Reply to this) (Parent)

Es neteiktu, ka mana māsa briesmīgi no tā cieta un briesmīgi iespringa uz Pareizu Barošanas Tehniku, bet tas, ka pie pirmās iespējas tika no zīdīšanas procesa vaļā gan tiesa ;)

(Reply to this)

Kā paveicas. Ideālā gadījumā māte daba visu izdarīs mātes vietā.

(Reply to this) (Thread)

Un tagad izlasīju iepriekšējo ierakstu :) Patiesībā ir tādas sīkas nianses, zināšanas par zīdaiņa un mātes fizioloģiju, kuras nezinot var iebraukt auzās, jā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu bet gadu tūkstošiem taču nebija nekādu izvērstu fizioloģijas zināšanu, bija tikai intuīcija un "mana mamma un omīte darīja šitā"!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mana mamma baroja bērnu pēc pulksteņa. ...un es visu mūžu eksplodēju ikreiz, kad man kaut kas nepamatoti JĀGAIDA!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mani mamma kādreiz esot mēģinājusi barot pēc pulksteņa, bet ātri padevusies, un mūsu attiecības izveidojās labu labās :))

(Reply to this) (Parent)

Jā, bet zīdaiņu mirstība tolaik ar bija stipri augstāka.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

neķer kreņķi, viņš nenomirs, ja iedosi par maz - un šķiet, ka arī pārēdināt būtu grūti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man pagaidām nav ko nomirdināt, tā kā esmu mierīga kā ābolkūka :))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vienmēr jau var nopirkt pelīti un nedot ēst.

Ai sorry, man brauc jumts

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pelīte mūsmājās badā nenomirtu - viņu apēstu kaķis. :))

(Reply to this) (Parent)

Bet no visādām tuberkulozēm un bakām, nevis no tā, ka pie nepareizā pupa pielikts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vot, tuberkoloze man gan neliekas klasiska zīdaiņu slimība, sit vai nost! No nevērības - vot, tam gan es ticu vairāk...

(Reply to this) (Parent)

es uzdrošinos domāt, ka tas tomēr bija slimību vai vispārēja bada dēļ, nevis nepareizas barošanas dēļ.

(Reply to this) (Parent)

Jā, un gadu tūkstošiem ilgi visi bērni un mammas, pateicoties savai un omīšu intuīcijai, dzīvoja laimīgi, līdz uzradās tādi cilvēki kā Spoks un visi Padomju Krievijas sabiedriskās domas ietekmētāji.

(Reply to this) (Parent)

Vispār es esmu par saprātīgu pieeju bērnu audzināšanai, paļaušanos uz intuīciju (bet tas patiešām strādā tikai tad, ja ar bērnu atrodies intensīvā kontaktā, viņu pamazām iepazīsti un izproti, kas tajās barošanas reizēs notiek) un arī iepazīšanos ar zinātniskiem atklājumiem. Un mūsu mammu un omīšu galvas nereti ir pilnas ar sviestainām padomju laika idejām par barošanu pēc pulksteņa un tumēm.

(Reply to this) (Parent)

nav tik traki :)

(Reply to this)

a kas andrīts stāvoklī?

(Reply to this) (Thread)

Viss ir daudz prozaiskāk - http://klab.lv/users/shelly/668991.html

(Reply to this) (Parent)

viss atkarīgs no tā, kā bērnam ar zīšanu iet, kā mātei ar krūtīm ( sāp utt), kā ar puncīti bērnam ( jo ja nesāp, tad mierīgāks, mamma laimīgāka un viss nešķiet tik traki un stresaini), kā mamma spēj iedzīvoties apstākļos, ka ir piena fabrika, kurai vienmēr jābūt, kad bērnam vajaga ēst, ja vien nav jau atslaukusi un sagatavojusi rezerves un nodevusi tēva gādībā kopā ar bērnu, kamēr pati nedaudz atpūšas no ikdienas, jā arī tas- vai tiek atpūsties no ikdienas, no rūpēm, vai izguļas daudz maz, vai ģimenē viss ok. viss it viss ir no svara. arī vai pietiek piena.
mana personīgā pieredze: bija traki. gribēju barot ilgi. bet izrādījās, ka bērns neprot zīst. pirmo mēnesi tikai mācījās zīst, tikmēr baroju ar atslaukto. smagi bija, jo sāpēja. tad sākās kolikas. biju stresā no visa. arī no tā, ka dzīves apstākļi bija galīgi nepareizi. pēcdzemdību depresija ilga līdz pat bērna pusgadam formā, ka gribas izlekt pa logu, vēlāk jau tuvu nervu sabrukumam noveda citi apstākļi. bet tas tā. bet visvairāk pārdzīvoju, ka varēju barot tikai 4.5 mēnešus. piens aptrūkās. vienkārši stress vainīgs. bet otro. es noteikti atkal barotu cik ilgi varētu un cerētu, ka pirmo gadu izdosies bērnam pienu sagādāt savā fabrikā :)jo kad sākas pudeļošanās un putras, tad iet daudz grūtāk.

(Reply to this)

Man ar zīdīšanu abas reizes gāja ļoti viegli un vienkārši (bet bija citas problēmas).

(Reply to this)

Ja sieviete ir spējusi palikt stavoklī, tad arī pienam viņai ir jābūt. Pirmo mēnesi sevi pilnībā javelta šim procesam, nekādu histēriju, trauku mazgāšanas, šopinga, nekādas barošanas pa stundām ( sīkais vēlāk pats izveidos savu režīmu). Jo vairāk bērns zīž, jo vairāk smadzenes saņem signālu, ka jāizdala hormons, kas veicina piena vidošanos. Pati pirmajā mēnesī pāris diennaktis nobaroju nonstopā(visu "Gredzenu pavēlnieku" noskatijos :) ), bet pēc tam piena cik uziet. ĒĒĒĒ, vispār es gribēju pateikt, ka nav ne uz pusi tik traki ,cik biju iedomājusies.

(Reply to this) (Thread)

nav histēriju un šopinga? :D dažkārt gadās, ka tā visa pēc dzmedībām ir vēl divreiz vairāk, kā parasti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

gribētu, bet nevaru iebilst :D

(Reply to this) (Parent)

Nav sarežģīti.

(Reply to this)

Ja baro ar maisījumu, tad īzī, a ja ar krūti tad - var būt, ka bērnam ir alerģija uz kaut ko, ko tu ēd un tad nu tu, kārtīgā māte, turpmāk pārtiec no rīsiem un ūdens; var būt, ka bērns ēd nonstopā un noēd krūtis, tad tu, cītīgā māte bērnu baro un raudi, jo tas sasodīti sāp; var būt, ka bērnam nepietiek tava piena, tad tu malace māte sēdi un rij tējas, lai veicinātu piena rašanos, var būt, ka bērnam piens ir par liesu (un nemēģiniet teikt, ka tā nav - tā var būt) un tad nu viņš ēd un vemj, ēd un vemj un svarā nepieņemas, ir ņerga un tev gribas nošauties; var būt, ka bērns principā nelieto tavu pienu, tad nošaujies un sāc lietot maisījumus. Bērs krūti var zīst nonstopā, var pēc konkrētiem laikiem - tas kā viņš jūtas paēdis.
A varbut, ka arī barošana ar krūti sagādā baudu un ir bez problēmām - visādi var būt un neviens nevar paredzēt, kā būs konkrētā gadījumā.

(Reply to this) (Thread)

Eu, Tev feini sanāca uzrakstīt.

(Reply to this) (Parent)

Man liekas, ka izglītošanās un citu pieredze noder. Nebij traki, bet tikai ar otro bērnu "aizgāja gludi", ņemot vērā gan savu pieredzi, gan saprotot kuri padomi bija galīgi garām, kuri - noderīgi.
Noderēja arī māsas pieredze, kurai 20 gados neplānots bērns, galīgi nesagatavojusies, ar mastītu pirmajās 2 nedēļās pēc bērna piedzimšanas un turpmāko zīdīšanas atmešanu kā neiespējamu.

(Reply to this)

Lielā mērā arī šeit ir nozīme iedzimtībai - kā Tavai mātei gāja ar Tevi un pārējiem (Tev tak ir vismaz viena māsa, vai ne?), ir diezgan liela iespēja, ka Tev būs līdzīgi.
Man gāja labi. Es gan daudz neuztraucos. Ar abiem puikām drusku piebaroju (ap 100 g dienā, tb, vakara pēdējā ēdienreizē, kad pa dienu biju izēsta dienag sausa), kamēr man ļāva vispār viņus barot. Droši vien, dikti saspringstot, es tos 100 g no sevis būtu izspiedusi, bet man likās vienkāršāk viņiem to pudeli vakarā iebarot - labāk gulēja ar pilnāku punci.

(Reply to this) (Thread)

Japs, Man ir trīs gadus jaunāka māsa un desmit gadus jaunāks brālis (tieši pateicoties viņam, man ir vismaz miglaina skaidrība par zīdaiņu atraugu būtisko nozīmi) :))

(Reply to this) (Parent)

atļaušos ieklepoties par iedzimtību - ai kā šis faktors mēdz gļukot!

(Reply to this) (Parent)

esmu vēl dzīva :)

(Reply to this) (Thread)

Jā, lielais izdzīvojušo skaits nebeidz mani pārsteigt! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D

(Reply to this) (Parent)