Man domāt, ir lietas, ko nav iespējams pateikt vienkārši. Nevis tāpēc, ka autors nemācētu tās pateikt, un arī ne tāpēc, ka tās būtu pārāk sarežģītas (jo daudzas sarežģītas domas var formulēt līdz riebumam vienkārši, bet paradoksāli), bet tāpēc, ka tas, ko cilvēks mēģina pateikt, ir ārpus vārdiem, tāpēc vārdi kalpo tikai kā ceļa stabiņi, lai lasītājs varētu pie tiem pieturēties un nonākt līdz šīs izjūtas, emocijas, dvēseles stāvokļa apjausmai. Nu nespēju es pateikt, par ko ir rakstīts Prusta "Zudušajā laikā", jo šajā grāmatā saturam bija daudz mazāka nozīme kā tai sajūtai, kas skanēja cauri vārdiem. Tas ir tāpat kā cilvēks reizēm runā par galīgi nebūtiskām lietām - ko viņš ir redzējis veikalā, piemēram - un tu sajūti, kā viņš jūtas, sajūti to, ko viņš nespēj vai nevēlas formulēt. Vai vienkārši neapzinās. Tā ka faktiski saturs (satura virsslānis) ne vienmēr ir būtiskākais, vismaz literatūrā. (Man šķiet, Mazais Cilvēkbērns ir diezgan tipiska tāda veida literatūra - it kā visas grāmatas laikā nav neviena vārda par skumjām, vientulību un nespēju saprasties, tur ir tīra zinātne un fantāzijas par to, kā būtu, ja būtu, bet, manuprāt, stāsts ir tieši par skumjām, vientulību un nespēju saprasties.)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}