teksta radīšana

"Jasperss bija ticīgs filosofs, kurš, lai arī simpatizēja kristietībai,
neuzskatīja sevi par piederīgu nevienai organizētās reliģijas formai."

Pati uzrakstīju un tagad brīnos...
Nekādi nevaru atcerēties kā savādāk pateikt, ka tam Jaspersam patika,
bet viņš tā baigi nepiedalījās tai pasākumā.
"Simpatizēja" - tā laikam nesaka - tas tā kā būtu pa tiešo no krievu val.,
vaj ne?

Vai jūs zinat kā latviski rakstāms vārds "apophthegm"
Apoptēgma, vai?

Kā īsti ir ar sonetu vainagu (labi, sonetu vispār) - vai ir svarīgs pēdu skaits rindā? Un ja es vienu sonetu (vainagā) rakstu, piemēram, piecpēdu trohajā, man arī pārējie jāraksta tieši piecpēdu trohajā? Un kā sanāk ar pēdējo sonetu, kurš sastāv no iepriekšējo pirmajām rindām - vai tajā arī jāveidojas atskaņām (pieņemot, ka tas ir itāļu sonets - abab abab cde cde tipa atskaņas)?

Cerot, ka šī ir piemērota kopiena šim jautājumam, jūsu morph.

Esmu tikusi līdz bak. darba rakstīšanas pēdējam posmam un te man atkal nepieciešma "lasītāju" palīdzība.

Aizpildiet, lūdzu, norādītajā ierakstā esošo aptauju, būšu par to ļoti pateicīga.

http://klab.lv/users/ninona/270275.html

Paldies!

http://klab.lv/users/ninona/251055.html

Ko nozīmē apvidvārds čaks?
/nerunāju par A.Čaku!/

reālisms/naturālisms :)

kā tur īsti bija, man izkrita no prāta. dalījums (primitīvi runājot) no marksa un engelsa laikiem, kad viens neatzina zolā, bet otram patika kas tur? rakstu darbu par literatūru, pelēkā viela mazliet piestreiko

Ja vajadzīgs kādu vārdu izprast - ierakstām vārdu vai frāzi, spiežam "enter" un mums izmet rezultātā online vārdnīcu variantus:
http://www.onelook.com

Atskaņu vārdnīca dabūjusi jaunas iespējas. Būšu pateicīgs, ja kādam nebūs slinkums to nedaudz patestēt un pakomentēt:)

Neliela reklāma par tēmu:

Esmu izveidojis radniecīgu kopienu iztulko.
Laipni lūdzam!

Pamēģināju atdzejot latviski šo to no Šekspīra - dzejoļu ciklu "Fairy Land". Dažu stundu darbs, acīmredzami nepilnīgs - tāpēc gribu dzirdēt komentārus/kritiku.
Oriģināls lasāms šeit

( un šeit ir atdzejojums )

Ja kādam ir Šekspīra kopotie raksti, būtu pateicīga, ja jūs ierakstītu tur atrodamos tulkojumus šiem dzejoļiem, kas iekļauti viņa lugās:
1. un 2. - "Sapnis vasaras naktī", 2. cēliens 1. un 2. aina
3. - 5. - "Vētra" 2. cēliens, 11. un 2. aina, 1. cēliens, 2. aina (varbūt esmu kļūdījusies cēlienu un ainu numerācijā)

Jau tīri labi lietojama atskaņu vārdnīcas versija ir gatava.
Komentāri, ieteikumi, kļūdas?

Ja mēs pieņemam, ka blogs ir sava veida literatūra (un daži no SC lietotājiem tiešām ir lasāmi kā literatūra), tad gribot negribot nonākam pie secinājuma, ka mēs bieži lasām literatūru no beigām uz sākumu - ja kāds žurnāls ir tevi ieinteresējis, tu lasi to no pēdējā ieraksta atpakaļ, no jaunākajām emocijām, iespaidiem un piezīmēm uz vecākajiem, no tagadnes situācijas uz situācijām, kas ir pie šīs tagadnes novedušas. Saglabājot apziņu, ka šī lasīšana tiešām ir ačgārna. Tajā pašā laikā, ja blogs tiek publicēts papīra mēdijā (kā, piemēram, sviestaciba žurnāla publikācija), tas tiek publicēts no pagātnes uz "tagadni", t.i., pareizā laikā. Interesanti, vai tas ir pluss vai mīnuss - varbūt, publicējot kādu blogu, vajadzētu to publicēt tā, kā tas tiek lasīts - no tagadnes uz pagātni?
(Pēdējais vispār ir reti veikts eksperiments, bet būtu tā vērts, lai to atkārtotu biežāk - kaut vai lai redzētu, kā mainās uztvere, lasot to kā blogu vai lasot to kā ierasto literatūru.)

manuprāt, ļoti interesanta diskusija par agresīvajiem, mesiāniskajiem dzejniekiem un dzejniekiem, kas vairs nav mesiāniski, un tamlīdzīgām problēmām.

(es gan ļoti gribētu, lai jūs pirmām kārtām lasītu šo diskusiju kā allaž atkārtojošamies situācijas šķērsgriezumu. tas, ka tajā iesaistītās personas atgādina reālus literātus, ir nejaušība ;))

Jautājums, ko savulaik Uldis Bērziņš uzdeva "Aicinājumā". Atbilžu varianti ir ar nodomu tik strikti, lai jums nebūtu kārdinājums izvēlēties kādu vidusceļu. Un pamatojums visnotaļ gaidīts komentāros.
Poll #6724 talanta trūkums
Open to: All, results viewable to: All

Vai vidēji apdāvinātam cilvēkam ir vērts rakstīt dzeju?

Interesanti, kas notiktu, ja turpmāk tekstus publicētu bez norādes uz autoru - t.i., visi teksti būtu anonīmi? Grāmatas iegādātos, vadoties no vāka noformējuma un nosaukuma - vai paziņu ieteikumiem, nevis autora vārda, un katra grāmata tiktu uztverta nesaistīti ar kādu noteiktu autoru vai viņa iepriekšējiem darbiem. Vai tas dotu pilnīgāku pieredzi (jo nebūtu tik daudz iepriekšēju pieņēmumu), vai arī, gluži otrādi, atņemtu tekstam daļu tā vērtības (jo, lasot Māras Zālītes lugu, es varu to salīdzināt ar iepriekšējām, meklēt paralēles, novērtēt ideju attīstību un tamlīdz)?
Kopumā - vai šāda pieeja būtu pietiekami produktīva, lai būtu vērts to izmēģināt?

(Man pašai bieži vien gribas kaut ko publicēt nosacīti anonīmi, t.i., izmantojot pseidonīmu, bet pagaidām tas vēl nav realizēts - kaut vai tāpēc, ka es vispār labu laiciņu neesmu centusies kaut ko nopublicēt. Shame on me.)

Tad nu apkopošu rezultātus aptaujai par bezkonteksta teskta tulkošanu. Šķiet, ka vairums, nespējot izšķirties par "pareizo" variantu, ir izvēlējušies vissmieklīgāko (prieks par cilvēku optimismu:))

Visa problēma bij' tajā, kā tulkot "pastu".
2 to tulko kā vēstuli
1 to tulko kā iestādes apartamentus
0 to tulko kā organizāciju
1 to tulko kā abrazīvu vielu
3 to tulko kā tradicionālu itāļu ēdienu

Viedokļi, kā redzams, ir ļoti dažādi. Tas tikai pierāda to, cik atšķirīgi var uztvert vienu un to pašu tekstu, atkarībā no iepriekšējās pieredzes, garastavokļa vai tamlīdzīgām štellēm.

Poll #6663
Open to: All, results viewable to: All

"Stāsts par nogrimušo pastu" ir par

un tagad jautājums tiešā "iesācēju autoru" semināra iespaidā - vai tam, ka ļaudis ar tevi runā par to, "kā rakstīt", kādi ir tavu tekstu plusi un mīnusi, ir kāda ietekme uz to, kā tu raksti, un, ja ir, tad kāda?
mana personiskā pieredze: tekstu analīze ir palīdzējusi ļoti reti (bet, iespējams, tas tāpēc, ka kritikai atdodu tos labu laiciņu pēc uzrakstīšanas, attiecīgi ne pozitīva, ne negatīva kritika neko daudz nedod), bet milzīgu - un tiešām milzīgu! - grūdienu jaunu un, cerams, labāku tekstu tapšanā dod sarunas par tīri tehniskiem jautājumiem, ņemot par piemēru reālu (savu vai svešu) tekstu, kā arī svešu tekstu lasīšana un analīze.
protams, tas, ka cilvēki atlasa labos tekstus, t.i., ja kāds atķeksē dzejoļu kopā labākos, pasvītro labākās frāzes vai atzīmē sliktākās, ir cits jautājums, tas patiešām daudz dod. bet maz ir devusi vispārīga runāšana par to, kā es rakstu (jocīgi, ka es pati lielākoties daru tieši to - t.i., runāju par vispārīgām iezīmēm). (vienīgie cilvēki, kas ir snieguši vispārīgu skatījumu par manis rakstīto, un tas ir man kaut ko devis, ir Imants Auziņš un Rokpelnis.)

Ja jūs rakstāt (nu, šad un tad tad lielākā daļa no mums raksta), tad - vai ir kādi priekšdarbi, metodika, kā tam sagatavoties?
Vai eksistē tas, ko skolās sauc par "iedvesmas smelšanos" (un ko es laikam neesmu piedzīvojusi citādi kā vien nejauši)?

Man palīdz (vismaz garākiem, nopietnākiem tekstiem, īsi teksti un dzejoļi rodas lielā mērā nejauši) - sarunas ar cilvēkiem par attiecīgo problemātiku (bet tas ir pirms tam, ne rakstīšanas laikā), daudz daudz vērošanas, blociņš, kurā pierakstīt garāmslīdošas idejas (bet, tikko es sāku rakstīt nopietnus "raksturu dosjē" vai "sižeta uzmetumus", vai, nedoddies, "pasaules aprakstus", tā spēja uzrakstīt pašu tekstu strauji samazinās), un vēl es cenšos katru dienu uzrakstīt kaut vai vienu teikumu (bet gadās, ka uzlieku sev "normu" - sākot ar vienu rindkopu un beidzot ar 10 000 zīmēm dienā), lai nepazaudētu "fīlingu".
Vai ir kādas (khm) vielas, kas būtu jāuzņem vai kuru uzņemšana traucē? (Man tēja ir pluss, alkohols mīnuss, pīpēšana laikam nāk par labu, smaržkociņi arī.)
Un jā - kad es biju maza, mamma man aizliedza runāt par iesāktiem, bet nepabeigtiem darbiem, jo tad tie tā arī netiks pabeigti. Jocīgi, bet man tieši tā ir. Vai tā ir pašsuģestija vai likumsakarība?