man liekas, es drusku nojaušu, kas tevi uz pārdomām paprovocējis, un te tev būs mazliet vairāk par to pašu.
pirmkārt, es neesmu lielā sajūsmā par to, kā mums tas viss ir. nav nedz viegli, nedz nesāpīgi. dīvainā kārtā tas sākās ar to, ka prom devās bērniņš, nevis es: viņš no latvijas pārvācās pie otra senča uz lielhercogisti, jo skola tur likās labāka par rīgas standartskolu, vismaz pirmajās klasēs. (nupat tā īsti vairs nevelk bērniņam līdzi; vēl viens iemesls, kāpēc es mēģināšu kaut ko visā dispozīcijā mainīt.) kamēr biju eiropā ar lēto reisu iespējām, stabili dzīvoju ar vienu kāju rīgā, ar otru hercogistē: ik pēc 3 nedēļām centos 2 nodzīvot pie viņiem.
otrkārt, un man tā ir aksioma: līdzautora tiesības ganīt atvasi ir tādas pašas kā manējās. līdzautors gana laimīgs un mēreni skumst par maniem nākotnes nodomiem, taču teica, ka visnotaļ tos ciena un atbalstīs.
kā es šo savu gadījumu redzu: te māte-reizi-2 mēnešos īsti nav ģenerāllīnija, drīzāk pielāgošanās mirkļa struktūrai. mirklis mainīsies, un viss atkal būs citādi.