PSRS laikā pastāvēja tāds interesants fenomens, kā visādu saimniecībā nepieciešamu mehānismu būvēšana mājās. Vispārējā deficīta un tehnoloģiju kulta (jau no mazām dienām puikas paši sev lodēja un skrūvēja rotaļlietas: visādus tur auto/avio modelīšus braucošus, radioaparātus, telefonus, bija specializētie veikali "Čaklās rokas", kur varēja dabūt visādus rūpniecības atlikumus, katrā pilsētas rajonā bija kāda jauno tehniķu stacija ar visādiem pulciņiem, kur mācīja to darīt, milzu tirāžās tika izdoti žurnāli "Jaunais tehniķis" u.tml.) apstākļos cilvēki paši remontēja dzīvokļus un santehniku, paši sev izgatavoja nepieciešamās lietas, sākot no gludekļiem, mēbelēm un dārza mājiņām, un beidzot ar jahtām un automobiļiem. Šādas pašizgatavotas lietas dēvēja par "samopaliem". Protams, savos 90% gadījumu tas viss bija bija pilnīgi garām, bet savos 10% dzima interesantākās lietas.

Tā kā rindā pēc auto, pat ja tev bija iekrāta nauda (ja atmiņa neviļ, tad žigulis maksāja kur ap 10 000 rubļu, pie vidējās algas ap 200 rubļiem), bija jāstāv gadiem, bija entuziasti, kuri automobiļus būvēja paši. Viens no interesantākajiem, ko esmu redzējis, ir viena Ļeņingradas (mūsd. Pēterburga) iedzīvotāja Babiča (А.Бабич) 3 gadu laikā paša garāžā ar rokām uzbūvētais divvietīgais kabriolets "Ленинград" (ГАЗ-12 motors, 3,5 l, 90 zs):



( спортивный_автомобиль_Ленинград )

Паук и Ко (1986.)

( roks_padomijā )

Pieļauju, ka dažam labam cibiņam, kurš šobrīd vairāk pa dakteriem staigā, cīnās ar alusvēderu un krāso sirmo bārdu, šķendējoties par izlaistajiem mazbērniem, kur skapja augšā vēl kniedētā jaka saglabājusies. :)

( panki_nemirst! )

Baltijā līgavainim esot bijis jāmazgā līgavai kājas.



Tā laikam ir bijusi ļoti veca tradīcija, jo neko tādu neatceros - ne savās, ne svešās kāzās. Vai arī līgavām kājas mazgāja tikai lietuvieši un igauņi :)

Vairāk foto ŠEIT.

Žēl, ka no PSRS laikiem maz ir tīri sadzīvisku fotogrāfiju, pēc kurām varētu spriest par reālo dzīvi, apģērbu, ēdienu, attiecībām, bet lielāko tiesu ir uzstādījuma foto. No vienas puses var saprast: fototehnika un fotogrāfēšana kā tāda nebija pārāk izplatītas (acīmredzot reti kurš gribēja tērēt laiku, apgūstot fotogrāfēšanas nianses, bet pēc tam naktīm sēdēt, attīstot filmiņas un vannasistabā taisot bildes - tajā laikā vidēji no 10 ģimenēm fotoaparāts bija labi ja vienā vienā, cik atceros, aber tagad katrā ģimenē pa ziepjutraukam, neskaitot kabatas tālruņus un visādus aifōnus), bet no otras puses, pārāk bieži esmu redzējis, kā fotoalbumi "bez vēsturiskas vērtības" aiziet pavasara talkas ugunskurā. Tāpēc, ja pamanu, mēģinu piefiksēt tādas nedaudzās ikdienišķas bildes.

( 70.tie )

Kāds izlicis tīklā bildes, kas izvietots bij izstādē Rīgā, Doma laukumā.
Jestrs laiks bija. AIzrautīgs. Viens no retajiem posmiem, kad absolūtā neziņa par nākotni viesa optimismu, nevis pesimismu. Tagad pašam nu interesantāk pētīt bildēs ļaužu sejas un apģērbu, varoņstāstu sacerēšanu atstājot citiem.

( sakustēšanās )

Īsta padomju studenta dzīves nepieciešama sastāvdaļa – vismaz viena vasara, kas pavadīta studentu celtnieku vienību (SCV) darbā, vislabāk – ārpus savas republikas robežām. Sākot no 50. gadiem un līdz Padomju Savienības sabrukumam, studenti vasaras brīvdienās būvēja dzelzceļus, cēla dzīvojamās mājas, novāca ražu uz laukiem un celtnieku vienībās pavadīto laiku sauca par romantiskāko jaunības pieredzi (kā nekā vīns plūda straumēm, tika svinēti festivāli, zaudēti vainadziņi un visai bieži pēc tam svinētas kāzas).
Katrā vienībā vajadzēja ņemt līdzi "pāraudzināšanai" t.s. grūti audzināmos pusaudžus, kas bija milicijas (mūsd. policija) uzskaitē. Tā kā ar mazgadīgajiem urlām nevienam negribējās krāmēties, tad par "grūti audzināmiem" tika noformēti pazīstami tīņi - jāatzīst, neviens 16-17 gadu vecumā nav viegli audzināms. Vienībā nemaz nebija tik viegli tikt - no nūģiem un stukačiem centās atkratīties, - tā kā ja kāds apgalvo, ka viņš, studējot padomju laikā, nav bijis SCV, tad tas ne par ko labu neliecina... Bija jautri, kaut dažkārt bija arī jāstrādā. Čaklākie nedzērāji varēja pat labi nopelnīt, taču lielākā daļa potenciālo algu nodzēra jau avansā un nopelnītā tik vien pietika kā jaunam bikšu pārim vai ģitārai.





Atceroties šos laikus, mūsdienās regulāri notiek bijušo SCV dalībnieku salidojumi.



( SCV_"Нева" )