Šo V.I. Ļeņina citātu mēs ilgu laiku pazinām nepilnīgi un tikai glasnostj štelle mums to atdeva pilnībā, arī šai ziņā atklājot proletariāta vadoņa dziļo izpratni par šī paša primātu kopuma – darba tautas vajadzībām. Tomēr neskatoties uz komunistu partijas vadošajiem virzienu norādījumiem, kino turpināja attīstieties gan kopā ar komunistisko sabiedrību gan, teiksim tā –paralēli tai. 80 gadu sākumā (pieļauju, ka jau arī agrāk) LPSR kino čolēšana bij absolūtā topa izklaide, jo tā bija pieejama* un interesanta. Alternatīvas iziešanai sabiedrībā 8-14 vecam pionierim bij:
- Zooparks un karuseļi Mežaparkā tika apmeklēti vienreiz gadā, neskatoties uz to 3-4 reizē tas jau nebij waaauuu!
- Teātris lielākoties bija uz nāvi garlaicīgs, savukārt leļļu teātris, lai gan interesantāks, taču kautkāds jau pārāk bērnišķīgs.
- Iešana ciemos bija vēl garlaicīgāka un beidzās allaž ar radiniekiem ķēmā.
- Sapnis nokļūt 1. maija vai 7. novembra demonstrācijā tā arī nepiepildījās, jo laikam senči nerubija uzveikt sociālistiskās sacensības normas.

( penteris )