Thu, Apr. 7th, 2005, 08:17 pm
[info]honeybee:

Laikam nebūtu īsti korekti nenosaukt grāmatas, kas citētas iepriekšējā ierakstā.

Tātad - pirmo vietu ieguvis Rejs Bredberijs ar romānu "451 grāds pēc Fārenheita". (6)
Otrajā vietā nonācis Vladimirs Nabokovs ar romānu "Lužina aizsardzība" (bet grāmata nav par identitātes zudumu, grāmata ir par šahistu, kura reālā dzīve saplūst ar spēli). (3)
Trešo vietu laimīgi ieguvis Marsels Prusts ar "Zudušo laiku meklējot" (2)
Ceturto vietu dala Rejs Bredberijs ar grāmatu "Pieneņu vīns" (4) un Milans Kundera ar romānu "Nepanesamais esības vieglums" (5).
Un pagaidām nevienu lasītāju nav piesaistījuši vienīgie latviešu autori - Dace Rukšāne ar romānu "Beatrises gultasstāsti" (1) un Stāstītājs (a.k.a Zeibots) ar grāmatu "Līķu dejas" (7).

Secinājumi? Droši vien lielāko atzinību iegūst pirmais teikums, kas sniedz vienkāršu, bet tajā pašā laikā paradoksālu vai nervus kutinošu vēstījumu. Un gari, sarežģīti, aprakstoši teikumi romāna sākumā nerod tik lielu atsaucību. Pieraduši pie action esam? Vai arī vienkārši patīk, ka jau ar pirmo teikumu tu tiec ierauts citā pasaulē?

Thu, Apr. 7th, 2005, 09:05 pm
[info]jozefs_k

Jā, es te prātoju par to ieraušanu citā pasaulē. Varbūt, ka labs pirmais teikums ir tas, kas nodibina saiti ar lasītāja un literārā darba realitāti. Šajā gadījumā "Dedzināt - tā bija bauda" var kalpot kā rituāls, kurš pēc formas ir piederīgs lasītāja realitātei, bet pēc nozīmes - literārā darba realitātei.

Ja nav skaidrs, ko es domāju, mēģināšu paskaidrot sīkāk. Šajā gadījumā grūti izteikt valodiski to, ko vēlos, nezaudējot būtiskas nianses.

Thu, Apr. 7th, 2005, 09:35 pm
[info]honeybee

mmhm, es sapratu. bet droši vien tāpēc, ka intuitīvi jutu to pašu.

Thu, Apr. 7th, 2005, 10:01 pm
[info]barvins

Pieraduši pie action... Dziesmai nav jābūt sarežģītai, lai tā būtu skaista. Ar domām ir tāpat.

Thu, Apr. 7th, 2005, 10:13 pm
[info]honeybee

Vai es teicu, ka jābūt? Bet, ja galvenie argumenti par labu Bredberija sākumam ir "tas ir interesanti", "izskatās, ka grāmatu varēs ātri izlasīt" un tamlīdz, tad rodas nelielas aizdomas, ka ne jau skaistums šajā gadījumā ir primārais, bet vienkāršība. T.i., tas, ka cilvēki spēj novērtēt vienkāršības vērtību, ir labi. Bet, ja tas pārvēršas par ideju "kāpēc man mēģināt uztvert kaut ko sarežģītu, ja es varu atrast kaut ko vienkāršu un tikpat labu", tad tas jau ir biki garām. Jo neviena vienkārša grāmata nesniedz to efektu, ko sniedz laba UN sarežģīta grāmata. Jo pusi baudas jau sagādā izpratne. Izlaušanās cauri garā, nesaprotamā teikuma džungļiem, lai atklātu vismaz tūkstošiem nianšu vienā frāzē.

Thu, Apr. 7th, 2005, 11:11 pm
[info]barvins

Šķiet, ka uz to var paskatīties no vairākām pusēm.
1)Kas svarīgāks - sintakse vai semantika (forma vai saturs).
Viena bez otras šīs lietas ir bezjēdzīgas - t.i., ja nebūtu formas, mums nebūtu iespējas uzzināt par saturu un ja nebūtu satura, tad forma pati par mums neko nedod. Muļķīgi strīdēties, kas svarīgāks.
2)Kas labāks - vienkāršība vai sarežģītība.
Ja forma pārāk sarežģita, tad saturs var palikt nepamanīts (kā meklēt skudru džungļos).
Ja forma pārāk vienkārša, tad saturs var palikt nepamanīts (kā meklēt brilles uz acīm).
Kas attiecas uz satura sarežģītību, tad te nu gan es neko daudz nevaru pateikt - kas vienam sarežģīts, tas citam vienkāršs.

Thu, Apr. 7th, 2005, 11:41 pm
[info]honeybee

Man domāt, ir lietas, ko nav iespējams pateikt vienkārši. Nevis tāpēc, ka autors nemācētu tās pateikt, un arī ne tāpēc, ka tās būtu pārāk sarežģītas (jo daudzas sarežģītas domas var formulēt līdz riebumam vienkārši, bet paradoksāli), bet tāpēc, ka tas, ko cilvēks mēģina pateikt, ir ārpus vārdiem, tāpēc vārdi kalpo tikai kā ceļa stabiņi, lai lasītājs varētu pie tiem pieturēties un nonākt līdz šīs izjūtas, emocijas, dvēseles stāvokļa apjausmai. Nu nespēju es pateikt, par ko ir rakstīts Prusta "Zudušajā laikā", jo šajā grāmatā saturam bija daudz mazāka nozīme kā tai sajūtai, kas skanēja cauri vārdiem. Tas ir tāpat kā cilvēks reizēm runā par galīgi nebūtiskām lietām - ko viņš ir redzējis veikalā, piemēram - un tu sajūti, kā viņš jūtas, sajūti to, ko viņš nespēj vai nevēlas formulēt. Vai vienkārši neapzinās. Tā ka faktiski saturs (satura virsslānis) ne vienmēr ir būtiskākais, vismaz literatūrā. (Man šķiet, Mazais Cilvēkbērns ir diezgan tipiska tāda veida literatūra - it kā visas grāmatas laikā nav neviena vārda par skumjām, vientulību un nespēju saprasties, tur ir tīra zinātne un fantāzijas par to, kā būtu, ja būtu, bet, manuprāt, stāsts ir tieši par skumjām, vientulību un nespēju saprasties.)

Thu, Apr. 7th, 2005, 11:57 pm
[info]barvins

Mhmm, tur jau tas joks, ka viena un tā pat forma var paust vairākas jēgas vienlaicīgi.

Tikko pabeidzu lasīt to stāstu, baigi labs. Man šķita, ka stāsts bija par cilvēka dabu - viss pārējais bija tikai darbības fons.

Fri, Apr. 8th, 2005, 12:02 am
[info]honeybee

:) prieks, ka tev patika.