Snorke ([info]snorke) rakstīja,
@ 2012-11-10 15:22:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
soriit mums bija nukleaaraas trauksmes meeginajums, lidz ar to riitu noniikaam ar koleegaam ieslodziiti eedniica pljaapaajot, radas paardomas

daudzi mani draugi un koleegi un tuvi cilveeki: ir atstaajusi bernu/-s kadam: labakajaa gadijumaa beerna otram vecaakam citaa valstii, bet arii gadas, ka vecmaaminjai vai radu dzimtai, viens gadijums, ka valsts iestadee atstaaja

man ir taads pretruniigas juutas:

1) taa ir vinju dziive, ne man baazt degunu, ne man spriest (bet gribas, jau, protams), viniem visiem ir LOTI LABI iemesli, kaapec taa VAJADZEJA
2) bet es tomer ne visai saprotu cilvekus, nu tomer - TAVS berns, bet tu vinu neredzi, jo esi izveeleejies ko citu, kas tev ir svariigaaks
3) un veel - man pat drusku skauz - redz, cilveks ir atrazojies, piepildijis sito jomu, neviens vinam nevar paarmest, ka vo, kakjus un sunjus audzee,,, bet tai pat laikaa var dziivot pilnu kruuti, cepuri kuldams, karjeru biidiidams, piedzivojumus virpinaadams, miilas deekas ieviesdams un maajaas naktiis nebuudams

un varbuut tas viis ir pat loti normaali, varbut berns pec gadiem teiks: jaa, maate bija prom, maate dzivoja citur, maatei bija svarigakas lietas, bet tas bija loti ok, es to gauzi labi sapratu - maate ir indiviids ar pasrealizeesanaas tieksmeem


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]minchux
2010-11-10 18:00 (saite)
es tev varu pateikt kā bērns, kura māte viņu vislaik vazāja pa pasauli un mežiem un kuram tanī laikā likās - dēm, citiem normālas mātes, lietū un salā, nakts spelgonī nerauj augšā lai tiktu pusstundu paskriet/paslēpot uz alūksni, daugavpili, Zakopani, Telavivu, Tronheimu, Umeo,..etc... bet pa lielam man tas ir tikai pa labu nācis un nevarētu teikt, ka dikti riebies :)... jāpiebilst, ka es senāk i saprast nevarēju kā var patikt kaut ko organizēt, bet šogad es secināju, ka man pat tas tīri labi izdodas, kaut kur jau tā pieredze radās, līdz ar to gan jau tavs bērns arī par kaut ko tagad skurinās moš, bet redzēs vēl kā tas noderēs dzīvē;)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]snorke
2010-11-10 18:11 (saite)
nu, es seit vairak par ko pilnigi preteju: berni, kas paliek maajaa, kameer maates klimst apkaart

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]comtesse
2010-11-10 18:11 (saite)
tavā gadījumā - tavs vecāks tevi neatstāja otram, lai realizētu savu organizēšanas kāri, bet tevi tur iesaistīja un tavu mieru pakļāva tomēr savām vajadzībām.
padomā tagad, kā būtu, ja tu būtu atstāta kādam no taviem radiem, kamēr māte to pašu darītu un tu nebūtu tur klāt.

manuprāt par to bija tas ieraksts.

kompromiss jau ir kaut kur pa vidu. kā tev bērnībā vajadzēja mieru un pagulēšanu tais rītos, kad rāva augšā sev līdzi, tā tiem, kas tika atstāti un varēja izgulēties, noteikti ir vajadzējis arī pietrūkstošā siltuma un klātbūtnes.

visticamāk, ka abos gadījumos viss noticis ar labākajiem nolūkiem un abos gadījumos tas nācis kaut kādā ziņā par labu.

bet jā - es arī nesaprotu, kā var izvēlēties neredzēt. bet visticamāk, kad jāizvēlas, vai paēst vai redzēt neēdušam, visticamāk, ka tad vairs nav ko prātot. tad dara un viss.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]minchux
2010-11-10 18:21 (saite)
mjā, tas gan.. nu bija arī tādi gadījumi, bet tie galīgi neierakstās šādu izvēļu kategorijā. Nu jā, oma pieskatīja kādus pāris mēnešus kopunmā pa gadu mani, kamēr mamma bija nometnēs vai kalnos, lai arī tas bija viņas labsajūtai par godu, es to novērtēju, jo viņa izvēlējās dzīvi, kas viņu dara laimīgi un mani drošībā, bet jāatzīst apzinātā vecumā pie omas uz laukiem es nebraucu labprātīgi uz ilgu laiku :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]minchux
2010-11-10 18:33 (saite)
mjā, tas gan.. nu bija arī tādi gadījumi, bet tie galīgi neierakstās šādu izvēļu kategorijā. Nu jā, oma pieskatīja kādus pāris mēnešus kopunmā pa gadu mani, kamēr mamma bija nometnēs vai kalnos, lai arī tas bija viņas labsajūtai par godu, es to novērtēju, jo viņa izvēlējās dzīvi, kas viņu dara laimīgi un mani drošībā, bet jāatzīst apzinātā vecumā pie omas uz laukiem es nebraucu labprātīgi uz ilgu laiku :)
///
tā ka es nepaspēju vēl iepoustēt šo, bet saņēmu Tavu papildkomentāru.. nu jā, par to pašrealizāciju - mans viedoklis laikam ir tāds, ka - ja divi cilvēki apzināti pieņem lēmumu veidot ģimeni un pieņem lēmumu, ka viens no vecākiem atslābs un rāmi dzīvosies pa māju ar bērnu - jā, jāatstāj malā drošvien ambīcijas, bet ja tas viss notiek paralēli un vienlaicīgi un dzīve saveidojusi situāciju, ka perspektīva neizskatas pēc idilles un ... you know, tad nu katrs tiek galā, ka nu ir tajā brīdī iespējams.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]comtesse
2010-11-10 18:16 (saite)
ps,
ar to es gribēju teikt, ka laikam visu nosaka iemesls un cēlonis. un vēl mūsu pašu vērtības.

ja jāizdara izvēle, lai pabarotu bērnu, tad jau laikam lielas izvēles nav.
ja izdara izvēli, lai pašrealizētos, tad gan, es 3reiz padomātu - ja reiz esi radījis bērnu, tad kaut kas ir arī viņam jādod. vismaz man liekas, ka tas brīdī, kad kļūsti par vecāku, ir jāuzņemas.(var saukt arī par ziedošanu)

nu ja. kamēr esi viens (vai 2 līdzīgi kopā) - tikmēr tev ir visa brīvība realizēties, kā tik tīk.
taču brīdī, kad esi radījis kādu, un kamēr tas kāds nespēj pats par sevi parūpēties (un ar to es domāju vismaz 16 gadus pa lielam) un viņam ir vajadzīgs lielā mērā vecāka atbalsts, es domāju, ka savas pašrealizācijas tieksmes (ne 100%, bet lielākoties) jāatliek uz to laika posmu. jā. man tā liekas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]de
2010-11-10 18:41 (saite)
man liekas, es drusku nojaušu, kas tevi uz pārdomām paprovocējis, un te tev būs mazliet vairāk par to pašu.
pirmkārt, es neesmu lielā sajūsmā par to, kā mums tas viss ir. nav nedz viegli, nedz nesāpīgi. dīvainā kārtā tas sākās ar to, ka prom devās bērniņš, nevis es: viņš no latvijas pārvācās pie otra senča uz lielhercogisti, jo skola tur likās labāka par rīgas standartskolu, vismaz pirmajās klasēs. (nupat tā īsti vairs nevelk bērniņam līdzi; vēl viens iemesls, kāpēc es mēģināšu kaut ko visā dispozīcijā mainīt.) kamēr biju eiropā ar lēto reisu iespējām, stabili dzīvoju ar vienu kāju rīgā, ar otru hercogistē: ik pēc 3 nedēļām centos 2 nodzīvot pie viņiem.
otrkārt, un man tā ir aksioma: līdzautora tiesības ganīt atvasi ir tādas pašas kā manējās. līdzautors gana laimīgs un mēreni skumst par maniem nākotnes nodomiem, taču teica, ka visnotaļ tos ciena un atbalstīs.
kā es šo savu gadījumu redzu: te māte-reizi-2 mēnešos īsti nav ģenerāllīnija, drīzāk pielāgošanās mirkļa struktūrai. mirklis mainīsies, un viss atkal būs citādi.

(Atbildēt uz šo)


[info]liljabrik
2010-11-11 11:56 (saite)
es nekad neesmu dzirdējusi, ka bērni tā pēc gadiem teiktu. esmu gan no vairākiem dzirdējusi "vistuvākais cilvēks pasaulē man bija vecmāmiņa, jo viņa mani uzaudzināja, kamēr māte skrēja asti pacēlusi un tagad vēlas attiecības bet es viņai nevaru piedot"

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?