Nesen ulvs te ieminējās par izglītības sistēmā noslāpētajām cilvēku dzirkstīm, par to gaišumu, kas apspīd bērnību un par to, ka tas kaut kur tiekot teju mērķtiecīgi nogalināts. Man ir citāds skatījums uz to fenomenu. Šāds, lūk:

Vakar uzcienāju sevi ar The Prodigy - Music For the Jilted Generation plati.
Tās lielajā Gatefold atvērumā ir ilustrācija - kreisajā pusē pilsētas normijlopos smacēts pilsētas siluets - smirdoņa un policija vienā tilta pusē pār aizu, bet labajā pusē - masīva skaņas tehnika, ballīte, pļava un matainais, kas tūdaļ ar dievu zīmi vienā rokā un mačeti otrā - cirtīs pušu tilta virves, atstājot pilsētas agresīvos lopus smirdēt savā nodabā. Ilustrācija un albums nav no zilas dirsas izvilkti - tie ir policijas visatļautības un reiva ballīšu apkarošanas dokumentāli kadri. Lielisks muzikāls artefakts, liecina par normiju centieniem uzturēt savas pārdozētās varas pozīcijas.
Kaut kur šajā vietā jau deviņdesmito gadu tīnī, kas atklājis Prodigy, iezīmējas redzējumi par pasaules kārtību - diezgan asās un precīzās līnijās. Reku viena varaskāru pipeļu iekārta nomira, palikām bez valsts un nākotnes, bet citur tās pašas pipeles stalti vēl stāv un nez kāpēc trenkā grupu, kas taisa tik foršu muzonu… Kaut kas te nav tīrs, kāpēc lai menti trenkātu cilvēkus, kas netaisa noziegumus, bet ballītes - ar ko policija nodarbojas?

Reku vairāk info par to UK valdības sarūpēto miskasti deviņdesmitajos. Un acīmredzami tāda gala šķidra normiju domāšana uz tās salas ir manāma šobaltdien. Amīši radās no kurienes? Brexit pieder kam? Pimperiālisms mirst ar baisām vaidām...



Mūzika uzmestajai paaudzei.


Ejot pie miera, uzliku The Prodigy - Experience albumu paskanēt no mobilā.
Pusmiega stāvoklī sejā sametās izjusts, silts smaids un sirds pārsitiens nogrūž akmeni no tās. Tu atceries to saules apspīdēto bērnības ieleju. Jā, deviņdesmitie, jā - viss dirsā. Jā, vecāki tur apsprāguši vai invalīdi, bet! Bet - esmu jauns un man priekšā ir nākotne, kuru izlauzīšu sev paša spēkiem - kā jau kārtīgam uzmestās paaudzes pārstāvim to pieklājas! Bet kā, ko ēd kapitālisms, ko es vispār - sanatorijās audzis bērns - varu tādu izvilkt no dirsas un piedāvāt pasaulei, pelnot ar to naudu?

Sāku studēt par juristu. Ne jau savas vaļas, bet radinieku spiediena rezultātā drīzāk.
Spiediens + nodarbinātības problēmas savā dzimtajā mazajā pilsētā. Nākotnes izredzes spiež iet uz Rīgu, bet Rīga suka smird!
Studijas nepabeidzu, ielaidu pāris robus maksājumos, eksmatrikulēts depresso rezultātā nenotiekošā apmeklējuma dēļ, tiesa par parāda piedziņu. Maksāju šobaltdien - savus 20 gadus vēlāk. Aust saule - palicis maz no tā visa, drīz debesis būs zilākas, bet zāle - ui, ku zaļāka!

Biju gājis bankai un teicis, ka bezdarbs un nevaru tagad maksāt, bet bankas klerks laikam līdz attiecīgajam pidaram ādas sēdeklī šo info nenodeva - tiesa. Mana kļūda, ka nezināju uzreiz vērsties pie bankas augšējā ešalona kārtot šo lietu, bet vai man tas vispār bija jāzina? Vērsos bankā, man pateica neuztraukties un maksāt, kad varu. Un, kad attiecīgi tā arī rīkojos, tad saņemu aicinājumu aiziet uz tiesu.
Asās līnijās jaunietis te iezīmē - uzņēmums un banka nav tavs draugs. Katrs viņu Jā un Nē ir jāpārbauda, uzticēties absolūti nevienam un nekam par pliku velti nedrīkst. Jūtos tā kā bik apstrādāts, zaudējis ticību un uzticību valsts iekārtai. Menti ir varas izpildzombiji, bet banku mērķis ir no tevis paņemt visu, dziedot skaistas šūpuļdziesmas.

Darbs. Jaunietim vajag darbu.
Grūti atrast, raibi iet. Palaimējas atrast un sākt ko jaunu - telefonu remontu. Maksāja gan tas krieva gabals aploksnē mikronodokļa lējumā. Valsts to pieļāva, valsts to svētīja. Nostrādāju tur septiņus gadus, bet sociālās iemaksas un pensijas spogulī tas vienkārši neparādīsies. Valsts svētīja uzņēmējdarbības formu, kurā uzņēmējs kapitāli aptīra darbinieku un tas ir kruta! Bet tad valsts pārdomāja, ka nav tomēr kruta. Bet no maniem pleciem šo nastu ņems nost? Protams, ka ne - pašam bija savus nodokļus no minimālās algas jānoloka bija teorētiski, pasitoties galā zem minimālās iztikas sliekšņa :D :D :D

Jaunietim parādās nauda hobijam - izcili tumšām videospēlēm!
Viņš, sākot strādāt, atmet pirātismu un ar prieku nopērk vienu vai divas PlayStation spēles mēnesī. Viņam parādījās nauda un viņš sāka dot, nevis tikai ņemt. Bet, teju 10 gadus vēlāk, visa šī industrija nomaina darbības pamatprincipu - sāk klientam piedāvāt nevis lieliski pavadītu laiku interaktīvās pasaulēs, bet sāk tevi slaukt. Nepabeigtas spēles, 1. dienas ielāpi, mikrotransakcijas, azartspēļu elementi un visa politikas maiņa no neatkarīga mākslas darba uz atkarību veidojošiem psiholoģiskajiem elementiem, to apzināšanos un ekspluatāciju. Es to redzu, man tas derdz. Jaunietis tagad sajūtas vēl geiminga uzmests.
Štrunts ar to, viņš nosaka - paņem un pārstāj dot sapņus graujošajai industrijai savu naudu, atradīs gan jau ko citu. Tikmēr tiek turēta modra acs un tā redz - viss virzās vēl dziļāk dirsā. Nākotne geimingam īsti vairs nav - vairums neprata ieņemt principiālas pozīcijas un uzturēt dzīvžogu smuku, apgraizot liekos izaugumus. Pirātisms šobrīd ir morāli pareizā pieeja e-izklaidei. Absolūti un viennozīmīgi. Šī govs atsakās tikt slaukta. Tā slauks jūs.

Kapitālisms
Nevar uzticēties vairākumam. Tas nebalsoja ar maciņu, iespējinot visu šo bulšitu. Vairākuma vara, bet vairākums ir absolūti stulbi. Skat - vairākums braukā ar dīzeļiem un domā, ka tās eko birkas uz tiem sātana dzinējiem kaut ko nozīmē. Skat - vairums sēž Meta platformās, ir dzirdējuši netīras lietas, bet turpina tur sēdēt un brīnīties, par absurdi precīzām reklāmām no uzņēmuma, kas nodarbojas ar... Reklāmdošanu, aizbildinoties ar soctīklu! Idioti uzticas uzņēmumiem, kas sevi pierādījuši kā uzticību absolūti nenopelnījušus. Pasīvi vai pat aktīvi ļauj sevi drāzt. Un tā dara VAIRUMS. Vairums, Žani! Vairums ir maukas, tātad!

Kovidnieks.
Tad atnāk kaut kāds jauns kārtējais vīruss, tiek uztaisīta drāma, cilvēki satupināti mājās un par laimi - tolaik dzīvoju ārpus pilsētas un varēju vien tikai just līdzi, kā tiek ierobežotas viņu tiesības elpot no vīrusa daļiņām brīvu, svaigu Latvijas gaisu. Vara kovidnieka laikā iezīmēja to sākumiņu, kurā laikam sāku nīst pilsētas lielas. Rīga smird gan fiziski, gan nu jau arī politiski. It īpaši politiski.

Vēlēšanas.
Uzmestās paaudzes pārstāvis tās šogad uzmeta, jo redzēja, ka politiskais spēks, par kuru viņš nobalsoja, sagāja totālā tūtē - retrospektīvi skatoties, nebija toreiz jēga līst politikas podā, mēģināt ko saprast, analizēt un sekot līdzi. Tiklīdz kā šie “autsaideri/pārmaiņnieki” nonāca pie šprices, sāka uzvesties precīzi tāpat, kā visi pārējie, kuri rotājas ar citiem žetoniem un beigās jau +- pohuj, par ko balso - galvenais, ka par kaut ko latvisku, nevis krieva atpalikušajā ānusā velkošu.
Cirks. Tajā šogad nepiedalījos, nav spēks, ne vēlme, ne vispār griba vēlreiz līst tajās melīgajās miskastēs. Varat mani lamāt bez mitas, neviens neliedz. Tik vien norādīšu - ar darvu nevienu nepievilināsi un kvalitatīva politika pieprasa ieinteresētus, kompetentus cilvēkus. Ne visi ir politologi, ne visiem tādiem ir jābūt. Kur nav izpratne, tur ir sekošana. Sekošana nav tavs, bet aizgūts viedoklis. Iet balsot, sadot nekompetentajiem aizgūtās balstiesības - tukšas diršanas realitāte, darbības imitācija. Kurš tad galā ir tas idiots vāveres ritenī?
Dzeguze pulkstenī. Balsojums.
Dabā nekas nemainās. Tikai vilšanās, ka pie izmaiņu trūkuma vainojams politiskais spēks, kuru pats ievēlēji. Mēģināt vēl vai turpināt skatīties uz to izrādi ar allaž mainīgo personālu, bet nemainīgi ierūsējušo vadību? Turpināt skatīties - tad vismaz līdzatbildību sirdī nav jānes, kad pēc gadiem četriem no darāmo darbu saraksta ir izsvītroti vien nulle komats ņihuja!
Pagājušajās vēlēšanās biju atbildīgs par Progresīvajiem. Viņu saimniekošanas laikā ar Rīgu, manu šī brīža dzīvesvietu, nekas mani baigi iepriecinošs un atšķirīgs nenotika - Rīga turpina būt autocentriska tūristu miskaste, nevis pilsēta. Tas vēlreiz dabā pierāda to - pohuj, kurš žetons, ka tik ne krievu.



Izglītības sitēma vainīga vienam. Bet es redzu citādi - es redzu, ka pasaule ārpus drošā skolas sola izdomāja vienkārši uzmest un no uzticamības, godprātības pārgāja pie distopijas un ekspluatācijas. Jā, iespējams, ka tikai pieaugoša cilvēka perspektīvas laika vēju ietekmē, bet nu - šī ir tā realitāte.

Šī ir tā cūku sile, kurā laimīgi var justies tikai cūkas. Un viss tikai tāpēc, ka vairumam nepiemīt spēja domāt tālredzīgi un nepiemīt mugurkauls balsot ar maciņu. Vairums ir pisamas un kaujamas aitas - normiji. Kuriem vēlpietam vajag ganu, lai vienkārši nenoslīktu savos sūdos - reliģiju un vadoņus. Sukas tukšās bļa.

Un te ir tā īstā vieta, kurā lietas redzoša cilvēka dzirksts vienkārši nespēj vairs izdzīvot un aiziet histēriskā apātijā. Lai tās cūkas to cirku spēlē, es turpināšu no malas vērot, cik forši tas viss strādā. Redzēs, vai vispār atšķirsies kaut kas no progresīvā līknē sapistajiem progresīvajiem. Sagaidu precīzi nekādus uzlabojumus un būtiskas pārmaiņas - ticība zaudēta. Uzticība arī. Atpakaļ no manis tās lietiņas tik viegli nedabūt, es jūs visus kā noziedziniekus uzlūkoju. Tāpēc balsošanas atbildības nešanas vietā izvēlējos novērošanas pozīcijas. Vērošu un ar dažu cilvēku palīdzību gan jau redzēšu, kurp tie līķu rati klaudz... Un tad jau zināšu, par ko atkal nebalsot. Un, vai vispār mēģināt tai izrādei atrast spēku, motivāciju nākotnē. Gan jau. Gan jau...


Mūzika uzmestajai paaudzei.

https://www.youtube.com/watch?v=6N4rLtjPzH0

Kad tavs oficiālais video ir 20 minūšu psihedēlisks sci-fi kosmosa eposs