A thin grey line between black and white

Vakar tā apžilba acis no rīta gaismas. Neesmu dzimusi vakar, bet laikam jau kopš oktobra biju samierinājusies, ka rīti līdz pavasarim būs ļoti tumši. Šķiet, ka tikai bērnībā pulksteņu griešana man šķita jautrs piedzīvojums, vēlāk bija neitrāla attieksme, tagad tikai jāpierod, ka vakari būs tumšāki. Šo piefiksēju, lai atcerētos, ka arī mani reizēm uztrauc šādas lietas, lai gan ļoti līdzīgi izteikumi par šo tēmu dzirdami katru gadu (un es to saprotu). Kaķim gan vajadzēja tikai divas dienas, lai pielāgotos jaunajam ritmam. Tātad to varu arī es. Varbūt tā notiek, līdzko pārstāj brīnīties par pasauli un uzlūkot to ar ieinteresētu skatienu, tā iestājas rutīna. Vēl uzzināju par sevi jaunu raksturojumu: the quiet architect of unity.

- Tas demiurgs laikam ir kaut kāds mītiskais radītājs, kas visu ko no mīklas taisa.
- Bet varbūt tas ir kāds blogeris? (skaļi smiekli pa visu vagonu, lai apkārtējie saprastu, ka tas ir joks).

Parasti mani rīti ir mierīgi, jo pāris stundas pēc pamošanās darbojos pusmiegā un daudz ko vēl nesaprotu, jo pēc bioritmiem neesmu nekāds cīrulis. Taču šorīt prāta pasaulē nogranda sprādziens: pirmā doma pēc pamošanās bija: Cik bezjēdzīgi nodzīvota dzīve! Tā jau viss ok, ja mana būtība grib visu tik pēkšņi pārvērtēt, vienīgi žēl, ka neatceros impulsu, kurš ierosināja šādu domu: kas tad tieši ir tas bezjēdzīgais? Un ko jēdzīgu varētu likt šīs bezjēdzības vietā, kamēr vēl viesojos šeit?

Ja gribi dzīvē kaut ko mainīt, katru dienu dari vienu un to pašu.

Šodien vilcienā dzirdēju divu draugu sarunu, kur viens jauns vīrietis gribēju iedvesmot otru:
"Ja tu šaubies un neviens tev netic, vismaz es TEV TICU!"

Tas šķita tik mīļi un man nez kāpēc likās, ka viņi ir labi draugi. Jāatceras pašai ko tādu biežāk teikt citiem, pat ja neesmu nekāds koučs vai tamlīdzīgi. Vēl šis atgādināja laikus, kad pirms daudziem , daudziem gadiem man bija uztaisīta un diskā ierakstīta iedvesmas dziesmu izlase, ko klausīties drūmos rītos vai ceļā, lai nenolaistos rokas grūtos brīžos (tagad gan nespēju iedomāties kaut kādu papildu troksni, man labāk patīk klusums). Bet nu arī tālajā 2010. gadā droši vien nevienam neatzītos, ka man ir tādi palīglīdzekļi, iespējams, eklektiskās mūzikas dēļ. Šķiet, izlasē bija Astro'n'out dziesma Tici sev. Tagad tas šķiet nedaudz naivi, tomēr arī šajās atmiņās ir kaut kas silts un jauks, kā tas parasti ir pat ar vismuļķīgāko mūziku.

Atceļā līdzsvaram meiteņu saruna:

"Bet vislabāk izaugsmei palīdz tieši kritika. Ko tas dod, ja visi tevi slavē, bet neko jaunu un vērtīgu, kas palīdz mācīties un pilnveidoties, neuzzini?"

"I am a master of some widely practiced anti-listening habits: leaping into the pauses left by my interlocutor; finishing their sentence; rehearsing my own response while acting like I’m listening; replying in a way that shifts the focus of attention onto me… I’m guilty of them all. These days, it seems like we don’t have the time to pay attention." 

Šovakar ļoti skaista vakara gaisma, sīks lietutiņš un varavīksne. Tas izdzēsa visu nepatiku pret kaitinošo uzdevumu. Pagātnē iezīmēju melno kaķīti S., kura vairs nav. Samulsināja jautājums, ko gribētu paņemt līdzi no pagātnes? Kaķīti es nevaru, bet varu mīļumu un labās atmiņas par visiem kaķīšiem un viņu avatāriem, gan īstiem, gan izdomātiem (grāmatās, filmās, animācijā). Savādi iztēloties, ka ierastā tagadne drīzumā kļūs par tuvo pagātni. Kad vadītāja ieteica uzaudzēt biezāku ādu un neko neņemt galvā, man gribējās iedziedāties kā Morisejam, ka man vispār ādas nav. Visa pūkainā sajūta, ko uzzīmēju, materializējās ļoti ātri, mammas kaķis gribēja gulēt man klēpī, līdz ko ienācu pa durvīm.

"visur, kur raugos, cenšos izzināt, es negribu ticēt, es gribu zināt, bet dažreiz tas vienkārši nav iespējams

"Dažkārt es pilnībā nesapratu pieaugušos, it īpaši tēti. No rīta līdz vakaram, sešas dienas pēc kārtas, viņš šķiroja citu izmestās mantas, taču brīvo dienu izmantoja nevis tālab, lai beidzot ieraudzītu sauli, debesis vai kokus, bet gan lai dotos atpakaļ un savāktu lietas, kuras viņš un pārējie pieaugušie uzskatīja par pietiekami derīgām turpmākai lietošanai. Un tā nu viss mūsu dzīvoklī bija kāda cita jau reiz lietots vai nēsāts.
Tomēr es nedrīkstēju izrādīt nepatiku pret šāda laika pavadīšanu, jo tas bija vienīgais veids, kādā tētis to pavadīja kopā ar mani."

"Centos attēlot viņas smaidā savilktās lūpas, kas vaigos vienmēr izveidoja bedrītes, taču rezultāts nebūt neatgādināja mammas seju, kad viņa smaidīja. Lūkojoties svešajā sejā, es apjautu, ka sāku aizmirst tik pazīstamos vaibstus. Sapratu arī to, ka vairs īsti pareizi neatminos, kā skan mammas balss. Man bija tik ļoti bail no tā, ka pienāks diena, kad viņas balsi būšu aizmirsis pavisam. Šī apziņa likās tikpat šausmīga kā mirklis, kad uzzināju, ka viņa ir mirusi. Man radās sajūta: ja šīs abas svarīgās lietas pazudīs no atmiņas pavisam, es ļaušu viņai nomirt otrreiz."

Anete Grīnberga - Spoks un mākoņu pilsēta

Interesanti, kāpēc vieglāk noticēt kāda negatīviem izteikumiem par sevi, savukārt pozitīvajiem noticēt grūtāk vai pat neiespējami? Ieradums?

Šis ieraksts vairāk domāts sev, lai atcerētos kādu septembra dienas dzejas pastaigu. Droši vien ir dzejoļi, kas piemērotāki lasīšanai vienatnē un klusumā un tādi, kas vēlas būt izkliegti autora balsī. ( Sandra Marta Grudule - Es no tās paaudzes )

"Kad kļūst pavisam grūti, ukraiņu rakstniece Katerina Mihaļicina nolien kādā mājas stūrītī. Bet, lai cik labi viņa būtu noslēpusies, viņu vienmēr atrod suns Svaigums, uzliek savu silto purniņu uz pleca un paliek tik ilgi, līdz viņa atkal jūtas mierīga." 

Nelaiž vaļā vakar dzirdētā dziesma, stāsts par nespēju tikt ārā, apmaldīšanos, padošanos un atsacīšanos no palīdzības (apspēlēts mīts par Tēsaju, kas jūtas tik varens, ka atsakās no Ariadnes piedāvātā pavediena, jo tic, ka visu spēs paveikt saviem spēkiem). Sākumā, šķiet, ir cerība izkļūt ārā, bet jau ap dziesmas vidu sajūta kļūst izmisīga un klaustrofobiska, pat zobens kļuvis par smagu, līdz saproti, ka dziesmas varonis tur arī paliks, jo pamazām zaudē cerību. Kļuva skumji, iedomājoties par visiem cilvēkiem, kas padevušies un netiek ārā. Varbūt kā mierinājums varētu būt terapeita numurs, uz kuru iespējams piezvanīt gandrīz jebkurā laikā? Bet kas notiek, ja cilvēks palīdzību nemeklē?

Pastāstīju bijušajai kursabiedrenei par savām šaubām, ka reizēm tāda sajūta, ka darbā tērēju savu laiku un citu resursus, jo neesmu pietiekami ekstraverts cilvēks, un bibliotekārajās stundās gribētu radīt labu iespaidu par grāmatām, nevis otrādi - kādu atbaidīt no lasīšanas. Man atbildēja: "Bet ar sirsnību un iejūtību arī daudz ko labu var panākt!" Tā jau ir, varbūt 3-5 cilvēku grupā sanāktu, bet, kad uznāk uztraukums, tad aizmirstas pat pasmaidīt. Vēl bija ieteikums sevi nofilmēt no malas uzstāšanās laikā, jo tad būs vieglāk redzēt, ko vajadzētu mainīt un uzlabot.

Kopš vasaras man ir vēl viena apņemšanās: vairāk klausīties un mazāk runāt, t.i. ļaut cilvēkiem pabeigt savu sakāmo un nemaisīties pa vidu ar savām piebildēm. Jāsaka, ka šī apņemšanās īstenojas ar dažādām sekmēm, jo nu reizēm arī kaut kas jāpasaka, lai nerastos iespaids, ka mani saruna neinteresē. Vasaras vidū pēc kāda dzejas pasākuma brīnumainā kārtā iesaistījos sarunā ar dažiem dzejniekiem par to, vai mūsdienu jauno autoru dzeja ir tāda kā prozas līdziniece, tikai atšķirībā no tās izkārtota dzejas formā brīvajā pantā. Nez kāpēc sāku minēt dzejniekus, kas raksta un eksperimentē dažādās formās, lai gan nebija nekāda nodoma oponēt. Bet nu labi, ka tas drīzāk nolasījās kā jautājums. Man atbildēja, ka tas un tas dzejnieks jau neskaitās nekāds jaunais, tikai dzejā ienācis nesen, jo visu šo laiku viņam bijis zems pašvērtējums un dziļa depresija. Tas bija nedaudz kā sitiens, pat ja it kā zinu, cik daudz talantīgu cilvēku dzer AD, lai spētu šeit funkcionēt. Tad ko es vispār čīkstu? Skumji iedomāties par apdāvinātiem cilvēkiem, kas kaut kur nogrimuši un neviens par viņu radīto vai potenciālu neko neuzzina. Kur tas viss paliek? Šis sasaucās ar nesen dzirdēto lekciju par īpaši jūtīgiem bērniem, kur daudz ko nosaka vide un attieksme pret viņiem agrā bērnībā. Vai nu palīdz uzplaukt vai rada psihiskas grūtības, zemu pašvērtējumu. Psihologi saka, ka tā ir kļūda, ja jūtīgumu uzskata par diagnozi, traucējumu vai saslimšanu, jo tā ir iedzimta temperamenta iezīme, kas jāpieņem tāpat kā acu, matu krāsa utml. Ir arī daudzi mīti par īpaši jūtīgiem bērniem - viņi ir nevis kautrīgi, bet piesardzīgi, nevis nedroši, bet ilgāk domā, jo grib novērot situāciju pirms kaut kur iesaistās, grib dziļāk saprast pasauli, tāpēc atbild lēnāk, nav lēni, bet apstrādā informāciju pamatīgāk, nevis viņiem nav ko teikt, bet runā tad, kad jūtas droši un sarunas nav virspusēja pļāpāšana, jo viņiem patiesībā ir bagāta iekšējā pasaule. Ne vienmēr īpaši jūtīgi bērni ir viegli pamanāmi, daži ir meitenes, daži ir zēni, kāds ir intraverts, cits ekstraverts. Arī reakcijas uz pārslodzi var būt atšķirīgas. Vispār katrs bērns ir unikāls, tāpēc nevajadzētu viņam ļaut justies nepareizam, pat ja atšķiras, jo ko tas dod, ja vecumdienās kļūsim par vienādām fotokopijām?

Nedēļas sākumā maznozīmīga sīkuma dēļ bija izveidojies šķietami bezjēdzīgs konflikts, kas mani ļoti ievainoja, skumdināja un nomāca. Grūti panesamās jūtas (aizvainojums un skumjas) nepārgāja, pat ja centos iziet ārpus sevis, saprast iemeslus, kā jutās otrs cilvēks, kad pateica kaut ko tik skarbu, ieraudzīt risinājumu un savas kļūdas. Zīmēšana nomāca vēl vairāk, jo parādīja to, kāds cilvēks patiesībā esmu, uz sevi vērsts, kas visu uztver pārāk saasināti un ļoti pārdzīvo. Kāpēc nenomierina tas, ka intelektuāli it kā visu (daļu) saprotu un pat redzu risinājumu? Kāpēc iekrītu muļķīgā sevis žēlošanā, bet mazāk skumdina tas, ka slikti jutās arī otrs cilvēks? Garīgais tēvs gan teica, ka jūtas nevajadzētu vērtēt morālās kategorijās, pat ja neērtas un grūti izturamas, jo būtiskāka ir izvēle, kā rīkojos pēc tam. Vai tad es dusmojos uz ķermeni, kad sāp kāja, ja uz tās uzkritis kāds smagums? Tikpat muļķīgi būtu dusmoties uz sevi, kad sāp emocionālā ziņā un ir tādas un tādas jūtas. Brīnumainā kārtā kļuva silti, kad izpildīju  ( šādu rakstīšanas uzdevumu )