Ko sviesto citi?

Šodien biju "darbiņā", šogad pirmo reizi, un tur blakus tagad izrādās ir milzīgs volejbola laukums. Kaut kas ir tajos darbiņos ar skatiem pāri pļavai, pāri kuplām vīksnām. Bet gan jau ātri apniktu. Un, protams, kas tev mirstīgam cilvēkam dos darbavietu pie loga desmitajā stāvā. Tev pienāktos tikai kruasāns no mikrenes.

Balstoties visādos matemātiskos aprēķinos, arvien biežāk izskan hipotēzes par vairāku visumu eksistenci. Zinātnieki, protams, vēl nav tik tālu tikuši, lai kaut ko apgalvotu ar kaut cik vērā ņemamu varbūtību, bet ir piesardzīgs pamats domāt, ka tas ir laika jautājums. Jau viena visuma ietvaros cilvēkam ir iemesls sajusties niecīgam, bet ja mums pēdējo vieninieku (viens visums) aizstās ar kārtējo bezgalību, cilvēka kā sugas pašvērtējumam vajadzētu nolaisties atpakaļ uz visu pārējo dzīvo būtņu līmenim uz šīs planētas. Domāju, ka kaķi sevi nešausta ar jautājumu par savu vietu visumā, viņi to vietu paņem savu iespēju robežās.

No otras puses es kaķim nevaru pajautāt, ko viņš domā par iespēju, ka mēs dzīvojam vienā no bezgalīgi daudzajiem visumiem, un pieņemu, ka tā nav tikai valodas barjera. Līdz ar to ir zināms pamats domāt, ka šis izzināšanas process spēs atnest ļoti daudz jaunu faktu ar kuriem operēt, ja vien cilvēce turpinās pastāvēt. Un tas varētu notikt daudz straujāk, kā varētu iedomāties. Vēl ir dzīvi cilvēki, kas akmeņus no mēness ir pētījuši, kamēr citi šobrīd mēģina aprēķināt notiekošo melnajos caurumos, vai kaut ko tik pat abstraktu. Vai arī otrā virzienā - ķer kvarkus, un mēģina šīs divas fizikas apvienot vienā jaunā fizikā. Tomēr tas cilvēces pastāvēšanas fakts nav garantēts, un tas ir drusku bēdīgi. Pie tam tas ir bēdīgi neskatoties uz to, ka lielākā daļa zināšanu tiks iegūtas tad, kad manis šeit nebūs. Tā ir diezgan jocīga un neracionāla nožēla, bet viņa tur ir.

kaut kāda drudžīgabsajūta visu dienu, nebūtu rīt uz mežu orient jābrauc, varētu paslimot, bet nebraukt žēl

Diez tas skaitās rasisms, ja pasaka, ka konkrētais cilvēks izskatās pēc Bolta?

tā kā te au jau iesāka par sejas tēmu, man ar sakāmais

tātad, pirms laika te jautāju par korejiešiem un vispār. visu ko sasūtīju, šis tas forši, šis tas auzās, vispār pārcentos, āda no tādas pēkšņas uzmanības sagāja pumpās, gan slēgtajās, gan sarkanajās, nometu visu pa bremzēm, tagad pamazām lieku akaliņ atpakaļ pa vienam. bet. man ļoooti patika no beauty of jonseon (boj) serumu komplektiņa propolis + niacinamide, iedeva veselīgu spīdumu, gludināja ādu, līdzināja poru bedres. vispār secināju, ka niacinamide ir tas, kas man konkrēti būtu svarīgi lietošanā.

nu lūk. mazais tilpums sen jau beidzies, noskatīju no boj produktu jaunumu, kas pie mums rossi.lv, piemēram, vēl netirgojas un nolēmu pasūtīt no šiem pa taisno. vēl tur spf slaveno un tā.
viss smuki nedēļas laikā no pašas tālās seulas atnāk. to, ka man būs muita jāmaksā, es, protams, biju aizmirsusi, pati vainīga, atmuitoju. saņemu, viss forši, izņemot. mans dikti gaidītais propolis + niacinamide serums smird pa gabalu. jau atverot kastīti novēdīja nepatīkama, asa smaka. bet trakākais, ka atverot pudelīti, tā smaka ir tur iekšā. smird pēc vecām zālēm. ja nebūtu lietojusi iepriekš, varbūt pat nodomātu, ka tā jābūt, bet nea. arī līdzi ieliktais 1 ml paraudziņš ir bez smaržas vispār, kā jau visi viņu produkti.

aizrakstīju uz viņu client service vienreiz, aizrakstīju otreiz kā atbildi uz order delivered epastu. klusums. vispār nekādas reakcijas.

ko man tagad darīt, kā man būt? šito es nelietošu, bet es tomēr par iztērēto naudu (un muitu) gribētu savu produktu. wtf

Lai gan runā, ka laiks ir sociāls konstrukts, laiks tomēr ietekmē mūsu apziņu diezgan nepārprotami. Ir diezgan briesmīgi skatīties filmu par genocīdu Kosovā, bet tu izej no kino zāles, un nodomā - nekad ko tādu nedrīkstētu vairs pieļaut. Kad tu skaties kādu filmu, kas meklē jaunus veidus, kā parādīt holokaustu, tev paliek neomulīgi par to, ka cilvēki kādreiz ir bijuši spējīgi uz ko tādu. Kad tu skaties ainu Drošsirdī, kur galveno varoni dzīvu un pie samaņas šķērž vaļā, tu nodomā - tie tik bija skarbi laiki, un ir labi dzīvot mūsdienās.

Un tad tu aizej uz Zaļo Robežu, un pēc filma ej pa izgaismoto un mierīgo Rīgu kā pa virtuālo realitāti, nespējot pieslēgties atpakaļ šeit un tagad. Un, protams, tas pat nav karš Ukrainā, tā ir tikai sekas dažādiem kariem visā pasaulē, no kurienes cilvēki bēg. Un šeit vairs nav laika distances, kas spēj pasargāt tavu apziņu.

Tajā pašā Lidlā, tas pats apsargs.
Stāvam rindā pie kases, šoreiz viņš uzbrauc priekšā stāvošajiem puišiem: "Tagad izņemiet no kabatas to šokolādi, ko tur tikko iebāzāt!"
Jaunieši parāda kabatu saturu.

Nav tur nekādas šokolādes.

tviterī jau izrunāts, gadu gadiem jau cibā izrunāts, bet atkal atkal man ir mūžsenais jautājums:

labākais spf sejai?
viegls, nesedzošs, efektīvs?

Redzēju vaimanāšanu, ka cilvēku ir par daudz, visi grib ēst, nevaram uzturēt, dabai pezda. Vaimanātājam tika norādīts, ka 50% pārtikas tiek brutāli izmesti.
Savukārt es gribu piebilst, ka, ja mēs izturētos stipri saprātīgāk, tad mums pietiktu ar kādiem 10% no šobrīd lauksaimniecībā izmantojamās zemes.
Nav cilvēku nemz tik ļoti daudz. Problēmas sākas, kad katram vajag privāto zemūdeni, kas tiek izmantota nedēļu 10 gados (figurāli izsakoties).

Tākā nē absolūti nepiekrītu tam, ka mēs nevaram eksistēt neiznīcinot vidi, kurā dzīvojam. Mēs arī esam dabas sastāvdaļa galu beigās. Tikai būtu stulīgi, ka mēs beidzot sāktu lietot to, kas regulāri tiek pieminēts. Es par saprātu šoreiz.

Ak jā ilgi smējos par sašutumu, ka cilvēki tiek salīdzinati ar primātiem. CILVĒKI IR PRIMĀTI. DZĪVNIEKI. ZĪDĪTĀJI. Nav jāsalīdzina.

Uzzināju jaunu terminu.

Izrādās, nebiju redzējusi The Hours.
Izcils Ēd&negausies Naukšēnos ar tik daudziem "gribu šos atcerēties" brīžiem.
Vasara pilsētā. Jau tagad par to gribu gausties. Bet, nu, labi.
Visu, Elīnīt, nevar dabūt.

Vispār man tāds jautājums:
taisos runāt ar dēlu par seksu (15 g.). Kas, jūsuprāt, man viņam būtu jāpasaka?

Biju uz dēla skolas ludziņu. "Tobago". Jums, postkoloniālistiem, būtu ko teikt.

Šorīt es jūtos kā jaunais vecāks, un šīs nakts divās, trijās negulētajās stundās es sev uzdevu visādus filozofiski ētiskus jautājumus. Par atbildību, par apziņu, par brīvību, par kaimiņiem, par vibrējošām kakla siksnām, un par vecākiem, kas bērniem dod alkoholā mērcētus cukurgraudiņus, lai viņi naktī "labāk gulētu". Gan jau arī par dzimumu stereotipiem. Nav, protams, nekā pārsteidzoša, ka nocturnal predator ir viens pats nogarlaikojies četrās sienās, un visu nakti brēc. Tā noteikti nav viņa vaina un atbildība, ka viņš ir nonācis ieslodzījumā, pat ja mēs kā cita veida būtnes uzskatām, ka dabūt infekciju brīvā dabā nav labāka alternatīva. Es tikai ceru, ka turpmākās naktis viņš būs mazliet relaksētāks, vai arī prasīs uzmanību tikai pa dienu. Protams, kur viņš ir šobrīd, man nav ne jausmas, jo apkārt ir klusums un miers.

Bet cilvēki, kas pie pilna saprātu un brīvas gribas izvēlas radīt bērnus, viņiem drošvien ir nopietna misijas apziņa. Vai arī neizsmeļamas cerību rezerves, ka viņiem visās situācijās atradīsies sustainable risinājumi. Es, protams, par to, ka ir jāsaudzē sava fiziskā un garīgā veselība. Es pagaidām paredzu, ka šis būs smags treniņš, un vai trešdien mani vairāk interesēs deju grīda, vai gulta, to mēs vēl redzēsim.

Uz kādu brīdi māja būs pārvērtusies par vietu, kur suns satraukti skraidīs pakaļ kaķim. Nekas tāds, bet tomēr mazliet smieklīgi.

"Organizatori atzinīgi vērtē ārvalstu maratontūristu skaita izaugsmi – skrējieniem Rīgā šogad reģistrējās par 60 % vairāk ārvalstnieku nekā pērn, pasākumam kvalificējoties dižpasākuma statusam."

Noskrēju zem 4h, esmu ļoti apmierināts ar šo rezultātu. tikai 3. labākais maratons, bet atkal jau lažoju ar gatavošanos. Liku uz to, ka izskatos mazliet kā elites skrējējs (esmu ieticis sev gandrīz idealajā izturības sportam piemērotā svarā). Izrādās tas palīdz.
Auksti nebija, mazliet vēsi sametās uz beigām, kad enerģija sāka beigties. Vēlme tikt aplietam ar ūdeni pazuda.

Ātro cukuru želejas šogad man šķita izcili negaršīgas, ļoti mācās piespiesties, lai iedabūtu sevī to draņķi.

Ļoti sāp kājas. Patīk.