tvarj redz te raksta kādu bildi grāmatā atraduse,ta nu aizdomājos, man bij tāds sapņu tēls- skeiteris, nē, nu vienreiz es ar šo kaukur, drošvien šnabi ar kõlu pulkvedī sadzērsēs,  pie baznīcas bučojos, un no tā ta laika man tā slavenā pusaudžu mīla uznāca, sveicināt gan viš mani pēctam vairs nesveicināja, jo skeiteriem jau redz, tas bučojamo klāsts tāds brangāks nekā padsmitniecēm, eitu atšķir- kura pele, kura. Nuja, bet man tā mīla, vārdsakot. Tanubijtā, ka es kaukur pa zaglīgiem ceļiem bij sadabūjse viņa portreju, ko nu ta varēju viskādīgi aplūkot, dvest "Ach!" un ķert pie krūts, tur vēl kaukāda mamzele bij ar šķērēm jānogirež, bet potrets, kas portrets, tīri vai medaljõnā likt.(Sūds jau no viņa tur, godīgsakot, arī bija, bet nu, ko tu padarīsi svīt fõrtīn)

Nuja, un ta bij tā, ka bij pie manis balle un man paziņoja, ka šis ar kādam komplektā nākšot, nuta es domāju, jomajo, ka šis atnāks, ta, zinot viskādas tizlības, kas ar mani mēdz atgadīties, viš noteikti to portretu kaukur netīšām uzies un akal būs jāsarkst un viskas, tanu domāju tā, - kas atliek? Atliek grāmatas, tās nu gan stilīgi skeiteri nečamda. Vārdsakot, uz laiku ieliku to visudārgo portreju ĻOTI ZĪMĪGĀ grāmatā, sak, šito jau gan es noteikti atcerēšos.

Un te neseko nobeigums, kas tapa gaidīts, ar izgāšanos un sarkšanu un kaunu piecu gadu garumā. Vēljoprojām neatceros, kas pie vella, par zīmīgu grāmatu. Tā arī pazuda, ar galiem.

Un vēl bij tā, ka mammī pirms papī bij kaukāds dzejnieks, un šai ta arī grāmatā, vot, glabājās šā portrets. Kā nu tur bija, kā nu tur nebija, ka papī to uzgāja un to zīmīgo grāmatu ar visu portreju  tīri vai "netīši " bij paķēris līdzi uz perõna, lauku radus sagaidot, un pirms vilciena durvju aizvēršanās, ar skaļu :"hahā!" iemetis šo tamburā.  Tā nu aizbrauca, poettt nabags, uz Zilupi,. i tuda jemu daroga!