A thin grey line between black and white

Varbūt reizēm der parunāties ar ārzemniekiem, lai pamainītu skatījumu. Reizēm šķiet, ka labo viņi redz vairāk (bet tā varētu būt daudziem ceļotājiem, arī man tā ir gadījies, esot citā valstī). Biju nedaudz pārsteigta, ka franču meitenei tīri labi patīk mūsu vasara. Latvijā viņa ir kopš šī gada sākuma. Lielā karstumā esot ļoti grūti pastrādāt, tāpēc mūsu pašreizējaus klimats patīkams. Nujā, tā droši vien var runāt tikai tie, kam nav dārza un saules ir bijis par daudz. Lai gan es jau arī lielu karstumu nepanesu, taču nu spēju izdzīvot dažādos apstākļos.


Bija grūti izdomāt, kas ir mana vasaras grāmata. Par kuru tikai iedomājoties vien, uzreiz jūti un redzi vasaru. Teorētiski jau varētu pāris nosaukt, bet zinu, ka tas nebūs īsti. Varbūt jums tādas ir?

Ir pagājušas divas nedēļas kopš atgriezos no piejūras pilsētas, bet acu priekšā joprojām uzzibsnī visdažādākās tirkīza nokrāsas. Savukārt apmākušajās dienās detalizētāk saskatu zilo, pelēkzilo utt. Redzēju pļavas, daudz savvaļas ziedu, kuri pirms iemigšanas rādījās kā interesanti ornamenti. Vasaru sajutu, lai gan nebija ne auksti, ne karsti. Smaržas tomēr rada atšķirību.


Ja kādā no vecajiem darbiem viena kolēģe mani ķircināja, ka katru dienu man jauna soma, tad tagad esmu pārgājusi uz tādu minimālismu, ka ceļasomu vakarā izkrāmēju un pārveidoju par darba somu.


Atceļā lasīju bērnu grāmatu par neticamu polārlapsas ceļojumu no Svalbāras uz Elsmīra salu Kanādā. Sākumā īsti nepatika, jo likās, ka būs Džūlijas un Haizivs atkārtojums, tikai pievilktas klāt tēmas par dabas aizsardzību un cilvēku migrāciju. Beigās tomēr skepse mazinājās, tā ir skaista grāmata par cilvēku un dabas attiecībām, sarežģīto, bet brīnumaino pasauli. Aizkustināja, galu galā tā ir bērnu grāmata. Arī arktisko noskaņu uzbūra. Nereāli šajā gadalaikā nokļūt tādā pasaulē, kur vasaras izskatās pilnīgi citādi.

Par grāmatzīmi izmantoju no kādas kafejnīcas paņemtu koncertu reklāmas bukletu Ūdenstornī san, lai atgādinātu sev par ilgām un vietām, kur nekad nenokļūšu. Nu vismaz tajā laikā ne. Ilgošanās un sapņi varētu būt viena no manām dzīves jēgām, jo reizēm tas viss šķiet reālāks nekā pati īstenība.

Jāizdomā kaut kādas tēmas, par kurām te rakstīt, citādi pēdējā laikā šķiet, ka gribētu cilvēkus ievilkt kaut kādā lasīšanas sektā. Tā jau varētu par savu dzīvi, bet reizēm grūti saskatīt mazos brīnumus ikdienā (citiem vārdiem, kaut ko ļoti jauku). Un drošāk šķiet rakstīt par kaut ko abstraktu.

- Vecmāmiņ, ko dara, ja notiek vissliktākais?
- Tad turpina dzīvot, tāpēc ka dzīve ir viss, kas mums ir.

Anna Ēringa "Bučas un apskāvieni no Pollijas Stormas"


Līdzīgu padomu deva arī vectēvs Agatei Annas Vaivares grāmatā "Otrais kocerts". Ja koncertā gadās kāda kļūme, jāturpina spēlēt, jo vissliktākais jau ir noticis.

Šovakar lasīju, kā indietis Neks Čands sadzīves atkritumus pārveidoja par kaut ko skaistu, tā materializējot savu paradīzes vīziju Klinšu dārzā. Un iedomājos, ka varbūt līdzīgi varētu rīkoties ar nejaukām domām, sarakstot tās uz papīra un tad pārveidojot sev tīkamā zīmējumā. Ja nu zīmēt nepatīk, var izdomāt citus veidus, piemēram, kādu kustību.( Atradu arī internetā paraugu, lai gan noteikti ir labāki piemēri, tikai slinkums meklēt, jo rīt agri jāceļas. )

Sākumā niknojos uz sevi, ka esmu apsēdusies netālu no skaļiem jauniešiem, kas grib sacensties rupju vārdu lietošanā, jo reizēm pēc darba gribas klusumu. Nē, nu kas man, neko sliktu taču man neviens nedara, vnk bravūra un ākstīšanas, ir taču kara laiks,vēl citas nejēdzības, kas varbūt pieprasa tādu leksiku. Tā nu iegrimu ainavas vērošanā. Mani īslaicīgie ceļabiedri arī pamazām kļuva mierīgāki, sāka runāt par savām lietām, kuras centos nedzirdēt. Taču tas bija neiespējami, jo biju aizmirsusi austiņas. Sarunā varēja just rūpes vienam par otru. Tad meitene teica:"Un tu vēl saki, ka esi slikts draugs." Tad sākās emociju izvirdums: "Tu nezini. Esmu sūdīgs draugs, sūdīgs puisis, sūdīgs cilvēks, sūdīgs brālis, sūdīgs dēls... Vispār brīnos, kā vēl atrodos šeit, nevis zem šī vilciena sliedēm." Varētu jau teikt, lai netic tādām domām, bet kas es tāda esmu, lai manī klausītos? Tam jau laikam iet cauri gandrīz visi. Un ir taču draugu atbalsts, pat ja varbūt meitenes vecākiem nepatīk šī draudzība.

"Torīt viņi bija strīdējušies par to, vai pasaule vēl eksistē, kad aizver acis."

Roberts Grants - Filozofu pagrīdes vienība

pēc profesionālas apmācības es iestājos dzīvē, un bija tieši tā, kā skolotājs teica. lielvārdes iela, trubu mudžeklis, viens remontējis pāri otram. aiz sienas skaista un nesaprotama balss dzied par apgaismotu salu un eksotisku mīlestību, bet šeit - zilaļģu smārds, sliktas anekdotes, lupatas; kliedz bērns, kliedz mamma dīvānā ar keponu. silikona putas, sekunžu pakšķoņa, trubu mudžeklis - dzīve.

Pirms pamošanās atkal redzu bildītes vai drīzāk īsfilmas. No sapņa tas laikam atšķiras ar to, ka esmu it kā pamodusies, taču vēl ir kāda trausla robeža starp nomodu un miegu. Un tādā rītā, kad agra pamošanās šķiet neiespējama, mani sasmīdināja kāda labvēlīga un krāsaina būtne ar kafijas vai tējas krūzi rokā (varbūt dzēriens cits, jo nav ne jausmas, ko tādi fantāzijas tēli dzer). No būtnes nāca tāds labvēlīgs starojums, kaut kādā ziņa tas viss mani uzjautrināja, un tad jau pēc tādas filmiņas piecelties pavisam viegli. Iedomājos, ka brīvākā brīdī šo tēlu varētu uzskicēt. Kā atgādinājumu, ka reizēm agra celšanās nav nemaz tik briesmīga. Kad devos ārā, paskrēju garām kādam cilvēkam, kas nesa plecos savu mazo meitiņu un kaut ko priecīgi viņai dungoja. Veseli divi atgādinājumi nīgrajam kaķim (man), ka rīti var būt priecīgi! Tāda sajūta, ka šī būs superlaba diena.

Jautrs deus ex machina pravietojums

Hei, juhaidā!
Tas ir muļķis, kas grib mirt!
Vai nav jauki danci diet,
Kapu zvaniem pretī smiet?
Vai nav jauki vīnā nirt
Un piesist takti tā,
Un dziedāt: juhaidā!
Lai vētra šņāc un bangas krāc,
Hei, juhaidā!

Reds Bredberijs "Pieneņu vīns"

Viltus cerība atņem tik daudz spēka un enerģijas, bet īstā cerība dod spārnus. Vai tiešām cilvēka atjaunošanās spējas ir tik milzīgas, ka būtu iespējams atdzimt, gluži kā fēniksam no pelniem?

Atkal esmu pievērsusies mūzikai, kas tapusi laikā, kad vēl nebiju dzimusi, bet ne pārāk tālā pagātnē. Tā kā parasti kopš senām dienām man ir tāda nosliece gandrīz ikvienu, pat pašu banālāko skaņdarbu vai albumu ievīt kaut kādā tikai sev saprotamā stāstā vai noskaņā, vai pat piedomāt klāt daudz ko tādu, kā tur nemaz nav, piesaistīja tā sauktie konceptalbumi. Pašreiz jau vairākas dienas klausos muzikālu stāstu par trim draugiem, kuri reiz bijuši ļoti tuvi, bet tad katrs aizgājis savu, pavisam atšķirīgu ceļu. Viens kļuvis par smaga darba strādnieku, otrs par gleznotāju, trešais piepildījis tā laika amerikāņu sapni biznesa pasaulē, kļūstot par augsta līmeņa speciālistu. Taču ieklausoties katra stāstā, neviens no viņiem tā īsti nav laimīgs, jo varbūt apakšā tam visam ir daudz melu un īsti nesaskan ar to dzīvi, kādu viņi bija iztēlojušies senāk, kad vēl bija draugi. Tad var arī padomāt, kā senas draudzības veidojušas identitāti, jo pat vienā bērnu nodarbībā teica, ka kļūstam aizvien līdzīgāki saviem draugiem. Bet vai tiešām?

Sākumā gan bija neliela neizpratne, ka skolas laiks rādīts tik gaišā noskaņā, it kā bērnība un tīņa gadi būtu vienīgais iespējamais priecīgais laiks dzīvē. Jo tas īsti nesaskan ar manu pieredzi. Taču, ja tā uzmanīgāk ieklausās, tad dziesmas otrajā daļā pāri pārslīd melns un draudīgs mākonis un sākas melanholiskāka noskaņa, arī baisākas atmiņas par skolas laiku.

Galu galā tieši pati draudzība, pat ja tā vairs ir tikai pagātne, un bērnu naivums šo laiku dara tik gaišu.

Once three friends
Sweet in sadness
Now part of their past.
In the end
Full of gladness
Went from class to class

"Mani mīļākie priekšmeti skolā ir mūzika, latviešu valoda un datorika."

"Un vai ir kāds priekšmets, kas tev nepatīk?"

"Dizains un tehnoloģijas. Un tagad iedomājies vienu skaitli no 1 līdz 10, lai varētu minēt manas mīklas."

Laikam mana asociatīvā un tēlainā domāšana ir galīgi iesērējusi, jo atminēju tikai dažas, turklāt ne uzreiz. Tikai tad, kad priekšā pateica sākumburtus.

Miha Kovāčs savas grāmatas "Lasu, tātad esmu. 10 iemesli, lai lasītu grāmatas digitālajā laikmetā" nobeigumā raksta:" Tikai prasmīgs lasītājs sapratīs atšķirību starp neparedzamo Šrēdingera kaķi un paredzamāko Kovāča kaķi".

Reizēm šķiet, ka parastie kaķi arī ir diezgan neparedzami. Protams, nav tā, ka mājas kaķis var būt vienlaicīgi gan dzīvs, gan miris, bet kaķi reizēm var tālu aizklejot vai pazust. Tad cilvēka prātā tiešām uz brīdi kaķis var būt tikpat neparedzams, tikai ar mazāku varbūtību, ka miris. Esmu vai neesmu kārtīgi iedziļinājusies tekstā?

Bet tā galvenā iebilde ir par apgalvojumu, ka lasītāji ir empātiskāki. Liela daļa ir, bet man šķiet, ka tikai vien grāmatu lasīšana to nenosaka. Visvairāk patika 9. punkts, ka lasīšana ir piepūle. Līdz ar to
grāmata aicina uz nevairīšanos no grūtībām. Un tad jau arī pēc kalnā kāpšanas radīsies lasītprieks.

Tikai šodien redzēju pirmo šā gada tauriņu. Dzelteno! Un tad apbrīnoju vēl daudzus citus dzeltenos, kas lidinājās pa ceļam. Pēc kāda laika garām aizšāvās raibais. Un tad vēl gar kājām aizplanēja mazītiņš zilais (violeti zilais?). Pašās beigās cēli ceļam pārlidoja baltie. Tad atkal raibie. Un tas bija tikai sākums šai krāšņajai dienai.

Taisot bērniem uzlīmes par rakstura stiprajām pusēm (pat ja reizēm citos apstākļos tā pati īpašība var kļūt par ēnas pusi), apstājos pie vārda drosme. Kur pazudusi mana spēja godīgi pateikt, ko es domāju, runāt par to, kas man svarīgs vai vismaz uzdot jautājumus, pat ja citus tas kaitina? Tas nu tā, vienmēr veselīgi padomāt, kādā pašplūsmā daudz kam esmu ļāvusi aiziet. Jo nav jau nemaz bijis tik svarīgi, lai pasaule kaut kā mani atalgotu vai pieņemtu. Bet kas tad radījis šo noslēgtību? Bailes no konfliktiem? Nesaprotami, jo galu galā pakļāvība ilgtermiņā rada vēl lielākas problēmas nekā brīvdomība.

"Kāpēc šis darbs ar sevi ir tik prasīgs? Jo vienmēr būs vieglāk ļauties bailēm, nevis iegūt pārliecību, vienmēr būs vieglāk pakļauties citu viedoklim, nevis atbrīvoties no tā, vienmēr būs vieglāk tiesāt, nevis saprast, vienmēr būs vieglāk ļauties lejupslīdei, nevis pacelt savu apziņu."

Lorans Gunels "Pamošanās"

"Cilvēku klātbūtne nav atceļama. Ja ir grūtības sarunāties ar otru būtni, var meklēt kādu grūtu darbu, ko darīt kopā. Taisīt kāpnes, to nevar vienatnē. Vai tulkot. Labi, ja kāds mūs uzlūko kā sarunas cienīgus."

Olga Tokarčuka