Wed, Jun. 19th, 2024, 12:19 am
[i]zilnezal:

lasu jaunu dzejas kopu internetā
kāds jau ir paspējis uzrakstīt dzejoli
kuru es iesāku simtiem reižu
uzspiežu sirsniņu bet nespēju patiesi priecāties
tagad mans dzejolis nekad netiks pabeigts
kāda jēga pabeigt dzejoli
kas netiks publicēts?

man nav tik daudz laika
lai varētu atļauties rakstīt dzejoļus
kurus neviens nekad nelasīs
es nevaru atļauties eksperimentēt
ja nevienam redaktoram mani eksperimenti
nav interesanti

lasu jaunu dzejas kopu žurnālā
tā notek man gar acāboliem
caurspīdīga kā atmiņa
varbūt es gribu par daudz

noteikumi literatūrā ir neskaidri
es nesaprotu nerakstītus likumus
es nezinu, ar ko draudzēties
es nezinu, kā rakstīt pietiekami laikmetīgi
es nezinu, ko grib žūrija

visi runā mīklaini un neskaidri
viņu acis ir saraudātas un rokas smagas
rokas it kā tiecas uz sirdi
bet sirds ir paslēpta miglā

Fri, Jun. 14th, 2024, 04:26 am
[i]zilnezal:

Uzlūkojot vidi kā ideoloģiju, mēs jau nonākam tajā apkārtnes uztveres zonā, kura savā ziņā ir atsaistīta no realitātes – vai drīzāk, liek redzēt, ka ainavas izskatu ietekmējuši nevis ārēji (lasīt: dabas) spēki, bet gan iekšēji impulsi (iekšēji – sabiedrības ietvaros).

Fri, Jun. 14th, 2024, 04:11 am
[i]zilnezal:

Gribēju pastāstīt, ka es mācos būt ar sevi (cik banāli). Vispār ir grūti. Tas laikam nemiers. Gribas kaut kur skriet, vai drīzāk – gribas būt, bet būt visvieglāk ir esot ar cilvēkiem, piemēram. Vai kaut ko darot. Agrāk gan bija grūtāk, tagad piefiksēju – tad man tiešām šķita, ka es pārstāšu eksistēt, ja nebūšu kustībā, virpulī, cilvēkos. Ka viss apstāsies.
Daļēji jau tā ir, risks pastāv. Ja ļoti ilgi nelien laukā no alas, tad pats aizmirsti, kā sarunāties, bet citi – kā tevi uzrunāt. Bet tas laikam nav šis gadījums.
Varbūt šī ir kārtējā pieaugšana, viena no miljons.

Pamanīju, ka nemiers+vājums=tiekšanās pēc mīlestības un apvainošanās, bet nemiers+enerģija= tiekšanās pēc action un pārsātināšanās tā rezultātā. Pirmo vieglāk noķert, jo tur ir tas besis un melanholija klāt, kas zvana trauksmes zvanus, ka kaut kas nav ok. Otro tikai tagad pamanu – citādi mūžīgais aplis, kur pārsātinos, satrakojos, tad jāatgūstas, bet, tikko kā atgriežas spēki, liekas, ka kaut kur jāmauc, jāskrien līdzi pulkstenim, dzīvei.

tā lūk. lieku sev katru dienu braukāt ar riteni vienai. bez austiņām. smadzenes pārāk pieradušas pie action, sāk nepamanīt mazos dzīves priekus, tādus, kā tikšana apsēsties pirmajā vietā autobusā un saule un smieklīgas cepures.

xoxo