A thin grey line between black and white

"Jums vairāk žēl dzīvnieku nekā cilvēku."
"Nav taisnība. Man ir žēl, kā vienu, tā otru. Tomēr neviens nešauj uz neaizsargātiem Cilvēkiem," es sacīju Pašvaldības Policijas ierēdnim tās pašas dienas vakarā. "Vismaz ne pašlaik," piebildu.

Olga Tokarčuka "Stum savu arklu pār mirušo kauliem"

Jau pirms diviem gadiem skeptiķi norādīja, ka viena no MI izstrādātāju ēnas pusēm ir autortiesības, to neievērošana. Tagad arī parādījušies raksti, ka MI apmācībai izmanto pirātiskās grāmatas, jo legāla grāmatu iegāde esot parāk dārga.

Visu nedēļu tāda sajūta, it kā pulkstenis būtu pats pagriezies uz priekšu jau šonedēļ. Ļotoi, ļoti nāk miegs. Vienu vakaru atjēdzos, ka mēģinu zupu ieliet lēzenajā šķīvī.

Kur atrodas grāmatas par gudrību?

Pirms iekāpšanas vilcienā pāris minūtes pastāvēju saules veidotajā laukumiņā, lai padomātu un pamostos. Izrādās, ka var atrast klusumu pārpildītās vietās, gandrīz neviens gājējs nepagāja garām. Un tad, kad jau vilcienā skatījos pa logu un centos atgūt to sajūtu, kad viss šķiet brīnumains un jauns, priekšā sēdošais jaunietis savai draudzenei teica:"Mūsu pirmais brauciens vilcienā." Es pasmaidīju.

Ir tādas dienas, kad iekšā nesaprotams nemiers un viss kaitina. To jutu tikai pastaigas laikā, kad pēc darbu pabeigšanas izgāju ārā. Šķita, ka tā neko neglābs, taču mājupceļā nokļuvu parkā, kur pārņēma tā nereālā ilūzija, it kā justu, kā viss visapkārt aug un pulsē. Atnāca liels miers, apsēdos zālītē un vēroju sniegpulkstenītes. Tā nu visas dusmas un aizkaitinājums pārgāja.

"Esmu tevi redzējusi," sieviete saka. "Tu staigā apkārt. Runā ar tām bibliotēkas raganām."

Entonijs Dors - Putnu pilsēta mākoņos

Vakar pēcpusdienā netālu no Stacijas laukuma ievēroju, kā jaunieši izspēlē savu versiju par Austrumu sarkano likteņa pavedienu. Fonā dzīva satiksme un cilvēku pūlis. Ja nepamanītu kameru, šķistu, ka tā ir performance. Nu savā ziņā jau bija, lai gan es tikai ātri uzmetu skatienu un tad devos tālāk savās gaitās, jo netīk ilgi blenzt uz citiem.

Skolēnu brīvlaikā bibliotēkā bērni un jaunieši sastopami daudz vairāk nekā parasti. Brīvprātīgi vai daļēji piespiedu kārtā? Tomēr, ja bērni paši izvēlas grāmatas, tad jau var secināt, ka lielākoties nāk tie, kam tagad brīvāks laiks lasīšanai.
"Te ir daudz foršākas grāmatas nekā otrā bibliotēkā!" (skolas?)
"Mammu, es ņemšu divas, jo šī ātri lasās."
"Nu lūdzu, es gribu paņemt visas trīs!"


Vēl jauka sakritība, ka pirms nedēļas igauņu rokdarbniece kopā ar savu menedžeri atveda lellītes izstādei. Tā nu daudzas ģimenes ar interesi skatās, jūsmo un cilvēki mājās aiziet priecīgāki. Līdzīgi, kā reiz teikts par vienu franču rakstnieku: "Viņš spēj saskatīt un uzrunāt pieaugušajos to bērnu, kas viņi reiz bijuši".

"Pasaule nav dota tikai man, maniem draugiem, bet to rada un uztur daudz cilvēku, kuri ar savu viedokļu daudzveidību veido pasauli kā kopīgu telpu."

Sims Čelutka

Tā kā atmiņa ir nedaudz pasliktinājusies, mēģināšu šeit sev piefiksēt, kā izvērtās projekts wannabe lasīšanas vēstnese (tāda loma man iedalīta, jo ik pa laikam lasu bērnu grāmatas). Nebiju sajūsmā, bet nu saņēmos un darīju to mazumiņu, kas manos spēkos, jo mīlu grāmatas. Kā cerībai ceļavārdi tika iedota frāze, ka pat no cirvja kārta varot izvārīt zupu. Nujā, protams. No uztraukuma aizmirsu ne tikai visu izdomāto scenāriju un sakāmo, bet arī stādīties priekšā, taču ar brīvu improvizāciju tiku kaut kā cauri. Novērtēju to kā izgāšanos, lai gan vienmēr prieks, ka tajā vecumā bērniem ir dabiska interese par grāmatām, līdz ar to nav nemaz tik daudz jārunā.   Nospriedu, ka vairāk jārunā ar vecākiem, jo galu galā viņi ir tie, kas bērnus te vedīs.  Tā kā biju diezgan skarbi novērtējusi savu sniegumu, nodomāju, ka pēc šāda neprofesionāla haosa otra grupiņa nākamajā dienā visticamāk nenāks, jo audzinātājām esmu radījusi drausmīgu priekšstatu. Tomēr, man par pārsteigumu,  atnāca (droši vien no malas neviens neredz, cik ideāli viss ir izdomāts, bet kāds ramtairīdi beigās sanāk). Tā nu nepaspēju nobīties. Vismaz bija kaut kāda struktūra un vēstījums, taču varbūt bērniem bija daudz garlaicīgāk. Savā pesimismā pat nebiju sagatavojusi sīkas dāvaniņas, kā iepriekšējai grupiņai. Vēl pabiju lasīšanas pasākumā, kur uzzināju, ka jauniešiem un bērniem ļoti patīk Luīzes Pastores grāmatas. Pēc tam izskraidījos gandrīz pa visiem Rīgas Narveseniem līdz atradu bērnu lasītveicināšanas žurnālu "Lasis". Bērnībā man noteikti tāds patiktu. Tur  ir jauks Luīzes Pastores stāsts par kādu klasi. Pēc tā izlasīšanas guvu apstiprinājumu savām šaubām: vai tiešām kalpoju bezjēdzīgām lietām? Un cilvēki parasti izkāpj uzreiz nākamajā pieturā, līdz ko sapratuši, ka ir iekāpuši nepareizā vilcienā, nevis vāc tam pierādījumus.

Grūtākais uzdevums šovakar bija saprotami paskaidrot septiņgadniekam vārda paradokss nozīmi. Agrāk tas bija viens no msniem mīļākajiem vārdiem, bet tagad prātā nāca tikai stulbi standarta piemēri. Varbūt pati vairs neko nesaprotu.

Kā viena ideja var sajūsmināt visu zemeslodi?

Mirklī starp pāreju no sapņu (miega) valstības uz nomodu redzēju, ka skatos pa logu un snieg sniegs. Tik mierīga pamošanās ļoti iepriecināja. Taču tad atvēru aizkarus un... tiešām snieg!

Gaidot vilcienu, ieklīdu grāmatnīcā un bērnu nodaļā sirdī iekrita šveiciešu ilustratores Johannas Šaibles bilžu grāmata "Reiz bija un reiz būs". Katrā lapā ir tikai viens teikums, taču ļoti iepatikās dizains, ideja un izpildījums, kas ir nedaudz kā ceļojums laikā, no pagātnes lielās pasaules uz sevi un no sevis atpakaļ uz nākotnes milzu pasauli, tā radot iespaidu, ka visi laiki norit vienlaicīgi vai paralēli. Grāmata sākas ar teikumu: Pirms miljardiem gadu veidojās zemes virsa. Un tā līdz pat grāmatas vidum sarūk ne tikai laika nogrieznis, bet arī lapas izmērs. Katrs teikums sākas ar vārdu pirms. Un tad jau pamazām esi nokļuvusi brīnumainajā mirklī pirms aizmigšanas starp sapni un nomodu. Pirms stundas norietēja saule. Pirms mirkļa tika izslēgta lampa. Un tā nonākam grāmatas vidū, kur sagaida mūžīgais tagad. Tagad! Vēlies kaut ko! Vienīgais izsaukuma teikums visā grāmatā! Grāmatas otrajā daļā seko tikai jautājumi. Kā jau noprotat, tie ir par nākotni. No pavisam tuvas uz aizvien tālāku. Cikos tu celsies rīt no rīta? Kas notiks brīvdienās? Ar ko tu sastapsies pēc mēneša? Kad lapas izmērs atgtuvis sākotnējo, grāmata noslēdzas ar jautājumu: Kādu nākotni tu vēlies? Tādas domas laikam vienmēr bijušas nozīmīgas cilvēkiem visos laikos. Kopumā skaists un neparasts Šveices pulkstenis.

Par spīti tam, kad atkal šonakt pazudu grāmatā, līdz attapos, ka pulkstenis ir 4 naktī, diena šķiet salīdzinoši jauka, pat ja maz gulēts. Vienīgi skumji, ka jau mēnesi nesanāk īstenot apņemšanos par aiziešanu gulēt laicīgi (vismaz pusnaktī). Pūces paliek pūces.

P.S. Jānovāc grāmatu galdiņš pie gultas, tas varētu līdzēt.

Kaut kā nebūt esmu tikusi līdz šai dienai. Pasaku teātris no Polijas ir atceļojis pie manis. Nevaru vien sagaidīt, kad šo ieceri novedīšu līdz galam.

Varbūt iemesls, kāpēc galvā skan dažādas dziesmas, ir ne tikai reflekss, bet arī patvērums no vētras, lai būtu vieglāk izdzīvot smagu dienu. Kāpēc gan ne? Mūzika ir bieži palīdzējusi justies drošāk šeit.