Un tur, kur tagad, pretim dīķim, ir "Auto daļas no Japānas", bija saldējuma kafejnīca ar divām bumbiņām alumīnija trauciņā uz bēšas plastmasas kājiņas. Saulgoze nez kādā sakarā mēdza tur aizvest mīļākos skolniekus. Nē, ne Saulgoze, Zīle!

Nedirsies. Tagad tam, protams, nav nozīmes, tāpat kā visam instagramam,bet pēc gadiem desmit tas jau būs avots. Tāpat kā ciba pirmsdemences ērā.

Nevarēšu ielinkot precīzu laiku, bet re ku, pirms 22 gadiem ielas šķērsošana nepareizā vietā varēja maksāt 25 santīmus un cilvēkiem nebija tādas naudas, vari iedomāties?
http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/10.02.2016-zebra.id65605/

Skatoties komentāru laika atzīmēs, secinu, ka kādu pusstundu par to esmu domājis. Laikam jau darba bekgraunds maina skatījumu, visi tie patēriņa cenu indeksi, bet es uz to skatos bez profesionāla piesitiena – es atceros, ka tad, kad sāku piestaigāt uz veikalu pēc alus ar klasesbiedriem, tad pilzenieks maksāja 27 santīmus, es atceros, ka man ap to laiku bija kabatasnauda 50 santīmi un, ka vēl nopirka lētās cigaretes, tur nekas no tā daudz pāri nepalika, bet šis tas iekrājās. Atceros, ka dažus gadus vēlāk man vecāki reizēm iedeva 5 Ls, kad devos nedēļas nogalē tusēt, un ar to pietika. Reversā hronoloģiskā secībā atceros, ka 1990.-to gadu sākumā, iepretī manu vecāku mājām bija kiosks/pārtikas veikals, un tur kādi "biezie" jaunieši iepirkās par 5 Ls jeb 500 repšikiem un tas bija tā, wow.

Reizēm tādām atmiņām ir klāt kaut kāda "nuostaļģija", kā saki, nevis cenu patēriņa indekss.

Man reizēm liekas, ka arī sadzīviskas lietas piemeklē inflācija. Piemēram, izglītības grādus. Kuru gan tagad krata, ka tev man ir bakalaura grāds?

mani vairāk kretinē izlutināto rīdzinieku stāsti. Manā, pļaķ, kaktā nekādas bulciņas vispār nebija nopērkamas principā, un saldējumu varēja nopirkt pāris reizes gadā ar cīņu un kilometra rindu. Vai arī ekskursijās uz lielpilsētām Rīgu un Liepāju.