Trash panda

trīs brīvas dienas. negribas, lai ātri paiet.

Downpipe (Radio Edit)

https://twitter.com/RnaudBertrand/status/1786272981058220187

https://youtu.be/7XYyDsl14E4?si=49Lfyb5KncJY8xXX

Šodien viņai iznāca jauns singls "Starburned and Unkissed", un versu katra trešā rindiņa kaut ko baigi atgādina, bet es nevaru izdomāt ko. Tas kritiens uz leju.

https://www.youtube.com/watch?v=MmdKkUfpRew

Tie cilvēki, kas Putina vietā nonāks pie varas, būs spiesti atbildēt īstajai, nevis iedomātajai Krievijai, un tie, kuri šobrīd ir izbēguši no Krievijas, īstajai Krievijai nebūs vajadzīgi. Nu, vērot no malas to būs ļoti interesanti, lai gan nepatīkami.

// Gints Jegermanis, atvaļināts vēstnieks, Sestdiena.

Kaut nu Gruzijai izdotos

3 Body Problem - yey, ney?

Vai varat ieteikt kādu juristu zemes atpirkšanas jautājumos?

manai cibai pirms 10 dienām apritēja 20 gadi.
ejtunost... puse manas dzīves!
Lai iet mazliet statistikas:
šo cibu neesmu dzēsusi ne reizes. ir dažas paralēlās, par kurām esmu aizmirsusi un neesmu lietojusi gadiem.
paliku zem atslēgas, kad reiz Takā pie bāra kāds nepazīstams vīrietis man sāka atstāstīt tās saturu.
mana ciba ir vecāka par manu meitu. šeit zem atslēgas kaut kur jābūt pierakstītam manam dzemdību stāstam (toreiz cāļa marta grupā tā darīja, es iekopēju arī šeit un labi, ka tā).
cibā es atradu vīru
cibā es atradu (tagadējo) darbu
apmeklētās cibas ballītes - neskaitāmas
mazliet ilgojos pēc aktīvās vecās cibas, bet tāda laikam ir soc.tīklu realitāte, ka tiem ir uzplaukumi un norieti.

nu tad, par tiem nākamjiem 20, kā sak'!

Šogad aprīlī varu teikt to pašu, ko pag. g. un principā par tieši to pašu lietu.
Pozitīvais aspekts - ka esmu mācījusies no kļūdām un tamdēļ šogad tas vairs nav tik tīri besīgi.

Šorīt esot miegains es ieraudzīju Facebook friend request, un padomāju, ka kārtējais feikais profils. Kad bilde un prāts mazliet noskaidrojās, es sapratu, ka tas ir mana pamatskolas klasesbiedra vārda pieraksts oriģinālajā valodā. Es noteikti neesmu aizmirsis par šāda cilvēka eksistenci manā dzīvē, jo mēs kopā esam darījuši lietas, reizēm tas iekļāva apmeklējumu pie skolas direktora, bet es nekad nebūtu iedomājies, ka es varētu jebkad nonākt jebkādā kontaktā ar šo cilvēku, kaut vai virtuālajā vidē. Man skolā ir bijušas dīvainas draudzības, un šī bija viena no dīvainākajām. Ārpus skolas mēs dzīvojām diezgan dažādās pasaulēs - es biju nedaudz nepieradināts, jo nācu no ģimenes ar nestabiliem sociāliem, ekonomiskiem un emocionāliem apstākļiem, kamēr tam džekam viss bija, un viss bija atļauts, jo viņam bija tēvs, kura vārds tajā laikā un tajā miestā cilvēkiem kaut ko izteica. Ne obligāti viņš to tā izjuta vai izmantoja, bet pieaugušie mēdza to uzsvērt.

Pēdējo reizi es viņu redzēju kaut kur ap 22 gadu vecumu tajā miestā, kur kopā mēs gājām skolā, jo viņš bija piebraucis ar savu mersi pie vietējā krodziņa. Nekādas augstprātības no viņa puses nebija, un toreiz mēs vēl abi bijām mazliet pieaugušākas savas bērnības versijas. Tagad es viņu ne tas ka uz ielas nepazītu, tur reāli dziļi ir jāieskatās viņa acīs, lai sazīmētu to čali, ko es pazinu skolā. Kainda nešaubos, ka viņš mani atcerās, but still it's all weird as fuck. Es pieņemu, ka viņa dzīves pieredze viņam ļauj nebūt izlutinātam bagātam kretīnam, un iespējams dzīves redzējumā mēs šobrīd varētu nebūt pārāk dažādi, bet mēs noteikti esam no dažādām planētām pat dzīvojot vienā valstī.

dīvaini protams mēģināt ieraudzīt jaunus ierakstus friendlistē, ja
a - tāir neliela
b - daudziem zematslēgas rakstitājiem neesmu draugos
c - pati maz un reti rakstu

p.s. un žēl, ka ciba ir vieta, kur, ja ieraksti nav zematslēgas, drošāk noslēgt komentēšanas iespēju

Kā Pēteris Vasks izskatījās jaunībā?

nē, nu jautājums par bērnības filozofiskajām rotaļlietām man likās kaut kāds nekorekts
it sevišķi jau uz kozlova pagājušā šitštorma fona, nafig to vajag likt vispār uz galda

man bija versija par rubika kubiku, lai arī komandas atbilde par plastilīnu man šķita vēl interesantāka, taču visādas filozofiskas konecepcijas var piedzīt tur jebkam, gan vilciņam, gan plastmasas sliežu dzelzceļam, var arī kastroli sev uzvilkt galvā un sist pa viņu ar slotu - viss der.
kapteinis un nastja gan bija pilnīgi stellāri, otrs mīļākais tīms klubā.

cik ātri tie bērni aug jeb, domājot par nākamo ģimenes ceļojumu, kā pirmo atvērām mācību gada kalendāru.

// man likās, ka pirmklasniekiem ir divi papildus brīvlaiki, bet tikai viens un tas pats ziemas vidū. skumji.

atbraucu no nednogales Viļņā. jā, protams, skaisti, bet mums arī ir skaisti.
viļņa ir ļoti dzīvīga, ļoti, bet arī dārga.
tur viss zied, un cik labi, ka mums vēl viss tikai ziedēs.
abi bijām slimi, tā bija likteņa ļaunprātība - pirmajā aizmukšanā bez bērniem būt ar slikten sliktu pašsajūtu. (nākamais get-away laikam novembrī, tādi mums tie grafiki)
nostaigājām svētdien 10km gar Neri.
un jaunā Sapiegu pils burvīga.
brauciet uz viļņu, vilciens ir lielisks.

Mans šrinks stāstīja, kā viņa strādā ar bērniem un fobijām. Piemēram, ja bērnam ir bail no zirnekļiem, tad viņi ar bērnu mēģina parunāties par zirnekļiem, vēlāk apskatīties kādas bildes ar zirneķime, tad atrasties vienā istabā, kur zirneklis ir kādā terārijā, un tad jau kaut kādā brīdī bērns varbūt ir gatavs pieskarties zirneklim. Nav cita ceļa, kā dīlot ar fobijām. Tāpat kā ar traumām.

Es laikam esmu gatavs runāties un lasīt stāstus par zirnekļiem, metaphorically speaking.

The Zone of Interest bija unsettling. Kas gan, protams, nebija pārsteigums. To gan pastiprināja divas sakritības. Viena - iepriekšējā filma, ko es noskatījos, bija Anatomy of a Fall, un redzēt to pašu aktrisi vēl vienā "vieglā" filmā bija neliels trips. Otra - tas sakrita ar visu twitter naciņu komentāriem pie manis ļoti specifiski konstruētā tvīta. Es, protams, rēķinājos ar komentāriem, un negrasījos ne ar vienu no viņiem iesaistīties diskusijā, bet viņu iekšējie dialogi ļoti labi saskanēja ar manu hipotēzi, ka mums netrūkst cilvēku, kas filmā redzamo "sapni" būtu gatavi padarīt par realitāti. Kā jau teicu, tvīts bija formulēts tā, lai atbildot tikai uz manis rakstīto, nebūtu iespējas sarakstīt to visu sūdu, kas tur tika sarakstīts, bet kam dvēsele plīst pušu no spriedzes, un gribās izgāzt ārā visu tarakānu cirku, tie to arī izdarīja.

Bet šīs ir tikai primās sajūtas par filmu. Tā noteikti būs viena no filmām, par kuru viedoklis formulēsies kādu laiku. Un ne obligāti tāpēc, ka tā ir ģeniāla filma - tur bija krutas lietas, tur bija lietas, par kurām es vēl nezinu, kā es jūtos - bet tā bija diezgan atšķirīga filma no citām filmām par šo tēmu, un tur noteikti ir no kā izvēlēties gan satura, gan formas ziņā.

Cita starpā, izskatās, ka daži cibiņi ir sagājuši raitvingā. Es kādu laiku visādus personīgus uzbraucienus norakstīju uz personisku aizvainojumu, kas gan joprojām var būt patiesība, un man nav tendences civlēkus norakstīt, un es tolerēju civlēku tiesības justies tā, kā viņi jūtas, bet jau pie iepriekšējā troļļu uzlidojuma, es ar sevi vienojos, ka nu ir laiks pieņemt, ka tomēr nebūs. Tomēr jau septiņi gadi pagājuši. Tad nu tagad bļaut kopējā ruporā ar citiem naciķiem, kas apšauba iedzīvotāju tiesības uz pulcēšanos, man kainda grūti izdarīt citus secinājumus, ka šim cilvēkam es ne tikai negrieztu muguru personīgu iemeslu dēļ, es viņu negribētu redzēt nevienā varas pozīcijā, pat ja runa būtu tikai par vienu suni.