A thin grey line between black and white

Meklēju klusu vietu, kur padomāt, uz brīdi patverties arī no trokšņa sevī. Tikai vēlāk aptvēru, ka, pašai nemanot, esmu apsēdusies pretī plakātam ar lielu uzrakstu KĀDA JĒGA? Labs simbols tam, kā es nemitīgi sevi apšaubu un varbūt tāpēc tik maz ko daru, pat ja plakāts patiesībā reklamē kaut kādu jauniešu sarunu pasākumu. Vājš mierinājums, ka vispār nekad nešaubīties ir vēl trakāk, kā nesen izlasīju Ilzes Jansones grāmatā "Pasaules troksnis". Vai cilvēks dzird tikai sevi vai tomēr pastāv arī niecīga iespēja sadzirdēt arī citus? Kāda būtu pasaule bez cilvēkmīlestības, empātijas un līdzjūtības? Vai tomēr taisnība ir Ī. Maskam, kas apgalvo, ka empātija ir Rietumu sabiedrības vājums? Tātad draudzība un jebkāda veida attiecības nav vajadzīgas, un arī tas būtu vājums?

Šķiet augusta vidū pamanīju, cik no rītiem ir brīnišķīga zeltaina gaisma. Šovasar mazāk atpūtos nekā citkārt, jo pat atvaļinājuma laikā nedaudz strādāju un mācījos. Iedvesmojoši, bet ir neliels nogurums. Sanāca arī peldēties jūrā, redzēt skaistas debesis, bieži salīt, ēst brīvā dabā, noķert vēju matos, stāvot pie atvērta vilciena loga, pasēdēt kafejnīcu terasēs, satikt jaunus, interesantus cilvēkus, pat ja tas viss nedaudz nogurdināja. Taču daudzu jauno cilvēku idejas, vīzijas un aizrautība iedvesmoja, tikai žēl, ka lielākā daļa no viņiem neplāno palikt Latvijā. Bet tā jau parasti notiek ar tiem, kas mācās un zina daudzas valodas, jo gribas redzēt un iepazīt jaunas zemes. Varbūt tāpēc kādu vakaru interneta algoritmi man piedāvāja harizmātiskus līderu tipus ar ko varētu it kā identificēties: ENTJ un ENFJ. Sākumā pasmējos, ka internets galīgi mani nepazīst, lai gan iepriekšējie arī nebija labāki, bet vismaz introverti. Tātad mašīnas cilvēkus tik viegli nevar atšifrēt. Bet tad izdomāju, ka varbūt tas ir tāpēc, ka tajā laikā bieži meklēju info par līderību un komunikāciju ar sarežģītiem cilvēkiem (it kā es pati nebūtu tāda). Bet ir labi apzināties realitāti, ka cilvēki ir dažādi un nevajag tiekties pēc neiespējamā, pat ja tādas īpašības, kādas ir tiem tipiem, darbā biež vien ir vajadzīgas. Var darīt savam temperamentam atbilstošākas lietas un nevajag pārdzīvot, ja nesanāk viss, kā iecerēts. Vēl nedaudz žēl, ka šovasar sanāca lasīt retāk nekā gribētos.

Ja nezinātu, kādā virzienā brauc vilciens, varbūt būtu ilgāk jāpadomā, ko franču tūristi domā ar pieturu Mažorī (vai jākāpj ārā tur, ja gribam redzēt muzeju?). Ja tā padomā, nosaukums pat maina nozīmi, tik priecīgi un muzikāli šādi izklausās.

Man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa grāmatas, klausās mūziku vai līdzdarbojas citos mākslas veidos, varētu būt iespēja nokļūt ārpus sevis, tātad redzēt vairāk un plašāk, lai gan no savas uztveres pilnībā norobežoties droši vien nav iespējams, jo kāda tad būtu jēga no individuālās esamības? Vakar diezgan spilgti piedzīvoju šādu sajūtu pēc izkāpšanas no vilciena. Tikko biju lasīju par japāņu mūziķiem un domās vēl biju grāmatas noskaņā, varbūt tāpēc garāmbraucošā preču vilciena skaņas sāka šķist kā mūzika ar diezgan apdullinošu ritmu. Iespējams, ka galva noreiba arī no noguruma, ne tikai monotonās dunoņas, bet uz brīdi bija sajūta, ka esmu nokļuvusi ārpus sevis. Atcerējos laikus, kad apkārtnes skaņas, pat pilošs ūdens krāns bieži likās kā mūzika, un iedomājos par senu un vēstuļdraugu, ar kuru varēja daudz runāt par mūziku ilgus gadus un reizēm pat klausīties dažus eksperimentus. Savādi, ka šonakt redzēju viņu sapnī, kur mani nosauca par labāko draugu, pat ja īsti tam neticēju. Bet tas jau būtu pārāk dīvaini, ja rakstītu ziņu katram sapnī redzētam cilvēkam. Vēl nesen bijusī kursabiedrene atsūtīja video, kur viņa dzied pašsacerētu dziesmiņu (tā man likās, taču kādā prāta nostūrī nozibsnīja doma jau kaut kur dzirdēta, un pēc ieguglēšanas bija liels pārsteigums, ka tā tomēr nav viņas, bet labi zināma popdziesma. Godīgi sakot, man viņas interpretācija un izpildījums patīk labāk, pat ja tas nav profesionāls ieraksts, varbūt patika tas, ka uzreiz neatpazinu oriģinālu). Vēl atcerējos, ka vilcieni man atgādina pavadīto laiku Čehijā.

Redzēju spilgtu sapni par japāņu meiteņu izgudrotu spēli digitālā vidē, bet ar reāliem priekšmetiem. Darbība notika kādā interneta platformā, bet noteikumus nezināju, lai gan tas arī nebija vajadzīgs, jo biju tikai skatītāja (nezinu gan kādā sakarā, varbūt mācījos). Sapratu vienīgi to, ka tā varētu būt stratēģiskā spēle ar adatu un krāsainiem diegiem. Viņas izšuva krāšņus blociņus, taču bija kaut kādi noteikumi, cik reizes var vienā gājienā izšūt, varbūt arī par diegu krāsas, šūšanas virziena, formas utt. izvēli. Redzot, cik ļoti spēlētājas ir šim koncentrējušās, pieņēmu, ka tikai viņām vien ir zināms, kā ietekmēt spēles gaitu, lai novestu savu ieceri līdz galam. Kad pamodos, nobrīnījos par šo ceļojumu. Mana vienīgā saikne ar Japānu ikdienā bija tāda, ka pēcpusdienā grāmatnīcā apskatīju kaudzīti ar nedaudz popsīgām japāņu autoru grāmatām angļu valodā. Vismaz sešām grāmatām nosaukumā bija kaut kas par kaķiem, taču kaķu šoreiz sapnī nebija.

Lasot dāņu rakstnieces Līses Villadsenas grāmatu jauniešiem "Kvantu lēciens", sākumā pārņēma tāds smagums, it kā tiešām fiziski izjustu vecākās māsas depresiju un smacējošo gaisu mājās. No otras puses arī atvieglojumu, ka vairs nav jāmācās skolā un jāsakaras ar visādām skolēnu muļķībām un nejēdzīgām skolas tradīcijām. Negaidīju, ka būs tik empātiska attieksme pret māsu, likās, ka kāds no ģimenes to neizturēs un novērsīsies, jo pat lasītājam varētu uznākt bezcerības sajūta, ka varbūt tā nemaz nav depresija, ir diezgan ērti dzīvot, ja visi apkārt cenšas būt saprotoši un želo. Protams, kļūdaini, pat ja arī iejūtīgam cilvēkam var uznākt nogurums. Patika arī doma, ka jāsadarbojas visiem ģimenē, lai kaut kas mainītos. Pat ja arī nav garantijas, ka tas līdzēs.

"Kad bijām mazas, mēs ar Ruti visu laiku dīcām pēc suņa. Tētis negribēja dīvānā suņa spalvas, turklāt viņam bija kaut kāda alerģija pret kažokzvēriem, tāpēc suni tā arī nedabūjām. Bet dažkārt es domāju, vai suns būtu kaut ko mainījis. Esmu lasījusi, ka dzīvnieka mīlestība varot izārstēt jebko - bērnu trūkumu, depresiju, trauksmi. Tiešām dīvaini, ka cilvēka mīlestībai nav tā paša spēka."

Dažreiz iedomājos par to, kā jūtas terapeitiskie suņi? Vai viņu labbūtība ir mazāk svarīga?

Vēl iedomājos par meiteņu grupām, kas pastāv ilgstoši līdz mūsdienām. Kas ir tas, kas notur viņas kopā? Varbūt tas, ka lielākoties tajās dalībnieces ir māsas?

Šovakar izlasīju par cilvēku, kas reiz atdeva prom lielāko daļu savu grāmatu, jo vairs negribēja bēgt no realitātes. Bet tad vēlāk daļu no atdotajām grāmatām nopirka atkal. Ja lasīšana ir būtiska viņas identitātes daļa, tad jau bezcerīgi no tās bēgt. Pateicoties viņai, atcerējos, ka līdz apmēram 30 gadu vecumam lasīju, lai izaicinātu sevi un ierasto domāšanu, kaut ko pilnīgi pretēju sev. Līdzīgi bija ar mūziku un citām lietām. Varbūt tiešām tas ir labs veids, kā lasot grāmatas, galīgi nepazust un nezaudēt saikni ar realitāti? Kā gan es varēju to aizmirst?

Joprojām apbrīnoju prāta spēju radīt ilūzijas, mazo drošības saliņu, kur patverties un atpūsties no visa. Tā tiešām ir laba un derīga spēja. Man patīk iztēles un sapņu pasaule, bet reizēm kaitina šis ieradums, ja pārāk ilgi ievilcies un dominē par t.s. realiāti, kuru daži arī dēvē par ilūziju. Esmu arī dzirdējusi, ka ir tāds cilvēku tips, kuriem viegli dzīvot ideju pasaulē un iztēloto spēj izdzīvot tik spilgti, it kā tas tiešām būtu noticis pa īstam. Tādēļ viņi daudzas ieceres neīsteno. Varbūt es esmu viens no tādiem cilvēkiem. Tomēr ir diezgan grūti atrisināt visas sarežģītās lietas, ja dzīvo tikai ilūziju pasaulē, tāpēc no šodienas mēģināšu dzīvot skaidrā, t.i., drosmīgi stāties pretī visām grūtībām un nepatīkamajām sajūtām, domām.

"Kad esmu skaidrā, es beidzot jūtu. Jūtu savu ķermeni, savas domas, savas robežas. Dzīve kļūst nevis vienkāršāka, bet īstāka. Un tas daudz. Skaidrība nav tikai par to, ko nedaru. Tā ir izvēle būt sev klāt arī tad, kad ir grūti, kad kaut kas spiež, vilina vai grauž. Impulss nav pavēle. Tas ir tikai vilnis, ko var ieraudzīt, sajust un palaist."
Inga Bitēna

- Kā tu domā, vai nokārtosi šo kursu?
- Ja pārdošu savu dvēseli, tad jā.

"Lasīšanai tev jāparedz laiks no rīta. Ir svarīgi, lai viņi lasīšanu saista ar brīvo laiku un atpūtu. Ļauj viņiem rītos atgulties uz sedziņas kopā ar savu rotaļu lācīti un izlasi kādu stāstu. Ļauj viņiem palēnām iesākt dienu ar stāstu."

Arī šis man bija jaunums. Interesanta ideja par to, kā veidot pantus dzejas slamam no magnētiņiem ar attēliem, pat ja bērns vēl nav iemācījies lasīt. Vajadzīga magnētiskā tāfele un krāsaini magnētiņi ar dažādiem attēliem. 3-2 bildes apzīmē līdzīgus vārdus pēc skaņas, tādus, kas labi rīmējas kopā. Bērns tos kārto uz magnētiskās tāfeles un veido pantus. Pēc tam radīto darbu nolasa. Rodas ne tikai spēles prieks, bet arī attīstās prasme lietot valodu, sasaistīt vārda attēlu ar skaņu un tā nozīmi, kā arī vizuālā lasītprasme.

"(..) Ļoti iesaku vakara zīmēšanas kursus pie Reiņa Liepas. Viņš ar savu amerikānisko pozitīvismu spēj tā pacelt un iedvesmot! Atraisīt potenciālu, iedot spārnus lidojumam! Kritika ir vajadzīga, bet, kad esi zemākajā punktā, ir sajūta, ka nevari un nesanāk, ir labi, ja tāds mākslinieks, kā viņš var parādīt, ka tu vari gan."

Varbūt man arī vajadzētu pārstāt kautrēties cilvēkiem teikt labo? Protams, tikai tad, ja tas sakrīt ar manu pārliecību. It kā jau saku, bet bieži filtrēju, lai mani nepārprastu un neizklausītis salkani plakātiski. Cilvēki jau arī parasti jūt, kāds vēstījums slēpjas zem neveikliem vārdiem, ja tas nāk no sirds.

Atcerējos nesen lasītu dzejoli, kur arī bija frāze: "No šodienas teikšu cilvēkiem tikai labo un paskatīšos, kas notiks." (citēju neprecīzi pēc atmiņas).

Pat dators rāda uzrakstu - sunset is coming. Tātad jābeidz strādāt un jāiet pretī saulrietam.

Tikai vakar redzēju pirmo varavīksni šogad.

Šodien uzzināju, ka Vācijas bibliotēkās (gan jau arī citās valstīs) aizvien populārāks kļūst tik dīvains pasākums kā klusās lasīšanas ballīte (silent reading party). Tātad cilvēki noteiktā laikā satiekas konkrētā telpā (bieži vien tā ir bibliotēka, bet ne obligāti) un katrs savā nodabā lasa grāmatu. Pēc noteiktā laika visi izklīst, neviens savā starpā nesarunājas. Reizēm pat telpā ir vairāk nekā 50 cilvēku. Kā izskaidrot šo fenomenu? Vajadzība pēc drošas vietas lasīšanai, kur nekas netraucē un nenovērš uzmanību? Un vajadzība pēc cilvēkiem līdzās? Vai citi lasītāji būtu tādas kā interjera mēbeles, kas rada noskaņu lasīšanai? Digitālā laikmeta iezīme?

Domājot par valodām, šovakar atcerējos filmu Ceļotājas vajadzības (A Traveler's Needs, 여행자의 필요), kuru skatījos kaut kad ziemā. Toreiz filmas iespaidā vairāk domāju par valodas šabloniem, kurus laika gaitā daļa cilvēku iemācās, lai vieglāk būtu sazināties. Jo kuram tad gribas pilnīgi atklāti par sevi stāstīt svešiniekiem? Taču laikam tāds saziņas veids pamazām kļūst par ieradumu, tā aizvien vairāk aizmirstot sevi. Cik vienādos teikumos cilvēki sarunājas katru dienu? Cik lielu daļu no valodas plašajām iespējām cilvēks izmanto? Jo īpaši, ja tā nav dzimtā, bet starpniekvaloda? Šķiet, ka filmā katrs satiktais cilvēks spēlēja kādu mūzikas instrumentu un katrs par savu hobiju runāja gandrīz ar vienādām frāzēm. Sākumā nospriedu, ka galvenā varone ir terapeite, nevis māca valodu, jo vienmēr jautāja: "Ko tu jūti, kad spēlē?" Cilvēkiem uzreiz nemaz nebija tik viegli atbildēt, jo parasti runāja vienu un to pašu iemācīto pieklājīgo sakāmo. Kad atbilde atnāca no sirds, skolotāja savā dzimtajā franču valodā uzrakstīja teikumu, kas uz nākamo reizi bija jāiemācās no galvas. Tā nu varbūt viņa ne tikai mācīja valodu, bet palīdzēja cilvēkiem paskatīties zem uzaudzētās virskārtas.

Beidzot brīva sestdiena! Būs vairāk laika padomāt par to, kā mazināt savu haosu. Un varēs beidzot ilgāk padzīvot visās ( dvēseles pils istabās. )

Divi jaunieši parkā sarunājas par grāmatu lasīšanu.( ... )