teksta radīšana

Tātad rezultāti. Pareizi atbildēja elpa un carnival. Katram pa žetonam un cepumiņam! Fragments ir no Indijā dzimuša britu rakstnieka Erika Artura Blēra (kura pseidonīms bija Džordžs Orvels) slavenā "distopiskā" romāna "1984" (no angļu valodas tulkojis Valdemārs Kārkliņš). Lūk, tas pats fragments oriģinālvalodā.

Tad nu vēl cits fragments un nākamais polls. Ieliku arī gandrīz tādus pašus atbilžu variantus. Šo to saīsināju, lai nebūtu tik vienkārši:
( ... tālāk ... )

Biedri-draugi-brāļi, jūs mani nošokējāt. Iepriekšējā pollā no vienpadsmit variantiem ir atzīmēti tikai četri, pie tam visvairāk atbilžu savākuši varianti "amerikānis" un "francūzis". Nu labi, amerikānis varbūt, bet francūzis?!
Lai nu kā tas būtu - autors ir Volfgangs Borherts, vācietis. Stāsta fragments rakstīts pēc 2. pasaules kara, puisis ir bijis gana jauns (miris 26 gadu vecumā).
Žetons par pareizi atminētu tautību tiek pavlix un pzrk. Un, kas zīmīgi, viņi abi ir komentāros norādījuši, ka pievērsuši uzmanību valodas formai (vārdu izvēlei, teikuma uzbūvei, izteiksmes līdzekļiem). Bet vai tiešām atšķirība pastāv tikai valodā? Man šis teksts ļoti atsauca atmiņā Nīči un Bertoldu Brehtu, un nedomāju, ka tikai valodas formu dēļ. (Hmm, kāds no jums negrib iemest līdzīgu pollu? Man tīri vai žēl kļuva, ka es nevaru pilnvērtīgi piedalīties šajā eksperimentā.)

Vēl viens jautājums - vai pēc teksta ir iespējams noteikt autora nacionalitāti? Vai pastāv atšķirība starp to, kā raksta latvietis, krievs, anglis vai vācietis? Un, ja tā, tad - kur ir atšķirība? Vai tad mēs no pirmā acu uzmetiena (vai ausu uzmetiena - mūzikas gadījumā ;)) varam pateikt, kādai nacionalitātei pieder mūzikas vai gleznas autors? Vai arī nacionalitāte neietekmē rakstīšanas stilu, t.i., literatūra pamatā ir internacionāla, galvenais ir iztulkot?
Tātad - teksta fragments un polls, kurā atzīmējam ticamāko variantu.

( teksts un polls )

Laikam nebūtu īsti korekti nenosaukt grāmatas, kas citētas iepriekšējā ierakstā.

Tātad - pirmo vietu ieguvis Rejs Bredberijs ar romānu "451 grāds pēc Fārenheita". (6)
Otrajā vietā nonācis Vladimirs Nabokovs ar romānu "Lužina aizsardzība" (bet grāmata nav par identitātes zudumu, grāmata ir par šahistu, kura reālā dzīve saplūst ar spēli). (3)
Trešo vietu laimīgi ieguvis Marsels Prusts ar "Zudušo laiku meklējot" (2)
Ceturto vietu dala Rejs Bredberijs ar grāmatu "Pieneņu vīns" (4) un Milans Kundera ar romānu "Nepanesamais esības vieglums" (5).
Un pagaidām nevienu lasītāju nav piesaistījuši vienīgie latviešu autori - Dace Rukšāne ar romānu "Beatrises gultasstāsti" (1) un Stāstītājs (a.k.a Zeibots) ar grāmatu "Līķu dejas" (7).

Secinājumi? Droši vien lielāko atzinību iegūst pirmais teikums, kas sniedz vienkāršu, bet tajā pašā laikā paradoksālu vai nervus kutinošu vēstījumu. Un gari, sarežģīti, aprakstoši teikumi romāna sākumā nerod tik lielu atsaucību. Pieraduši pie action esam? Vai arī vienkārši patīk, ka jau ar pirmo teikumu tu tiec ierauts citā pasaulē?

Viens no grūtāk uzrakstāmajiem teikumiem ir romāna pirmās nodaļas pirmais teikums. Tam vajadzētu raksturot grāmatu, tās stilu un tēmu, ievest grāmatas pasaulē... Kurš teikums tev šķiet pievilcīgākais? (Komentāros visnotaļ var un vajag minēt vai atcerēties autorus/grāmatas, kā arī iztēloties, kāda būtu šī grāmata.)
Poll #6576 Ekspozīcija
Open to: All, results viewable to: All

Kuru no šīm grāmatām tu lasītu?

Kāpēc?

Iesākumam - viens no "mūžīgajiem jautājumiem" - vai dzejā būs būt stingrai formai vai ne. Vai dzejā nepieciešamas atskaņas un pantmērs, vai arī visbrīvāk savas domas var izteikt baltajā pantā? (Vai varbūt ir tā, kā pēdējā laikā šķiet man - ka stingrā forma tieši palīdz atbrīvoties, jo, verlibrā rakstot, tev nav ne mazākās iespējas attaisnot kādu savādu tēlu ar "man bija nepieciešama atskaņa".) Vai pieiet dzejai kā amatniecībai ir noziegums pret radošo garu, vai arī, gluži otrādi, noziegums pret radošo garu ir rakstīt, "kā sanāk"?
Un kādu dzeju ir vieglāk un patīkamāk lasīt - stingrās formās vai verlibrā?

Man pašai, piemēram, pēdējā laikā patīk rakstīt stingrā formā, lai uzturētu sevi formā, atvainojiet par kalambūru. Un es dievinu labu dzeju stingrā formā, piemēram, Liānas Langas "iepūt taurītē, skorpion!". Vai - Klāvs Elsbergs. (No otras puses - Andra Manfelde, kas diez vai jelkad rakstīs stingrā formā, bet tajā pašā laikā man liekas viena no labākajām jaunajām dzejniecēm.)

teksts radās galvenokārt tāpēc, ka man bieži vien rodas tīri tehniskas dabas jautājumi par tekstu, tā uztveri, tulkošanu, formu un tamlīdz. Sarunas par šīm tēmām parasti izvēršas nejauši un netiek apkopotas - un par tām neuzzina cilvēki, kurus arī interesē līdzīgi jautājumi. Pieļauju, ka es neesmu vienīgā, kam rakstīšanas procesā lielākās mokas sagādā jautājums, kā to izdarīt, kā visprecīzāk paust savas domas un izjūtas, kā sasniegt lasītāja uztveri un uzrakstīt labu (vai vismaz ciešamu) literāru tekstu.
Šī ir tā vieta, kurā cilvēki, kas nodarbojas ar literatūru, var uzdot gan globālus, gan specifiskus jautājumus par tekstu, diskutēt par dažādām tēmām - sākot ar "vai latviešu dzejā nepieciešamas atskaņas, vai arī tās tikai traucē?" un beidzot ar "vai "kaut kas" raksta kopā vai atsevišķi?".
Šī NAV tā vieta, kur publicēt savus tekstus (tam ir paredzēts tavs žurnāls, vai tad ne?), bet ir pieļaujama teksta fragmenta vai dzejoļa publicēšana, ilustrējot kādu jautājumu, vai arī uzprasoties uz nesaudzīgu analīzi. (Izcili teksti, kuriem nevar piesieties, tiks dzēsti ;))

Patlaban pievienošanās ir brīva. Komentāros - jautājumi un ierosinājumi.