Shelly - Post a comment

raita

04:01 pm

viss atkarīgs no tā, kā bērnam ar zīšanu iet, kā mātei ar krūtīm ( sāp utt), kā ar puncīti bērnam ( jo ja nesāp, tad mierīgāks, mamma laimīgāka un viss nešķiet tik traki un stresaini), kā mamma spēj iedzīvoties apstākļos, ka ir piena fabrika, kurai vienmēr jābūt, kad bērnam vajaga ēst, ja vien nav jau atslaukusi un sagatavojusi rezerves un nodevusi tēva gādībā kopā ar bērnu, kamēr pati nedaudz atpūšas no ikdienas, jā arī tas- vai tiek atpūsties no ikdienas, no rūpēm, vai izguļas daudz maz, vai ģimenē viss ok. viss it viss ir no svara. arī vai pietiek piena.
mana personīgā pieredze: bija traki. gribēju barot ilgi. bet izrādījās, ka bērns neprot zīst. pirmo mēnesi tikai mācījās zīst, tikmēr baroju ar atslaukto. smagi bija, jo sāpēja. tad sākās kolikas. biju stresā no visa. arī no tā, ka dzīves apstākļi bija galīgi nepareizi. pēcdzemdību depresija ilga līdz pat bērna pusgadam formā, ka gribas izlekt pa logu, vēlāk jau tuvu nervu sabrukumam noveda citi apstākļi. bet tas tā. bet visvairāk pārdzīvoju, ka varēju barot tikai 4.5 mēnešus. piens aptrūkās. vienkārši stress vainīgs. bet otro. es noteikti atkal barotu cik ilgi varētu un cerētu, ka pirmo gadu izdosies bērnam pienu sagādāt savā fabrikā :)jo kad sākas pudeļošanās un putras, tad iet daudz grūtāk.