Man reiz bija dzīvokļabiedrs, kas pirka tikai atlaides. Katru reizi, kad viņš ieradās ar iepirkuma maisiņu no tuvīnā lielveikala, varēja novērot kādām precēm šaja brīdī ir atlaides. Ja atlaides bija pietiekoši iespaidīgas, tad tika iepirkti vairāki iepakojumi mantas X (nu, piemēram, 3 kilogrami pelmeņu).

Šis fakts man atausa atmiņā, kad es klausījos kā man bankas meitene pa telefonu cenšas nopārdot karti. Sākumā noskaidrojusi vai man ir laiks un kāda ir mana atrašanās vieta, viņa sajūsmināti stāstīja, ka piedāvā kā Īpašam klientam Visa Classic. Pēc manas atbildes, ka man jau tāda ir, sekoja klusuma brīdis un tad dāma turpināja tikpat priecīgi čivināt, ka šī neesot parasta, bet gan Īpaša karte, jo ar to man pienākšoties atlaides "pie mūsu sadarbības partneriem". Es centos pieklājīgi atteikties, ka paldies, nevajag. Tad dāma ar patiesu neizpratni balsī prasīja "Kā, bet mēs taču jums piedāvājam ietaupīt!" uz manu argumentu, ka būs tak par šo īpašo karti jāmaksā gada maksa atkal sekoja klusuma brīdis un atskanēja piedāvājums uz trim gadiem izsniegt bez gada maksas.