Arī She Past Away taisa jaunas skaņas, heh! Izlaiduši šodien pasmeķēšanai un jāsecina, ka tīri labi garšo.
Piedur, ka skaņa virzīta tālāk no uztraukuma disenē iekš pēdējā albuma - tuvāk tumšām, mitrām sikspārņu piekarinātām alām un savādiem jauniešiem, kas savdabīgi sakrāsojušies ritmiski slīdot bauda romantisko tumsu - kā pirmajā ripulī. Tuvāk oriģinālajai skaņai, tumšāk. Jaukāk.
Albumā bieži ir atdarināti dažādi ar analogā medija dabu saistīti gļuki, kas piešķir tādējādi tekstūru, audiokasetes sajūtu. Tas arvien biežāk panesās digitālos albumos - līdzīgi kā vizuāls troksnis dažā labā filmā, kas nav filmēta ar filmiņu.

Tas pulsējošais rifiņš!
https://www.youtube.com/watch?v=frygdYs1NbU

Oh, baigi labs - nākamā plate būs Puscifer jaunā plate.
Ne tikai superīga muzikalitāte, interesantas idejas un minimālistiska skaņa ar akcentu uz teātri un sasaukšanos vokālā, bet arī pats koncepts: šodienas portrets caur psihedēlisku prizmu un sarkasma pilna humora kaleidoskopu, atklājot lietas no roka, gōtiskā roka, psihedēliskā roka, dārkveiva un elektronikas skatuvēm. Patīkami un spēcīgi caurcaurēm.

https://www.youtube.com/watch?v=gQsFPPFNUXk


Reku var digitāli pagaršot visu albumu:
https://www.youtube.com/watch?v=OwiLYFmMdcw&list=PLEpjZ6a3i26fuRXGuZSSpPrWK21cdptTw

Kaut kā baigi nepatīk tā šķietamā drošības pārdozēšana.
"Šķietami", jo gribētos, ka mani novērojami ir kļūdaini un "pārdozēšana" tāpēc, ka pārāka orientēšanās uz drošību sliecas radīt ne tikai realitātei nekvalificētus, bet arī pataloģiski no jelkāda riska mūkošus un komfortā pārmarinētus, nepatstāvīgus indivīdus. Sliecas saasināt sīkumus, sliecas pielietot smagu instrumentu, kur tas nav pielietojams.
Videonovērošanas kameras skolās pie mums jau ir norma. Ko tad šie tādu sadarījuši, ka pēc noklusējuma jāizkarina kameras visur kā cietumā, kādu signālu tas sūta bērnam? Bieži skolā eksportēju videokameru ierakstus, lai veselas audzinātāju, audzināšanas pedagogu, vecāku, mentu un iesaistīto bērnu brigādes atrisinātu mirkļa emo kāpinājumu un saprātīgu pakaušanos. Man tas izkatās pēc smagi saasinātas reakcijas no pieaugušo puses, kas traucē bērnam iegūt patstāvību un dzīves skolu: kādas sekas ir dabībai X un Y saskarsmē ar laika biedriem skolā...

Man subjektīvi šķiet, ka jāsasniedz ievērojams bojājuma slieksnis, lai korekti lietotu vārdu "trauma".
Citādi tu noniecini reālas traumas, pielīdzini ikdienas sīkumus kam ārkārtējam.


Nokrist un dabūt zilumu nav trauma.
Iegriezt pirkstā līdz kaulam nav trauma, bet gan pagaidu traucēklis. Nav pat jāšuj - savelc ar plāksteri un skrien/turpini strādāt!
Salūst velo pedālis un izrauj gaļas gabalu no kājas - esi traumpunktā, tevi tur šuj, bet vai "trauma"? Ko tieši traumēja, kādas spējas ir zaudētas?
Uzdauzīt zilu aci nav traumēt, bet dabūt zilu aci - nav tikt traumētam.
Aizvainojums nav trauma. Ja tevi deadneimo, tā nav trauma. Ja tevi uzrunā "nepareizajā" personas vietniekvārdā - tā nav trauma. Tas, ko tu sauc par "traumu" ir nekas cits kā sociālās saskarsmes sīkums/berzēšanās ar rupjiem citādi domājošajiem - sīkums, kuru drošības pārdozēšanas laikā tu gribi uzpūst par "traumu", lai gūtu kādu labumu - kā uzmanību vai pretējā viedokļa kancelēšanu, piemēram. Gluma, gļēva, cilvēka necienīga rīcība. Māņi ar otmazku, nevis trauma. Dzīvošana savā burbulī.

Fiziskās aktivitātes laukā un to laikā gūtie neveiklības vai pārdrošības žetoni - sasitumi un asiņojoši deguni - dabiska lietiņa. Tikpat dabiska kā saules apdeguma risks siltajā gada laikā, tikpat sezonāla lietiņa. Nav materiāls ziņām. Nav notikums. Termina adekvāta lietošanai un valodas niansēm mēdz būt stipri liela nozīme. Vārdi nes nozīmi.

Tas, vai arī man vienkārši stipri atšķirīgs un vecmodīgs skatījums uz šīm lietām - kas ir un kas nav "trauma". Man slieksnis sākas ap ilgstošu un jūtamu seku iestāšanos. Emocionālajā pasaulē - notikums, kas pārspēj tavas spējas tikt ar to galā, iestājoties negatīvām sekām ilgtermiņā. Kaut kas, kā priekšā tu sabrūc un ciet ilgstoši un mērāmi.

https://www.youtube.com/watch?v=Rp9LX2jShnk

Valsts Investīciju un attīstības aģentūra prasa atskaitīties par skolās saņemto datortehniku. Pieprasījuma tekstā pērle: "Aicinām pašvaldības un izglītības iestādes arī turpmāk izmantot gan šajā, gan citos projektos nodrošinātos resursus un pieejamos materiālus, lai stiprinātu digitālo kompetenci un veicinātu jēgpilnu tehnoloģiju izmantošanu izglītības procesā." Ok, atskaitījos ar šādam tekstam līdzīgu e-pastu:

Chromebook datori
Ļoti labi lietojami un patīkams jauninājums skolās, paldies! Tiek ikdienā lietoti.
Gribētos gan, lai IZM ņem vērā, ka ChromeOS un Linux vides arī pastāv - tāpat kā pastāv MacOS. Veidojot datorpratības kursus, IZM būtu jāizvairās no mācību vielas nodrošināšanas tikai Microsoft videi. Vecākiem cilvēkiem it sevišķi ChromeOS būtu labāka vide - gan lētāki aparāti, gan vieglāk lietojami, gan nesarežģī cilvēka dienu ar uzspiestiem pieprasījumiem. Chromebook datoru pārskats CSV failā atrodams pielikumā.

Windows datori ( ... haubaut No? ... )

Njā, nebūs viegli to padomju diaprojektoru noregulēt, ņemot vērā, ka elementu montāžas plāksne ir out-of spec vislabākajās PSRS tradīcijās.
Noregulēju pēc bīdmēra, bet kadrs dabā kļuva mazāk paralēls optikai... Šobrīd fokuss peld pa XZ asīm: no sākuma fokusā kreisā attēla puse, tad labā - kā filmās var redzēt fokusa pārvietošanos kadrā - značit dips nestāv paralēli optikai, značit atskaites punkts, pēc kura vakar kalibrēju, ir totāli šķībs... Uz jancīgās montāžas plāksnes īsti taisnā līnijā laikam nevarēs dabūt avotu > dipu > optiku. lalala

Nu, neko - ja pēc bīdmēra nesanāca, tad sanāks gan jau optiski: vakarā regulēšu dzīvā projekcijā līdz viss kadrs būs max fokusā. Uzdevums nav vienkāršākais, ņemot vērā ~50x palielinājumu, kas izceļ katru neprecizitāti un regulācija ir stipri kā ar lielgabalu pa zvirbuļiem, nevis pa mikroniem kā man vajadzētu. Visādi citādi - aparāts rūc labi, uzvedas labi, trafiņš nekarst un visas funkcijas notiek. Prieks par jeņķu objektīvu - otra optika, kuru pirku uz čuju, ka varēs no tās lieko Shift mehānismu atdalīt un iegūto galveno daļu iedabūt projektora korpusā.
D.O Industries Golden Navitar KC 50mm f/2.8 zīmē bik mazāku un telpas izmēram piemērotāku, gaišāku un bik tvirtāku attēlu neitrālākā tonī par manu veco vācieti Meridian PC 45mm f/2.8 MC, kuru arī izlobīju no perspektīvas koriģēšanas mehānisma. Meridiānis attēlu diezgan ievērojami uzsilda un vietām detaļas zīmē biiik precīzāk - savs raksturs. Fakts gan viens - abi ir krietni objektīvi standarta latvieša dzīvojamajai telpai. Abi uzzīmēs daudz krietnāku attēlu par komplektēto optiku, piepildīs telpu ar nepārspējamas kvalitātes analogo fotogrāfiju.

8k bez pikseļiem pat ar Пеленг-500АФ - galvenais ir laba optika. ( ... fočēt tālāk ... )

Man patīk strādāt ar filmu, jo tā ir taktīla, stimulē visas maņas!

Actiņas: smuki iepakota filmiņa, apdruka, estētika.
Deguntiņš: izņemot filmiņu no bundžiņas, tā mēdz smaržot - it sevišķi krāsu filmiņas. Šaujot diapozitīvus, svēts ir rituāls atraut filmas bundžiņu un nekavējoties ieraut tās smaržu nāsīs, kaifa izteiksmē noelšoties. Mmmm, beznarkotiku dopamīns!
Taustīte: pats par sevi saprotams - tu gaismjutīgo materiālu turi savās rociņās. Rociņās ir filmiņa, nevis vieninieciņu vai nullīšu solījums. Tur ir sudrabs emulsijā, uzklāts uz plānas plastmasas lentas.
Austiņas: filmiņas tīšana kamerā ir dzirdama, griežas zobratiņi, tikšķ mehānismi - prieks klausīties manuālas kameras darbībā ir aptuveni tāds pats, kā pielikt ausi pie mehāniskā rokas pulksteņa.
Garšiņa: eu, to gan labāk nē! Taču kāds dzēriens procesa pavadīšanai - ko ne?!

Man patīk strādāt ar filmu, jo visu raksturo mans darbs un prasmes attiecīgajā brīdī.

Neviens pats algorims manas kļūdas nelabo. Neviens pats algoritms man nepiezīmē neko lieku vai nezaudē ko būtisku faila izmēra dēļ. Manu rociņu neviens netur, neviens mani nestabilizē. Neviens attēla apstrādes kods nezaudē toņu bagātību, neķēpā ciet mikrodetaļas, nepataisa lietas un tekstūras par plastmasu. Nevienas koda instrukcijas manas bildes nepadara plakanas, pielietojot HDR bez jēgas un poņas, piemēram. Kontrastu kontrolēju es ar attiecīgā materiāla un tā ķīmiskās apstrādes izvēli. Kontrasts - kompozīcijas elements. Mākslinieciska izvēle. Klusums mūzikā. Visur nav jābūt HDR, visu nav jāredz un visu nav jādzird. Kompozīcija virza uzmanību.
Ir laba sajūta paskatīties pa logu un nodomāt: Hmm, izskatās pēc f/4 un 1/250s ar ISO 125 filmiņu. Tad paņemu fočiku, ieslēdzu eksponometru un trāpīts perfekti - ar visu sniegotās ainavas ekspozīcijas +1 stopa kompensāciju, lai galā sniegs izskatītos balts, nevis pelēks, jo eksponometrs visu mērīto definē par vidējo pelēko toni - tavs uzdevums ir zināt un saprast, kā izvietot toņus kadrā no ekspozīcijas viedokļa vien: fragmas atvērumu izvēlos es, ņemot vērā lēcas īpašības un iecerēto attēlu; slēdža ātrumu arī izvēlos es - gana ātru, lai roktrīce un subjekta kustība neizpludinātu kadru vai tieši otrādi - lai izpludinātu, ja esmu tā iecerējis. Filmiņu izvēlos es - balstoties uz vizualizēto gala rezultātu un iemīlēto attēla izskatu. Fočēju es, nevis instruments - visos posmos. ( ... tālāk ... )

Vakar nolēmu uzmest aci saviem dipiem. Bieži to nedaru, pārsvarā aparāts tiek lietots draugu lokā, nevis strikti solo. Man sen radās aizdomas, ka Ektachrome E100 ir ļoti švaka diafilmiņa un to vajadzēja verificēt, čekojot vecos ar dažādām Fujifilm diafilmiņām fočētos kadrus. Izvēlējos kastīti "Bradātāji" - tajos 60 kadros redzami mani draugi, mīļcilvēki un arī nedraudzībā un atsvešinātībā pārgājušie. Tur daudz redz cilvēciņa, ar kuru dalījos savā dzīvē veselus gadus 13, bet vairs ne. 2 gadiņus jau vairs ne un beidzot nav sāpīgi uz to skaisto un labi fočēto cilvēciņu paskatīties - sāpju vietā seju dekorē kopdzīvi novērtējošs smaids, kura kaktiņos samanāma dzīves skola, secinājumi un pateicība.

Un tad pamanu, ka projektora gaismas kūlī redzamas sīkas daļiņas. Hmm, kaut kādu putekli izsitu no kāda pirmsvēsturiska pakša? Hmmmm. Pamēģinu ieslēgt halogēnspuldzi jaudīgajā režīmā - slēdzu un nekas nenotiek. Opā, tad jau tie nebūs putekļi, bet gan dūmi?! Kas tad nu lēcies, elektronikas daļai simts gadus neeesmu pieskāries!? Bet nu, redzams, ka pasākums nav tīrs - slēdzu ārā, ņemu vāku nost. Ieslēdzu projektoru un pētu, kas par lietu. Jūtama patīkama veco trafiņu saldenā smarža un tas mazliet kūp - sāk svilt sekundārā tinuma vadiņa izolācija - ja tā pārdeg, rodas īssavienojums un trafiņu var izmest potenciāli kopā ar komponentēm, kas no tā barojās.
Izvelku no kabatas CAT S62 Pro, ieslēdzu pārmaiņas pēc telefonā noderīgu kameru - termālo. Veicu mērījumu un esmu uz dirsas: sekunžu laikā viens no trafiņa sekundārajiem tinumiem sasniedz 120 grādu temperatūru un turpina kāpt - fiksi slēdzu ārā un challenge accepted: izjaukt un secināt, vai nav kas acīmredzams lēcies. Lai gan elektronikā esmu zābaks, īssavienojumu gan jau manīšu tīri pēc kādas komponentes temperatūras straujas celšanās.

Izjaucu aparātu un potenciālais grēkāzis atrasts: reiz palūdzu paziņai īstenot manu ideju: aizstāt projektora autofokusa mehānismu ar augstas precizitātes manuālu fokusēšanu, pielietojot 2. pleisīša pults analogā stika risinājumu gluži kā spēlītēs - maza kustības amplitūda kustina fokusēšanu lēni, bet kloķis līdz galam jeb liela amplitūda - ātri. Tādējādi var nodarboties ar mikroskopiska līmeņa fokusa perversijām, nav jāpaļaujas uz garām šaujošu autofokusu. Arī kadru pārslēgšanu palūdzu uztaisīt tā, lai varētu ar stika ieklikšķināšanu pārslēgties. Ērti, patīkami, paldies cilvēkam - viņš pielāgoja shēmu, es tālāk savilku vadiņus līdz pultij, kā nu man vajag.
Lūk - problēma: cilvēks lodējumus izolējis ar izolācijas lentu. Tā darīt nevajag - sevišķi, ja lieta pakļauta paaugstinātai temperatūrai, kas līmīti atlaidina un lenta - lec nost. Gadu gaitā nolekusi pavisam nost un plikais vadiņš atradis nesankcionētu kontaktu, gandrīz nosvilināja projektoru vai pat ko vairāk, ja tas sāktu pašaizdegties.
Tad nu - paņēmu termocaurulītes, nomainīju salentoto un notestēju: vairs nekarst, turas stabila ~50 grādu temperatūra. Lieliski, super, malacītis - atkal projektors glābts! Bet - ar to viss nebeidzas. Pieredzē un poņā lēnām rūdītā acs pamana virkni izregulētu daļu, kas skaidro vēsturiski dīvaino kadru centrējumu un paralelitāti korpusam. Izregulēts šis un tas, un ķēdē - viss pārējais. Elektronika sakārtota, būs jākārto optiskā ass - sākot no avota, turpinot ar diapozitīva pozicionēšanu gaismas avotā, turpinot ar objektīva paralēlumu diapozitīvam, lai nodrošinātu attēla asumu no stūra līdz stūrim. Lūk - ar šo tad man jātiek galā, challenge accepted. Gribētos to darīt šodien, bet saistības pret citiem cilvēkiem jāgodā, lai arī kādas zobusāpes* un pārmetumus manā virzienā tas nesagādātu. ( ... tuvāk ... )

Latvijas pasts ir brīnišķīgs, proti:
- 2. janvārī veicu pirkumu Discogs platformā.
- 6. janvārī Portugāles pasts pieņem man adresētu sūtījumu: plates no ierakstu studijas Equilibrium Music caur Discogs. Ilgi gan ņēma, bet OK - pārdevējs lēni sagatavojis paku, noformēijs sūtījumu vēlu gan jau - neizskatās pēc PT pasta lažas.
- 8. janvārī to Portugāles pasts izsūta piegādei. Portugālei pasūtījuma apstrāde prasīja 2 dienas.

*paciņa karājas gaisā 9 dienas, katru dienu čekoju izsekošanas sitēmas - Portugāles un Latvijas. Pa jūras ceļu piegādā, vai?*

17. janvārī paciņa pienāk Latvijas pasta šķirošanas daļā. Sestdiena - ir OK, ļausim pirmdien šiem turpināt strādāt.
19. janvārī paciņa nosūtīta izsūtīšanai uz pasta nodaļu.
20. janvārī paciņa saņemta manā pasta nodaļā, apstrādāta un izdrukāts fizisks aicinājums saņemt paciņu. Ļoti labi, tad jau šodien būs, ne?
20. janvārī zvanu uz pasta centrālo numuru prasīt, vai viss ir OK, kur nosprūdusi un kas notiek, kāpēc neesmu saņēmis aicinājumu vēl pastkastē, kas ir burtiski 3 mājas no pasta nodaļas? Pēc datumiem izskatās, ka pārāk ātri ceļu traci, bet čujs man liek rīkoties - atgādina 2000. gadu Pasta izdarības, tāpēc savlaicīgi piezvanu un pajautāju, kas, kur un kā, nevis pa velti eju uz pastu, lai cik tas tuvu arī šī brīža dzīvesvietai nebūtu.
21. janvārī neaicināts ierodos pasta nodaļā - nosaucu paciņas Nr. un lūdzu pačekot, vai ir uz vietas. Jā, super, ir uz vietas, saņemu bez visādiem Pasta centieniem, tik balstoties uz izsekošanu vien! Pajautāju, vai nebija kāda aizķeršanās un darbiniece noplāta rokas vien par tām 9 dienām, kuras paciņa pavadīja, karājoties gaisā - mūsu vai Portugāles, nav zināms. Zinot, kā strādā Latvijas pasts - pie sevis rēcu un gaidu, kad saņemšu ķipa 20. janvārī drukāto aicinājumu saņemt paciņu.
27. janvārī saņemu drukāto aicinājumu izņemt sūtījumu ar norādi, ka pēc 10 glabāšanas dienām var tikt piemērota gabāšanas maksa. Latvijas pastam pasūtījuma nekompetenta apstrāde prasīja 10 dienas un iestājas jau potenciāls maksāt par "glabāšanas pakalpojumu". Uz šīs realitātes pamata - cik vien iespējams izvairos no Pasta pakalpojumiem, izmantoju kurjerus, kuri prot tajā pašā vai nākamajā dienā ievietot paku pakomātā, atstāt random adresē - kaut veikalā - un nečakarēt man ikdienu. ( ... tālāk ... )