Talkojām Dvietē, vīri ar motorzāģiem griež krūmus divu cilvēku garumā, pārējie tusnī un nes prom apzāģētos objektus. Ierodas TV komanda. Visi turpina stenēt un stiept zarus un stumbra fragmentus. Man reportiere uzmācas brīdi, kad nesu baļķi, laikam jau dikti kinemotagrāfiski izskatos - sārtiem vaigiem, izjukušiem matiem un baļķēnu uz pleca.

Uz jautājumu - kāpēc šeit esat atbraukuši, turos, lai neizspļautu ko līdzīgu - lai nestu baļķi, vēlos tautu tēvam Ļeņinam līdzināties. Kamēr manu prātu nomāc šī dilemma un plecu sāk spiest augšminētais baļķēns, cenšos atbildēt uz dāmas jautājumiem. Jāatzīst, ka abu iepriekšminēto apgrūtinājumu kopsumma neļauj koncentrēties uz izsmeļošām atbildēm. Beigās dāma uzjautā kā man vārdā un no kurienes es būtu.

Tikai pēc brīža es saprotu, ka esmu izspēlējusi klasisko kino citātu no Limuzīna Jāņu nakts krāsā
- Kas tad tu būtu?
- Lāsma!
- no kurienes?
- No Gulbenes!

ar visām intonācijām un stulbo smaidiņu