Ko sviesto citi?

Kā jūs gatavojat irbenes?
Nekad nav bijusi darīšana, tagadiņ stāv ķēķī ķocītis un gaida. Ko darīt?
Upd. ieliku saldētavā līdz labāku ideju tapšanai. Internetos neviennozīmīgas norādes uz indīgumu.
Būs jāpiekrīt S jociņam par raganu ķēķi.

Vakar nopirku sviestu, jo bērns pieprasīja uz maizes uzsmērēt. Mūsmājās šis ekskluzīvi dārgais produkts uz sviestmaizēm tiek aizstāts ar sinepēm vai dažādiem pesto. Padomjlaiku sviestmaizei sviestu vajag, bet tādas smērējam arvien retāk.
Pārejam uz amerikāņu stilu, kur sviestu uz maizes neziež.

izdzīvošanas festivāla atklāšanas nedēļu izdzīvojām.
vakar iesita pa nespēku, līdz tam - aidā. likās, viegli, visas tās stundas uzbūvē, agrie rīti, vēlie vakari, dienas no espesso espresso espresso uz prosecco prosecco prosecco. skriet, runāt, smaidīt, plānot, apmaksāt, shēmot, rediģēt.
šis absolūti ir mans formāts.
joprojām deg darbi, pieņemu, ka nākamā reize, kad nedegs, būs novembrī.

Some moves.

https://www.youtube.com/watch?v=EBsIag0TJKk

Vai vēl kāda iegādājas gultasveļu pēc principa "es uz šīs krāsas smuki izskatos"?

Es jūtu līdzi cilvēkiem, kas raksta kino aprakstus dažādos medijos, un viņiem obligāti filmas ir jānovērtē ar zvaigznēm. Tāds - too long didn't read. Gan jau tas der aktuālākajiem Holivudas blokbāsteriem, bet ja, piemēram, jāizdomā, cik zvaigznes ir pelnījusi Straume salīdzinot ar kādu no Lantima jaunākajiem garadarbiem, tā ir drusku neiespējamā misija. Vai arī iespējamā, ja tev medijs to prasa, bet nez vai atstāj labu pēcgaršu. Un man nav mazāko šaubu, ka es neesmu viens šinīs sajūtās. Es iegāju Leterboksā - četri no sešiem cilvēkiem nav uzdrošinājušies ielikt zvaigznes pat šajā dīvaiņu burbulī.

Vēl man jāatzīst, ka es reti uzdrošinos likt zvaigznes vecām filmām. Brāļu grimmu pasakas ir universālas fabulas, kas iet pāri laikiem (bet ne pāri teritorijām), kamēr filmas tomēr ir sava laika produkts. Tur noteikti ir savas pērles, kā arī man patīk vecas filmas skatīties, ja mani iepazīstina ar kontekstu par to, kādi jauni kino valodas paņēmieni filmā ir izmantoti. Bet kad es esmu slinks, vai neesmu kino akadēmiķis (kas ir visu laiku), es tomēr izvēlos skatīties mūsdienu kino. Ir kaut kādas teorijas, kā kino ir radinājis cilvēkus uztvert lietas, un es noteiktu jūtos kā mūsdienīgs indivīds, tāpēc franču jaunais vilnis var iet... pie Rīgas Laika lasītājiem.

Bet atgriežoties pie Straumes, es iespējams šo filmu izbaudītu vairāk, ja nebūtu redzējis Projām. Tai pat laikā Projām man ļauj novērtēt to, kas Straumei ir nācis klāt. Katrā ziņā Straume noteikti kļūs par latviešu kino klasiku, bet trešo šāda tipa filmu es drošvien neskatītos. Manām runājošā pērtiķa smadzenēm gribās vairāk nianšu, pat ja reizēm tas atņem telpu interpretācijām. Var jau, protams, arī būt tā, ka Zilbalodis ir tik talantīgs, ka mēmajā kino spēs ievietot vēl vairāk satura bez didakcijas, bet tad es ņemšu savus vārdus atpakaļ, un tas nozīmē, ka mūsu vidū ir viens kino ģēnijs.

Vai kādam no jums nav paziņa, kas dzīvo Itālijā un varētu man izpalīdzēt?
stāsts ir tāds, ka man ļoti savajadzējās (nu tā, ka sirds krīt pa muti laukā) atrast vienas IsaDora ēnas, kuras lietoju pusaudzībā. pati IsaDora tādas vairs neražo, izķemmēju ebajus, amazonus un atradu... vienā kalnu aptiekā Itālijas ziemeļos. uzsitu e-pastu, sak, varbūt izņēmuma kārtā varat man atšipot? ne un ne, sūtam tikai pa IT.
nopūtos un nopirku vienas esošās kolekcijas ēnas, kas pēc toņiem bija 'uz to pusi'.
bet sapratu, ka sirdi apmierināt nevaru.

esmu gatava segt visas izmaksas - šipingu pa IT un šipingu uz LV.
plīz help.

nu viss, teilore noskatījās debates un izdarīja izvēli
republikāņiem fiasko
kamala harisa - čēesmit septītā āsvē prezidente

kašķīgs kosmoss, vai kas tur..?
neizgulējos ne sūda. kaut pēc kačalkas vakar vakarā ieripoju mājās pulksten desmitos vakarā, galīgās lupatās nostrādājusies un novingrojusies, ap vienpadsmitiem jau saldi čučēju. tomēr ap diviem naktī modos un līdz kādiem pieciem nevarēju vairs aizmigt.
rezultātā šodien tāda pusizvārīta biete, aizpampusi seja, trīs kafijas ņihuja nepalīdzēja, visos rīta mītingos tik stāvēju un smaidīju, kaut parasti esmu runātāja...atkal kājas lupatās no papēžkurpēm, jo no kļūdām ta huļi mācīties, vai ne?
āāā, un pie vakardienas pizģetsa dienas es aizmirsu piebilst vēl, ka viens no inženieriem iesniedza bļe atlūgumu.

riktīgs dirstvisussūtīt noskaņojums. miljons neatbildētu epastu un balss ziņu no klientiem. bet man nav spēka.

ai, labi, ka vakarā masāža.

Look who's so sassy and full of criticism.

https://www.youtube.com/watch?v=I6G_eobyx5s

Vakar Loftā es izdzēru trīs bezalkoholiskos Labiešus. Iesaku pamēģināt, ja nav sanācis. Šis apstiprināja dažas sajūtas un domas par tēmu. Es absolūtu nejutos neko zaudējis, un varbūt pat kaut kādā ziņā ieguvis. Tas atgādināja drīzāk tos pasākumus, kad ballīte beidzas tad, kad tu tuvojies savam skaidrajam es, tu kaut ko nelielu apēd, izved suni, un dodies gulēt. Beidzot atkāpjas social anxiety par šo tēmu, lai gan pilnībā tā nepazudīs, ja vien dramatiski nemainīsies visa sabiedrība. Ja tas nav pasākums, kur cilvēki ierodas paši ar saviem dzērieniem, bāru apmeklējumi joprojām mēdz līdzināties tam, kā vegānam ir doties vakariņās uz restorānu. Visi mēģina pielāgoties tev, jo tās joprojām skaitās alternatīvas, un noklusētais piedāvājums ir apmēram tas, ko tu redzi zaļumballēs un amatnieku tirdziņos.

Runājot par suni kā par socializējamu dzīvnieku. Ir tie brīži, kad tu redzi potenciāli nelabvēlīgu situācijas turpinājumu, tava atbildība ir to novērst, un tu zini, ka suns šinī situācijā nebūs tavs sabiedrotais, un pieņems visus nepareizos lēmumus. Reizēm tas ir frustrējoši, lai gan ne vienmēr. Katrā ziņā vēl bez tā pūkainā ģīmja, kas mēdz prasīt uzmanību, tā ir konsekventa robežu vilkšana katru dienu bez izņēmuma. Varu derēt, ka vairāki cilvēki ir padomājuši kaut ko sliktu, vērojot manu komunikāciju ar suni uz ielas. Es arī pats bez šīs pieredzes nebūtu iedomājies, kas es sākšu "pacelt balsi" bez dusmām un aizkaitinājuma, jo man noteikti gribēsies vilkt paralēles ar līdzīgu attieksmi pret bērnu. Lai gan nenoliegšu, ka netrūkst arī līdzību. Sunim es varu atļauties "pārmest" visādas absurdas lietas. Kad es saku, "beidz ēst pa kaktiem maizi, resna paliksi", es absolūti apzinos, ka tas ir joks, kur es atbrīvoju savu iekšējo spriedzi, un neviens no šī nenoraus bulīmiju. Ja kaut kas tāds tiktu pateikts bērnam, es ne tikai par to džadžotu citus cilvēkus, bet arī sevi.

Atgriežoties cilvēku pasaulē, es iedomājos, kā tas ir mēģināt tikt galā ar šo aizkaitinājumu un vēlmi uzšņākt? Vai nemēģināt? Visi tie uz bērniem bļaujošie vecāki, vai dies pasarg vardarbīgie? Ar vai bez spējas situāciju racionalizēt, man vienmēr ir riebusies tā daļa sava es, kas kļūst aizkaitināta un nīgra. Lai gan pasaule un cilvēki tajā nav ideāli, teorētiski cilvēkam ir doti rīki, lai tur nenonāktu, jeb valoda. Nešaubīgi, man nav jēgas mēģināt kaut ko sarunāt ar suni, un lai cik daudz laika kopā mēs pavadītu, tas nekad nemainīsies, un tas var reizēm būt frustrējoši. Ar cilvēku teorētiski var visu izrunāt, un tam vajadzētu būt pietiekamam, lai izvairītos no frustrācijas. Tas gan iekļauj to, ka otrs tevi dzird, saprot, un ir gatavs rīkoties, ņemot vērā tavas intereses. And yet. Kāpēc cilvēki mēdz izvēlēties nīgrumu, riskējot veidot robus attiecībās, un pie reizes ielaist sevi to pretīgo sajūtu pret sevi. Or it's just me, who does not like being mean?

otrdiena:
- fitbits pats atgriezās vajadzīgajā laika joslā kaut kad ap pusnakti;
- apokaliptikas nebūs ne man, ne viņam, bet būs vakariņas. ai, garš stāsts;
- divu stundu laikā apbraukātas un izstaigātas četras viesnīcas-rezidences augstpapēžu kurpēs. kāju pēdas lupatās;
- manā ofisā finansists šodien dabūja kārtīgi pa galvu, jo uz savu duru aizturēja viena pakalpojuma sniedzēja samaksu, aizmirstot par to paziņot gan man, gan priekšniekam. seši mēneši vēlāk, un man pēkšņi šodien paziņo, ka pakalpojums (man vitāli darbā svarīgs) ir nogriezts, kamēr samaksa tiks veikta (pisaks uz kādu laiku, jo kamēr visiem kabinetiem izies cauri visiem parakstiem);
- tikko fiksi norīti divi iepakojumi tunča salātu, jo vakarā treniņš un pa dienu vispār nebija laika normāli paēst, bet tagad spiež kuņģi un gribas gulēt;
- jūtami ir piezagusies ze sezona, darba ir pāri galvai, bet atvaļinājums klauvē pie durvīm un galvā jau putni čivina;
- rīt būs vēlpizģetsāka diena, nekā šodien.

āmen.

Kad dzīves dinamika un uzdevumi liek mosties sešos nulle nulle,
tad līdztekus diviem modinātājiem (aprocei un tālrunim) daudz nepielūdzamāk palīdz arī (pāris*) arbūza šķēļu apēšana pirms gulētiešanas.




Pierakstieties uz vēl citiem laifhakiem, allaž jūsu, brbl




*cukuru nevienam daudz nevajaga, otrs padomiņš

šorīt biju radio, gāju garām tēta bijušajai studijai, tur joprojām jutu cigarešu, magnetafona lentu un studijas sastāvējušo paklāju gaisu. acis slapjas momentā.

Sekojot ziņām, var iedzīvoties arī depresijā. Varbūt ne pašas ziņas ir pie vainas, jo ir diezgan skaidrs, ka pasaule nav ideāla, bet tas viss mēdz nākt komplektā ar viedokļiem. "Viedokļiem". Šinī kontekstā nāk prātā joks, ka viedoklis ir kā ānuss - katram viņš ir, bet tas nav jārāda visiem publiski. Man nav problēmas arī ar argumentētiem viedokļiem pat tad, ja beigās es tiem nepiekrītu. Visvairāk jau laikam mani mulsina tas, ka cilvēki soctīklus izmanto terapijas vietā. Būtu drusku vieglāk pieņemt cilvēku bažas, bailes un caurumus zināšanās, ja tas nenāktu formā, kas līdzinās gliemežu uzlidojumam kāpostu ražai. Cilvēku vidū, protams, ir indivīdi ar zināšanām, resursiem un enerģiju, bet ja viņi tiek parauti tajā zampā, sūds vien paliek pāri no tās enerģijas un resursiem.