Kas par nedēļu!

Ja Uzulnieks būtu celebretī ASV, tad dotos uz rehab sevi reabilitēt. Un tā vairākas reizes, jo izārstēts nekad netiktu. (Tomēr - vai viņš ies ārstēties?)
Vai tas airBaltic gājiens ar 25% aizdevumu bija parastais solis, par kuru pašausmināties, lai pēc tam priecātos, ka ir čapter eleven?
Ja Kanāda pievienosies ES vienā vai otrā formā, vai beidzot varēs nopirkt bundžas ar kļavu sīrupu arī šaipusē bez importa nodokļiem?

līdz šim manas vienīgās personīgās atmiņas saistībā ar Skyforger bija no kkāda 2000. gada, kad Kabatā notika viņu albuma prezentācija un mēs (es neatceros, kas tie "mēs" bijām) sēdējām uz Peldu ielas apmales un dzērām. koncerts mums nekādā ziņā neinteresēja, bet tur bija tusiņš un pilns ar cilvēkiem - tikpat piedzērušiem kā mums.
kopš vakardienas manām, ar Skyforger saistītajām atmiņām ir piepulcējies tas, ka ar Līgām pH3 iesildījām viņu soldoutu Kokaru zālē.
gāja labi. tā kā K Grab-ēja Berlīnē, viņa vietā spēlēja Dāvis - mums bija veseli 4 mēģi, no kuriem 2 bez situminstrumentālista. bija interesanti, jo, lai gan Dāvis kopumā spēlēja to pašu, ko K, viņš ir liriskāks, citur liek uzsvarus un galu galā arī pedāļi pavisam citi.
kad spēlēja Skyforger, ārā pie ieejas kurzemnieks "ar plašu sirdi" (to viņš pats teica), kurš esot gaismojis Skyforger Zvērā, iedeva man 10 EUR, jo gribot atbalstīt vietējos māksliniekus - Līgu uzstāšanos gan viņš bija nokavējis. vēl viņš gribēja mani iepazīstināt ar Kapli, jo Līgām esot jāspēlē Zvērā.
+joprojām nebeidzu būt amazed kāds tīrradnis ir Guntis.

AKDIEVS KĀ MAN IR APRIEBIES LIETUS!!!!!

protams - ukrainā dronu kari dzīvo savu dzīvi, kas tiek uzraudzīta

mums ir tādi droni kā krieviem - nē

mums ir tādi pretdroni kā ukraiņiem - nē

lekt ratos, kas nav vēl pusceļā nahujam - tikai priekšvēlēšanu haips un ļūrļoņa

kad sapratīs, kas labāks, tad būs .... bez diršanas

Kino bija tāds posms, kad mīlestība bija gatava pārvarēt ētiskus, sabiedrības normu un veselā saprāta šķēršļus. Dažas filmas no deviņdesmitajiem labi varētu derēt dzeršanas spēlei, kad ir jāierauj šots katru reizi, kad tev gribās iekliegties - consent! Ar to es gribēju teikt, ka es atceros naratīvu par to, ka iniciatīva ir vīrieša atbildība, un pašpārliecinātība vienmēr uzvar.

Tomēr kas kaiš vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņu aktīva vai pat psihotiska rīcība iekaros sieviešu sirdis? Kā var no divām sarunām par augošām degvielas cenām uzburt liktenīgu vīziju par happily ever after, un veikt darbības šīs vīzijas iespaidā? Es saprotu, ka divpadsmitgadīgs pusaudzis var būt apmaldījies savās sajūtās un empātijas trūkumā, un tā viņam varētu būt pirmā mācība viņa turpmākajā romantiskajā dzīvē, bet tik pat labi tie var būt arī vīrieši ar bērniem un sievām. Un būtu ērti viņus salikt visādās sociālās un vērtību kastītēs, bet relatīvi nesena pagātne mums demonstrēja, ka inteliģetais liberālais burbulis nav pasargāts no šīs parādības, un vīrieši stipri pēc pusmūža veic visādus pusaudzīgus gājienus. Es pie tam neesmu pret pusaudzīgiem gājieniem mūža garumā, bet ir starpība, vai no tā ciešs latenas stabs, tevis paša veselība, vai kāds cits cilvēks. Man šķiet, ka spēja izvērtēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību ir fundamentāla pieauguša civlēka īpašība.

Ironiskā kārtā šo visu sanāk rakstīt tad, kad fonā rēgojas ziņas no Filadelfijas - tas gadījums, kad dzīve delivero ļaundarus no multenēm un b-filmām. Es domāju tīri vizuāli.

šonedēl amekasosi paziņo, jā, tā ir - viņiem kosmosā ieroči

zajebiss - nu bij taču čuika ņuha un poņa

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

protams, viņa ir dulla uz visu galvu

kaut visi tādi būtu

īkšķus augšā un visas laimes vēlējumus, sarmīt, ja tev gadās šo lasīt, apķeru, samīļoju ... bučas uz abiem vaigiem, tu par latviju dari vairāk kā visi barona raksti, paldies tev

vakara atziņas:

...dziedāšana nozīmē ilgu mūžu, labāku veselību un izvairīšanos no demences...


/Apiņu Pēteris no FB

Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well.

bober kurwa

https://www.la.lv/foto-video-satraucosi-skati-no-vecpiebalgas-parpludis-cels-un-ieverojami-postijumi-bet-iemesls-tam-nav-lietavas

/FB jau gadiem ir tematiska grupa

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

Pa reizei, kad mūsu tēta nav mājās, mēs ar bērniem ar rokām ēdam spageti ar sarkano maltās gaļas mērci pa taisno no galda. Tas, jāatzīst, nav tik šmucīgi kā varētu šķist - galdu no sākuma notinam ar pārtikas plēvi, tad ar foliju un visbeidzot katram šķīvja vietā ir viens cepampapīra gabals.
Man ir pilns instagrams (un feisbuks, un pinterests) ar ļoti daudziem vērtīgiem un mazāk vērtīgiem bērnu audzināšanas (un sevis audzināšanas) tipiem un trikiem, sākot no neordinārām plastilīna idejām līdz padomiem, kā izaudzināt pusaudzi, kas uzticas vecākiem. Un, nē, es nedomāju, ka tas viss ir lieliski un pareizi, bet tā nu es daru - visu ko pieseivoju, lai nekad vairs neatcerētos. Bet šito es neaizmirsu un relatīvi drīz pēc tam, kad es šo ideju - šļakstīgu makaronu ēšanu ar rokām no galda, jo tas, redz, ir kaut kas aušīgs un neparasts, ko darīt kopā ar vecākiem un kas radīs paliekošas atmiņas un jautrību, un vispār nebūs rāmjos, jā, ieraudzīju un tātad neaizmirsu, un piedāvāju bērniem itin drīz. Tētīti mēs no šī izslēdzām jau pirmsākumos (neparko nemūžam, viņš tāds ļoti tīrīgi klīrīgs), bet es, kam ir divu bērnu baby-led weaning rūdījums, nebijos nenieka un TJ, tolaik četri gadi, šo uzņēma sākumā ar neizpratni, bet vēlāk ar sajūsmu.
Arī šo reizi iniciēja TJ (pieci gadi), bet KT (divi gadi), īsi pirms vakariņām uzzinot, kas plānā, sāka jo gauži raudāt un kliedza: "Dakšiņu! Dakšiņu! Ēdīšu ar dakšiņu!!" Tā nu mēs ar TJ gardu muti sūcām iekšā mutē makaronus pa vienam, visādi smulējāmies un smējāmies tik ļoti, ka viņš, protams, beigās pievienojās un dakšiņu kaut kur nozūmēja un ēda vien ar rokām.
Nākamreiz grasāmies sarūpēt tos 70 cm garos spageti no Lidla, lai var šo pasākumu pacelt augstākā garākā līmenī.

Dažas piezīmes par short distance lāzera projektoriem, ja nu kādam noder.

Es pieņemu, ka par cenu man te nekas daudz nav jākomentē. Tāpēc pirmā problēma un iemesls, kāpēc man projektors visu vasaru nostāvēja kastē, ir laika trūkums un nevēlēšanās dīlot ar ekrāna sagādāšanu. Tiem short distance projektoriem vajag ļoti gludu virsmu, uz kuras projecēt to bildi. Lieki teikt, ka specializētu ekrānu nav nemaz tik daudz, un tie kas ir, arī šo to maksā. Teorētiski bija doma par kaut kādu būvmateriāla gabalu, bet atrast kādu plāksni vienā gabalā, un iedabūt viņu dzīvoklī, ir izaicinājums pats par sevi. Beigās tas tika risināts tomēr ar specializētu ekrānu, kura salikšana arī prasa vairākas stundas pat neņemot vērā urbšanas darbus, kas vienmēr nāk komplektā ar pārsteigumiem. No šīs vietas kļūst vieglāk, bet te arī ekrāna un projektora savstarpējais novietojums ir ļoti svarīgs. Te katrs milimetrs diezgan iespaidīgi ietekmē bildes izmērus un ģeometriju. Bet kā jau teicu, tā nav lielākā problēma, bet ekrāns man nākotnē visdrīzāk būs jāpārvieto, kad tiks nomainīta mēbele zem projektora. Visbeidzot, projektors nav ļoti skaļš, bet es kaut kā biju iedomājies, ka viņš tomēr nebūs skaļāks par televizoru.

Retrospektīvā es iespējams labāk būtu pircis kādu labāku long distance projektoru, un tas būtu izrādījies arī lētāk, bet jāsaka, ka bilde tam lāzerim ir diezgan iespaidīga. Visdrīzāk televizors pat nebūs vajadzīgs īpaši saulainām dienām. Rīta ziņas var klausīties arī skatoties uz blāvāku bildi, ja nu saule akurāt ir maksimālā spožumā.

es katru dienu domās ierakstu vienu divus cibas postus.
tā ir kaut kāda ļoti dziļi iesakņojusies sajūta - domāt cibiski.

man ir laima slimība, sestdien skriešu pusmaratonu, šķiet, vissliktākajā sagatavotībā, kāda man ir bijusi, darba daudz, bērniem visiem dažādas intereses un tikšana tām līdzi kļūst loģistiski izaicinoša. kā diviem pieaugušajiem paspēt vienlaicīgi uz trim vietām? nu jau mēs to mākam.

darbs ir ļoti intensīvs, jūtu, kā skrienu visam pa priekšu, nesavācot aiz sevis neko. būs grūti pēc tam piņķerēt vaļā, bet vaļas visu kārtīgi darīt šobrīd nav.

gribas saulītē un smiltiņās - kaut kādā karību jūrā.

katru reizi, ka aizeju uz nodarbību infrasarkano staru siltumā, kā aizveru acis - uzreiz esmu vjetnamas pludmalē. vienā konkrētā vjetnamas pludmalē. un es esmu bijusi daudzās un dažādās vispasaules pludmalēs, bet tas infasarkano staru tiešais karstums ved tikai uz vjetnamas atmiņu kastītēm.

tad cockney ir pats tizlākais, ko nācies dzirdēt


gudrie zinātnieki bija secinājuši, ka austrāļu dialekts radies jo visi nepārtraukti bijuši pālī vai puspālī un tā arī runājuši

tad šitas te koknijs tāda sajuta, ka dzimis bezzobu mutē - bez protēzēm