Viss ir labi un būs arvien labāk! [entries|archive|friends|userinfo]
veed_logs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| google komiks Nr.1 komiks Nr.2 ]

[18. Okt 2014|20:42]
Šis būs patērētāja ieraksts.

Pirmā daļa ir par to, ka šodien pirmo reizi izmantoju pakomātu. Tie ir tie jocīgie dzelžu skapji pie lielveikaliem. Ar mazajām atvilktnītēm. Visu laiku jutos mazliet nepilnvērtīgs, jo tādu nekad nebiju izmantojis. Pirms dažām dienām meklējot kādu mantu internetos atradu, ka mantu ir iespējams saņemt izmantojot pakomāta piegādes servisu. Tādu iespēju es nevarēju laist garām. Pasūtīju savu precīti (kuru man tiešām arī vajadzēja) un nepacietīgi gaidīju ziņu no savas dzelžu kastes. Šodien saņēmu īsziņu. Saņēmu darbā un ar priecīgu sirdi gaidīju darbadienas beigas, lai izmanotu savu slepeno kodiņu un pieskaitītos to ļaužu pulkam, kas ir izmantojuši šo patiesi brīnišķo pakalpojumu. Viss, darbs beidzās, priecīgi devos pie savas dzelžukastes. Ievadīju burvju kodu, atvilktne atvērās, es saņēmu savu mantu. Viss bija beidzies. Mēģināju vēl komunicēt ar dzelžu kastes ekrānu, bet... viss tiešām bija beidzies. Jutos nedaudz vīlies, viss bija pārāk ātri un vienkārši. Bet skatīsimies uz pozitīvo pusi - savu mantu es dabūju un arī sākotnējo mērķi sasniedzu. Ak, šie mūsdienu civilizācijas jaukumi!

Otrā daļa ir par to, ka pirms dažiem mēnešiem, kaut kad vasarā ēdu ļoti, ļoti garšīgu saldējumu. Tas bija šokolādes saldējums no lielās plastmasas kastes. Ražots Latvijā vai vismaz par tādu izlikās (ar uzrakstiem latviski). Kaut kāds no zināmajiem, lielajiem ražotājiem, bet tiešām neatceros, kurš. Kaut kāds vizuāls kastes tēls manā prātā ir palicis, bet lielveikalos savu īsto kasti neesmu vēl atradis vai arī vienkārši neesmu atpazinis. Atmiņā ir labi palikusi garša - ļoti šokolādīgs, tāds, ka pat nedaudz rūgtens. Neviens šokolādes saldējums nekad tik labi nebija garšojis. Klīstu pa veikaliem un mēģinu to atrast. Diemžēl neēdu saldējumu tik lielos apmēros, lai varētu sākt nogaršot visas kastes pēc kārtas, bet laikam tā būs jāsāk darīt. Varbūt kāds zina pareizo atbildi, lai man nav jāizmēģina visi varianti?

Mans pirmais minējums noteikti būtu Druvas saldējums. Šis:


Bet dīvainā kārtā RIMI veikalā šāds saldējums nav atrodams. Te es ļoti skaudri sajutu zaudējumu no tā, ka neiepērkos Maximā, jo 100 punkti, ka Maximā tas saldējums ir pilnas saldētavas. Jau gaidīt gaida mani parādāmies. Bet esmu nolokāms savā pārliecībā. Pagaidīšu, kamēr RIMI atvedīs pie sevis vai arī braukšu pats uz Saldu pakaļ.
Link500|nopel mani

[18. Okt 2014|20:35]
Esmu nonācis līdz līmenim, kad sāku pildīt tos nožēlojamos testus. Šos te:




No kā mēs uzzinām par kādas iepriekš nezinātas "klasiskās filmas" esamību un atceramies, ka pēc būtības maz ko zinām par citu valstu vēsturi.

Man tiešām laikam nav, ko darīt. Bet sportiskais dzīvesveids šodien neļauj iekapāt dienišķo Tērvetes seņču alutiņu, vai ko tamlīdzīgu. Dzeru tēju.
Link1600|nopel mani

[8. Okt 2014|20:33]
Šodien garāmejot klausos TV, skan hokejs laikam. Runā komentētājs un stāsta, ka mēs spēlējam tā vai šitā, ka mēs te metam pa vārtiem vai te atkal nemetam...

Šitā Dinamo sērga laikam galīgi ļaudīm sagrozījusi prātu. Sēž pie ņirboša ekrāna un iedomājas, ka spēlē hokeju. Vai tas ar kaut ko atšķiras no pumpaina tīņa, kas visu dienu vālē datorspēles? Sēž tie simti un tūkstoši un iedomājas, ka viņi tur kaut ko izcīna. Patiesībā kaut kādi apmaksāti darbinieki nēsājas pa laukumu ar kaut kāda komunistu KGB Ģinama kluba logo uz krekla un pārējie lūr, kā šie atstrādā piķi. Pirms spēles pat himna skan. Latvijas himna. Vai nav šizofrēnija? Būtu labāk sportojuši. Būtu labāk aizklapējuši to bodi ciet un gājuši pavingrot (nevis ar pulti un aliņu rokā, bet pa īstam). Ieguldītu labāk jaunatnes un tautas sportā, sporta laukumi, treniņi, būtu vairāk labuma, nekā no šitiem TV pults sportistiem. Starp citu, kurā gadā Latvijas hokeja izlase ir uzrādījusi savu augstāko sasniegumu PČ? Ne jau nu Ģinama laikos. Un kas tad pēdējos gados? Ir kādas pozitīvas korelācijas novērojamas? Atbildēšu pats - nē, nav vis. Pūderē tik smadzenes mazprasīgiem ļautiņiem. Tāds šlāgera paveids.

Reiz jau esmu izteicies, bet atļaušos atkārtoties. Es labprāt iemainītu visas latviešu vietas, medaļas, kausus un citus spīguļus pret to, lai mūsu tauta būtu vesela un spēcīga (ja vien tas būtu iespējams). Visu cieņu tiem profesionālajiem sportistiem, kas izsitas starptautiskā līmenī, bet es no tā ātrāk neskriešu un vairāk svarus nepacelšu, arī kāju sēnītei vai ieaugušam nagam tas nelīdzēs. Tāpēc labāk nodalīsim sportu no sporta vērošanas.
Link300|nopel mani

[8. Okt 2014|20:17]
Šodien vingroju stieņos kopā ar ezi. Ezis nevingroja, bet tikai staigāja apkārt un pukšķināja. Tas man atgādināja vakardienu, kad skrēju un redzēju divas stirnas. Viņas arī skrēja. Tas man savukārt atgādināja to, ka es vakar pēc skrējiena arī nopeldējos. Par spīti tam, ka vakar man bija maziņa iesniņa. Šodien mana mazā iesniņa ir kļuvusi mazliet lielāka, bet rīt tai vajadzētu beigties pavisam. Tāds vismaz ir mans plāniņš, pie kura gribētu pieturēties.
Linknopel mani

Ēšanas plāns! [3. Okt 2014|08:38]
Jau zināmu laiku man ir ķecerīga doma - izveidot savu ēšanas plānu ilgākam laika periodam, nedēļai, mēnesim un pat gadam. No vienas puses, ēšanas plāns mēnesim vai gadam izklausās pēc barošanas kādā ieslodzījuma vietā, kad tevis barošana jau ir ieplānota un nemainīga, vienīgi šajā gadījumā tu pats ieliec sevi nosacīti "ēšanas cietumā". Patiesībā tā gluži nav. Mana ideja ir apkopot veselīgu, nedārgu un vienkārši pagatavojamu ēdmaņu sarakstu, ieplānot pārtikas iegādi un arī pagatavošanu. Rezultātā ēšana ir paredzama nedārga, praktiska, veselīga, garšīga un tavām vajadzībām vislabāk atbilstoša. Ja kāds domā, ka ēdot "spontāni", katru dienu atšķirīgi ir pareizāk, tad iesaku paskatīties, ko tad mēs ikdienā ēdam. Domāju, ka caurmērā "spontānā" iepirkšanās un ēst gatavošana rezultējas visādos impulsa pirkumos, kam nav nekāda racionāla saguma, tā arī pieļauj lielāku "džankfūda" (kā ir "džankfūds" latviski? es to parasti saucu par "sūdiem") īpatsvaru tavā ikdienas racionā. Un beigās, manuprāt, vidējais "spontānais" ēdājs tomēr ēd ļoti vienveidīgi. Ticu, ka vidusmēra latviešu ģimene, ja gatavo mājās, tad kādas 4 dienas no 7 nedēļā tiek ēsti kartupeļi ar kaut kādu gaļu - mērce, kotlete u.c. Secinājums no šā visa ir tāds, ka ieplānojot savu ēšanas ciklu ("ēšanas cikls" :) !! ) es savu ēdienkarti varētu padarīt ne tikai praktiskāku un izdevīgāku, bet arī daudzveidīgāku.

Domāju, ka sava mērķa sasniegšanai man vajadzētu izpildīt šādus plāna punktus:
1.Pirmais un svarīgākais punkts ir atrast iespējami vairāk dažādus ēdienus, ko es vēlētos ēst. Kritēriji ir uzturvērtība, pagatavošanas ērtums, garšīgums, izmaksas. Jāatsijā labākie varianti. Noteikti jāieplāno sezonalitāte, proti, augļu, ogu un dārzeņu laiks, sēņu laiks, citi lauku labumi, kas tevi pārsteidz [šķietami] nesagatavotu.

2.Saplānot ēšanas režīmu un ēdienus pa ēdienreizēm un periodu (diena, nedēļa, mēnesis... un pat gads). Plānot ēšanas režīmu saistībā ar savu dienas režīmu (darbs, sports, izklaide).

3.Iepirkt nepieciešamās izejvielas. Pirkt izdevīgi, pirkt vairumā (produktiem, kuriem tas ir iespējams). Domāju, ka liela daļa produktiem būtu uzglabājami ilgstoši (auzu pārslas, rīsi, griķi, saldēti produkti).

4.Ieviest plānu.

5.Veikt korekcijas plānā, kur tas ir nepieciešams.

6.Ēst. Visu laiku ēst! :D

Protams, iepirktie izejmateriāli būs kaut kur jāuzglabā, līdz ar to "noliktavas izmaksas" palielināsies, tomēr kopējās loģistikas izmaksas samazināsies (ietaupot uz lieku staigāšanu uz veikalu, piemēram), nemaz nerunājot par kopējām izmaksām pārtikas iegādei. Bez tam, ja paskatās, kāda veida pārtiku cilvēki sev mājās uzglabā, tad jāteic, ka, manā skatījumā, visādi štrunti no pusizēstiem plastmasas trauciņiem, vakardienas neapēstā pusdienu tiesa vai daļēji sabojājušies produkti ir sliktas plānošanas rezultāts un aizņem ne mazāk vietas, kā, piemēram, glīti auzu maisi vai rīsu pakas.

Mani iedvesmo mans auzu maisījums, ko ēdu katru darbadienas rītu bez izņēmumiem jau vairākus gadus. Tas ir praktisks, garšīgs, nedārgs un veselīgs. Un man neapnīk, jo to var dažādot, ko es arī daru. Tādu es gribētu izveidot visu savu ēdienkarti. Es jau nojaušu, ka tur būs daudz auzu, pupiņu, rīsu, lēcu, grūbu un citu garšīgu un lietderīgu produktu. Bet man tagad vajag receptes, receptes, receptes!!
Link1500|nopel mani

[24. Sep 2014|21:48]
Šodienas prieks ir tas, ka braucot ar mašīnu man ceļu tā lēni un cienīgi pārstaigāja krietns cūķis. Tāds, kādu es labprāt nesatiktu uz meža ceļa sava dienišķā skrējiena ietvaros. Gāja viņš apmēram tā, kā pensionārs, kas tā nesteidzīgi iet pāri ielai neatļautā vietā, proti, tēlojot, ka skatās citā virzienā un mašīnu absolūti un nemaz neredz. Pietrūka tik Maximas maisiņš un brilles ar bieziem stikliem resnā rāmī, citādi - pensionārs, kas pensionārs.

Otrs dienas prieks ir tās lietotājas ieraksti, kura nedrīkst rakstīt, jo atrodas ārzemēs un nedrīkst rakstīt arī daudzu citu iemeslu dēļ. Un, protams, kultūras ļaužu iepriecinošie komentāri, to gan kļūst arvien mazāk :(

Trešais dienas prieks ir tāds, ka uzzināju, ka krievi nepazīstot ķimenes, jo domājot, ka tie ir peļu sūdi. Padomju laikos, ja kāds taisījs skābētus kāpostus pārdošanai, tad viena šķirne noteikti bijusi bez ķimenēm, priekš krieviem. Tās pārējās krievi nepirkuši, jo tie taču ir ar peļu sūdiem! Smieklīgākais ir, ka tas nav joks.
Link2800|nopel mani

[20. Sep 2014|11:15]
[Tags|]

Mazliet novēloti, bet tomēr. Pagājušajā nedēļas nogalē piedalījos Viļņas maratonā. Labi zināju, ka trase nav labākā labiem rezultātiem (reljefa dēļ), bet šis bija mans ieplānotais rudens maratons un braucu pēc sava personiskā rekorda. Ņemot vērā savas sajūtas pavasarī skrienot Nordea, es zināju, ka rudenī savs rezulāts ir jāuzlabo. Plānā bija nomest dažas minūtes. Praksē gan izrādījās nedaudz citādi.

Nepakavēšos pie organizatoriskajiem jautājumiem, bet vairāk par pašu skrējienu. Iepriekšējā diena bija visai silta, dienas vidū pat pārāk silta, tas manu noskaņojumu neuzlaboja, bet cerības viesa tas, ka siltums varētu uznākt tikai uz skrējiena noslēguma fāzi. Līdz pusei viss bija kā jau vienmēr - nekādu īpašo emociju. Otra puse arī, kā jau ierasts, sākās klausoties sevī un domājot par savām spējām un iespējām. Kad tie tempa turētāji, kas pavasarī man aizgāja garām ap trīsdesmito kilometru bija mani panākuši jau ap divdesmit piekto, es sapratu, ka ir jāturas līdzi. Tīri principiāli. Likās, ka viņi skrien ātri, bet spītīgi turējos līdzi, pašam arī bija sajūta, ka skrienu par ātru, bet kādus deviņus kilometrus līdz beigām es sapratu, ka varu skriet tādā tempā. Līdz pat finišam. Tajā brīdī pat domās uzsitu sev uz pleca un apsveicu ar lielisku rezulātu (ļoti precīzu laiku). Finišā gan biju nedaudz vēlāk par savu optimistisko laiku, bet personiskais rezultāts ir labots vairāk nekā par 10 minūtēm. Negaidīti pašam. Skrienot distances otrajā un noslēguma daļā bija tāda ļoti laba sajūta, ka beidzot es varu nevis tikai domāt par izdzīvošanu, par to, kā aizvilkt savas miesas līdz finiša līnijai, bet, ka varu skriet, noskriet, panākt, apdzīt, uzvarēt. Līdz šim pilnajā maratonā tāda sajūta man nebija bijusi.

Nezinu, kā citiem, bet man katrs maratons ir atšķirīgs. Taktikas un pašsajūtu ziņā. Viena iezīme gan ir kopīga - ar katru noskrieto maratonu sajūtas pēc skrējiena ir vieglākas. Pirmie skrējieni bija tādi, ka nevarēju normāli pastaigāt. Nākamajā dienā vēl trakāk. Šoreiz varēju gan staigāt, gan kāpt pa trepēm bez problēmām. Nejutos salauzts arī morāli, gluži otrādi, esmu gatavs jauniem sportiskajiem sasniegumiem.
Link500|nopel mani

[28. Aug 2014|18:43]
Es tomēr nevaru neuzrakstīt atbalsta ierakstu lietotājas "mazeltov" atbalstam. Ko tad viņa tādu izdarīja? Īstenībā jau neko īpašu, iegāja publiski pieejamā datu bāzē, izvilka dažus ciparus, apkopoja tos, mazulietiņ padarbojās ar Interneta meklētāju, nedaudz pakustināja smadzenes, izdarīja dažus secinājumus un uzrakstīja savu viedokli. Tiešām nekas īpašs, tas ir kaut kas, ko ik pa laikam vajadzētu darīt katram apzinīgam valsts pilsonim. Veikums ir atrodams šeit:
http://klab.lv/users/mazeltov/2261153.html
un pēc tam arī šeit:
http://klab.lv/users/mazeltov/2261439.html

Tomēr interesantākais sākas pēc tam. Kad smacīgais dīķa ūdens ir sakustināts, tad uzpeld daži elementi, kas stājas strīpā, lai norietu raksītāju. Pie argumentācijas pat nav vērts pakavēties, jo tādas vienkārši nav. Piesiešanās vārdiem, personiski uzbraucieni un cita veida iznešanās, kas labi noliek idiotu lomās pašus norējējus. Vēl jo daiļāk būtu, ja norējēji varētu arī konkrēti norādīt, kāds viņiem ir sakars ar konkrēto organizāciju un, kādu labumu viņi no tās (tām) gūst. Jo šāds sakars ir un tas ir visai konkrēts.

Atļaušos būt tik augstprātīgs, lai dotu divus padomus:
1.Ja tevi kādā nodarījumā pieķer aiz rokas vai konfrontē kādā situācijā, kurā tu esi izgāzies, tad varbūt labāk vienkārši paturēt muti, nevis taisīt sevi par vēl lielāku idiotu.

2.Pieņemt, ka, visi dara tāpat kā es, vai manā situācijā darītu tāpat, kā es ir vienkārši aplami. Piemēram, pieņemt, ka visi dotu vai ņemtu kukuli, ja viņiem būtu tāda iespēja ir vienkārši nepareizi. Nevajag spriest par visiem pēc sevis.

Un vēl. Zini, ko darītu normāls godprātīgs cilvēks, ja viņam nestu ziedot naudu korupcijas shēmas sapinušies ļaudis vari organizācijas? Viņš pateiktu paldies un naudu nepieņemtu, vēlams ar komentāru savā glaunajā mājas lapā pašā pirmajā lapā minot konkrētu iemeslu, kāpēc nauda no konkrētās organizācijas vai cilvēka netika pieņemta. Jā, tad varbūt ziedotāju būtu daudz mazāk vai arī nebūtu nemaz. Jā, tā arī gadās, bet zini, ir organizācijas, kas pastāv arī bez negodīgā ceļā iegūtas naudas palīdzības. Tik tiešām, tā ir! Un ir pat cilvēki, kas dara kaut ko sabiedrībai noderīgu ne tikai tāpēc, ka viņiem par to maksā algu vai viņus kāds par to paslavēs, vai arī viņi varēs pagozēties kaut kādas publikas priekšā. Neticami, vai ne? Tīri vai brīnums! Ir cilvēki, kas var atraut no sevis kādu daļu pašlabuma, lai darītu kaut ko citu labā. Tāpat, kā ir cilvēki, kas to nekad nespēs. Es personīgi pazīstu cilvēku, kas būdams jauns un izglītots cilvēks pazaudējis darbu principa pēc negāja pēc bezdarbnieka pabalsta, jo uzskatīja, ka viņam nav tiesību dzīvot uz valsts rēķina. Cilvēks labprātīgi atteicās no vairākiem simtiem latu laikā, kad viņam pašam uzkrājumu vienkārši nebija. Tā bija viņa pārliecība. Vai tu to varētu? Vari neatbildēt. Es pazīstu arī gana daudz cilvēku, kas dara sabiedrībai noderīgas lietas par to nesaņemot ne santīma un negozējoties ne tv, ne presē. Tāpat, kā es arī pazīstu gana daudz cilvēkus, kas jau gandrīz gadu zināmu iemeslu dēļ neiepērkas Maxima veikalos un arī neplāno to darīt, pat ja tas ir tuvākais veikals pie viņu mājām. Starp citu, vairāki no šiem cilvēkiem pēdējā laikā izvēlas pirkt tieši Latvijā ražotas preces un pēdējā laikā ir nopirkuši vismaz kādu Ukrainā ražotu preci. Sīkums, vai ne? Fufelis pat, ja tā padomā. Bet zini, ja visi rīkotos tieši šādi, nevis tā, kā viens otrs pseido-intelektuālis, tad mēs dzīvotu daudz labākā sabiedrībā. Es ticu, ka tas ir reāli iespējams.

No liriskās atkāpes atgriežoties pie sākotnējās tēmas gribu teikt, ka visu cieņu lietotājai "mazeltov" par smakojošā ūdens kulstīšanu vai lapseņu pūžņa bakstīšanu. Tāda bakstīšana vien, protams, tā ir, bet tas ir tas mazais pienesumiņš, kas būtu jādara katram apzinīgam sabiedrības loceklim, redzot netaisnību sev apkārt. Pat zinot, ka tev ir garantēta noliešana ar samazgām.
Link1300|nopel mani

[18. Aug 2014|22:53]
[Tags|]

Šodien skrēju savu dienišķo skrējienu un domāju, par ko gan es sevi tā ienīstu? Vakars, nāk jau tumsa, es skrienu, skrējiens vēl nav pusē, bet es jau esmu izmircis līdz pēdējai vīlei. Skrienu un skatos, kā apkārt šķīst zibeņi, līst. Labi, ka vismaz nav krusa, domāju, aha, kā tad, tūlīt uzpūš vējš un no gaisa sāk nākt kaut kas tāds, kas varbūt arī nav krusa, bet skrienot bez krekla nopīckā tā, ka maz neliekas, sejai jāliek rokas priekšā un jāatsedz savs bālganais vēders skarbajam nokrisnim. Bet zibeņi skaisti šķīda, tādi sarkani. Galvu gan labi sapūta, skrēju, lai aizmuktu no tā visa. Nekas, toties krietns negatīvais splits sanāca. Un dubļaini šorti un apavi. Aizgāju vēl ezerā noskalot no sevis dubļus. Ūdens gan tāds omulīgs bija. Ja neskaita Lohnesa monstru, kas mani noteikti gadīja, ja iepeldētu dziļāk. Vai vismaz kāds 50+kg sams, tāds simts gadus vecs un badīgs. Domāju, ka šie radījumi tieši aktivizējas uz vēsajiem un tumšajiem. rudens vakariem. Kā vispār ir ar to peldēšanos pērkona laikā? Esmu dzirdējis, ka neesot labi, varot iespert zibeņi. Tā ir, vai arī tikai kārtējās baumas?
Link100|nopel mani

[4. Aug 2014|23:34]
[Tags|]

Šādā laikā skriet var tikai pa vakariem, uz to laiku, kad jau paliek tumšs. Šovakar skrēju un klausījos vakara trokšņus. Meži un lauki ir pilni dzīvības - lielāki un mazāki zvēri, putni un vēl sazin kas. Skrēju un domāju, ka esmu tik ļoti saaudzis ar to vidi, kurā skrienu, ka arī tad, kad manis tur vairs nebūs, tādos tumšos vakaros vientuļi gājēji tumsā varēs dzirdēt manus dienišķā skrējiena soļus. Veiksmīgākie varbūt pat redzēs manu ēnu mēness gaismā. Tas nebūšu es, tā būs mana garīgā komponente, kuras fiziskā komponente būs iedzinusi pamatīgu taku šajā lauku ceļā. Sviedru, emociju, ritmisku ieelpu, izelpu un soļu taku.

Skrēju un domāju. Krūmos un mežā kaut kas čabēja, paskrēju tālāk, tur jau čabēja kaut kas cits. Vēl tālāk atkal kaut kas iečabējās un pēc brīža kviekdams pāri ceļam no viena lauka uz otru pārskrēja mežacūkas sivēns. Principā es nojaušu, kas viņu tur gaidīja otrā pusē - kukurūzas laukā. Simts punkti, ka tie nebija kukurūzas bērni. Tādās reizēs es uzsaucu šitādiem zvēriem un vēl uzklapēju plaukstas - lai joņo ātrāk un kviec vairāk. Jāteic, ka skrienot cūķi es redzēju pirmo reizi. Laikam vienīgais zvērs, ko Latvijas mežos man īpaši negribētos satikt būtu cūkumāte ar sivēniem. Lāču mums nav, vilki arī baigā eksotika, bet tādu krietnu cūkumāti satikt nav nemaz tik nereāli. Tādās reizēs es domāju, vai es spētu aizmukt no tādas cūkas vai tomēr nē. Atbildi radis neesmu.
Link500|nopel mani

Stārtapi [25. Jul 2014|11:27]
Stārtapi. Stār-tapi? Stāvie tārpi? Nē... tu vienkārši esi neizglītots un neinformēts, stārtapi ir stārtapi. Zini, kas stārtapiem visvairāk traucē? Nodokļu politika tā ir, kas visvairāk traucē stārtapiem! Topi izglītots, muļķi:

http://www.delfi.lv/bizness/uznemumi/startapiem-visvairak-trauce-nodoklu-politika-parliecinata-it-jaunuznemeja.d?id=44768086
Linknopel mani

[21. Jul 2014|22:39]
[Tags|]

Šodien manā skrējēja karjerā bija necerēts sasniegums - apdzinu savu pirmo riteņbraucēju! Līdz šim tas man nebija izdevies, biju turējis līdzi dzīvniekiem, lēniem traktoriem un riteņbraucējiem, bet apdzinis vēl nevienu nebiju. Ņemot vērā, ka skrienu ārpus apdzīvotām vietām, domāju, ka šis ir varens sasniegums! Riteņbraucējs bja riteņbraucēja, kas "neredzēja to (mani) nākam" ("didn't see it coming"), klausījās uz austiņām kaut ko un piedziedāja līdzi, ceru, ka viņa bija totāli šokā un autā vienlaikus.
Linknopel mani

[18. Jul 2014|16:06]
Arī man darbā ir tāda problēma, ka ik pa laikam ir jāpastrādā. Tomēr reizēm sanāk ielūkoties masu apziņošanas megaportālos. Sanāca apskatīties "Svaigākos foto no "Positivus" pirmās dienas":
http://www.delfi.lv/kultura/news/culturenvironment/svaigakie-foto-no-positivus-pirmas-dienas.d?id=44743816

Bildes kā bildes, bet, zini, kas man ir pirmā doma, kad redzu šos jaukos jauniešus jocīgajās cepurēs? Es domāju, ka kādi 10 labi organizēti krievu "opolčenci" vēsi tiktu galā ar šiem jaukajiem jauniešiem. Ar visiem. Bez neviena šāviena. Tas man uz nesen lasīta raksta fona par Latvijas valsts likvidācijas plāniem:
http://www.newsbalt.ru/detail/?ID=35738

Cepures, tas ir forši, bet vajadzētu tomēr arī kačāties.
Linknopel mani

[15. Jul 2014|10:06]
Paudēji. Šoka paudēji:
http://www.delfi.lv/news/world/other/australijas-valdiba-pauz-soku-par-peterim-grestem-egipte-piespriesto-sodu.d?id=44646568
http://www.tvnet.lv/sports/basketbols/485373-butauts_pec_rigas_vef_zaudejuma_pauz_soku_un_neizpratni

Vai nav kāds dienests, ko tiem ķēmiem varētu uzsūtīt? Nu, es domāju, kaut kāds nopietns "Grammar Nazi" dienests ar ieročiem un nekrietniem spīdzināšanas rīkiem.
Link200|nopel mani

[13. Jul 2014|21:19]
Tīri, lai neaizmirstu. Attēli, kas man būtu nepieciešami manā dzīvojamajā platībā pie sienas:
1.Ivans Šiškins "Rīts Priežu mežā"


2.El Greko "Magdalēna"


3.Šķiet, ka kāda Ausekļa Baušķenieka bilde iederētos, bet precīzi neatceros, kura tieši. Vēl pasmadzeņošu.

Varbūt vēl kaut kas.

Diemžēl naudas oriģināliem vēl joprojām nav, tāpēc būs jāpadomā, kā un, kur labāk iegūt gaumīgus neoriģinālos attēlus.
Link1100|nopel mani

[1. Jul 2014|22:11]
Motivējošs video ar motivējošu vīru:

Linknopel mani

[30. Jun 2014|09:56]
Vēl es vēlos paziņot, ka mani nedaudz kretinē Anatolijs Kreipāns. Un reizēm kretinē daudz. Kā piemēram vakardienas spēlē, kurā piedalījās Meksikas komanda. Viens no galvenajiem spēlētājiem šajā komandā ir spēlētājs ar uzvārdu Dos Santos. Neesmu liels valodu speciālists un futbola speciālists ne tik, bet pēc manas sajēgas, Meksikā runā spāniski, bet spāniski Dos Santos ir Dos Santos, nevis kā Toļiks atkārtoja miljons reižu "Dos Santušs". Arī pārtraukumā neviens viņu nepalaboja un otrajā puslaikā blieza tālāk savu "Santušu". Es saprotu, ka viņš ir izkodis baigo fīču, ka Brazīlijā runā portugāļu valodā un tur atšķiras rakstība no izrunas pēc mūsu izpratnes, tāpēc šis dod vaļā savus "Ronaldu", "Roberto Karlušs" u.c. ārkārtīgi kompetentās izrunas. Tiesa gan viņš laikam ir vienīgais, kas tā dara, ir aizdomas, ka ne vācieši, ne angļi, ne krievi tā nedara. Varbūt vienīgi latvieši, kas skatās TV ar Kreipāna komentāru. Šorīt klausījos ziņas LR1, tur diktors arī bija iebraucis auzās ar "Dos Santušu".

Vēl man ir iebildumi, ka Toļiks reizēm vienkārši, teiksim atklāti, "dirš zaļu vasku" un, ja viņam noliek blakus kādu kompetentu personu, kā piemēram, Māri Verpakovski, kas ir spēlējis Horvātijā un komentēja spēli ar Horvātijas piedalīšanos, tad Toļiks ātri tiek izvilkts tīros ūdeņos. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc viņš futeni parasti komentē lepnā vientulībā. Arī par Suaresa košanas nedarbiem viņš laikam neko iepriekš nezināja, lai gan skaitās futbola eksperts. Pat es, kā cilvēks, kas īpaši neinteresējas par sportiem no Internetu portālu virsrakstiem atcerējos par kaut kādu futbola kodēju, runā, ka šis jau kādus astoņus esot sakodis.

Tā jau nekas, reizēm intersanti paklausīties Toļika ļurināšanā, bet man šķiet, ka ar katru nākamo PČ un EČ marazma būs arvien vairāk. Dodiet kādus sakarīgus, svaigus komentētājus!
Link200|nopel mani

[29. Jun 2014|23:36]
Lai gūtu augsta līmeņa panākumus kādā jomā nav obligāti jābūt pašam labākajam, pietiek tikai ar to, ka regulāri un ilgstoši darbojies attiecīgajā jomā. Ar laiku liela daļa cilvēku vienkārši izstājas. Iemesli var būt visdažādākie. Bet, ja tu neizstājies, tad vari kļūt par labāko. Tas attiecas arī uz lielo sportu. Ja mazu, netalantīgu bērnu aizved uz kādu sporta nodarbību un sīkais knēvelis ilgus gadus puslīdz kvalitatīvi trenējas, pat nebūdams īpaši apdāvināts viņš sasniegs augstu līmeni, varbūt nekļūs par vislabāko, varbūt nekļūs par čempionu, bet tāpat sasniegs augstu līmeni.

Šeit labs piemērs būtu arī ultramaratonisti. Ultramaratonus skrien ļoti mazs skaits cilvēku, jo vairums vienkārši neuzdrošinās vai neuzskata par vajadzīgu to darīt, arī te var kļūt par vienu no labākajiem vienkārši darot un neizstājoties. Arī distacnē, vienkārši skrien un neizstājies, jo liela daļa vienkārši izstāsies, vai nemaz uz starta neizies. Te gan jāapzinās, ka labākie Latvijas ultramaratonisti noteikti būtu Latvijas labākie maratonisti un pusmaratonisti, ja viņi sagribētu uzskriet ultra garās distances. Bet viņi to nedara.

Atgriežoties atpakaļ pie ikdienas, pēdējā laikā esmu nonācis pie secinājuma, ka mazāk svarīgi ir tas, ko tu dari un kā tu dari, bet svarīgāk ir, ka tu vispār dari. Esmu sapratis, ka, lai uzturētu sevi normālā fiziskā formā ar tendenci uz progresu man vienkārši ir jātrenējas katru dienu. Vienalga, vai tā būtu skriešana, vai svaru zāle, vai stieņi, galvenais ir darīt katru dienu. Nu, labi, būsim reālisti, vienu dienu nedēļā ir jāņem brīvu, bet vairāk gan jau būtu nolaidība. Agrāk domāju, kā labāk trenēties - dalītais treniņš, vai arī var trenēt vienu un to pašu biežāk. Skriešana pret spēka treniņu, svaru treniņš kājām pret skriešanu. Nepietiekama trenēšanās pret pārtrenēšanos. Esmu sapratis, ka tas nav tik būtiski, vienkārši vajag darīt, katru dienu, katru nedēļu, mēnesi, gadu un vēl vairāk, tad arī ies labumā. Bet, kad uznāk iedvesma, tad var domāt par metodiku, intensitāti, specializāciju un citām mazāk svarīgām lietām. Bet regularitāte ir tas, kas mani atkal un atkal novedīs pie manas dzīves labākās fiziskās formas.

Vēl vajadzētu nopietni apsvērt šos principus piemērot arī citām dzīves jomām, ne tikai sportam.
Link700|nopel mani

[20. Jun 2014|10:06]
Raksts Delfos par "Reputācijas topu:
http://financenet.tvnet.lv/zinas/514819-rere_reputacija_pieaug_izradas_latvijas_uznemumu_reputacijas_topu_veido_tikai_pozitivas_lietas

Pats tops ir atrodams te:
http://www.7guru.lv/zinas/2014-gada-latvijas-uznemumu-reputacijas-tops

Skaties un smejies, tā teikt.
Pat īpaši ne par ko neinteresējoties redzu, ka "Dzintars" ir augstā vietā un savu vietu ir uzlabojis, bet vienīgais sabiedrībā zināmais gājiens no viņu puses bija urlu bantes uz devīto maiju viņu mājaslapā, citu neko neesmu pamanījis. "Maxima" zaudējusi tikai 3 vietas, kas neatbilst vispār nekam, pilnīgs blefs. "Nordea" banka, kas pēdējā laikā ir iespringusi uz reklamēšanos ir nokritusies topā būtiski (par 22 vietām), kas arī rosina šaubas. Par "RE & RE" vispār nav ko komentēt. Tas tā, ļoti virspusēji. Greizo spoguļu karaļvalsts vārdu sakot. Tas pats jau ir arī ar visādiem labāko darba devēju topiem. Āksti.
Link100|nopel mani

Fašiztiskais ieraksts [18. Jun 2014|09:34]
Pirms dažiem mēnešiem uzsāku praksi runāt latviski. Ikdienā ārpus darba es ar russkojazičnajiem gandrīz vienmēr esmu runājis latviski, bet tagad šo praksi pārnesu arī uz darba lietām. Es tā padomāju un sapratu, ka tā mums visiem būs labāk. Ja man darbā kāds zvana un kaut ko jautā krieviski, es atbildu latviski. Principiāli un vienmēr. Izņēmums ir, ja cilvēks tiešām neko nesaprot latviski un man kaut ko no viņa tiešām ļoti vajag. Bet teikšu, kā ir - tādi gadījumi ir ļoti reti. Ja tas tur, otrā galā turpina runāt krieviski, es turpinu runāt latviski, un skat, esmu atklājis, ka Latvijas russkojazičnie tomēr latviešu valodu saprot un pat tajā sāk runāt, jo īpaši, ja viņiem kaut ko vajag no tevis. Pat, ja visa saruna ir bijusi divvalodīgi, tad beigās cilvēks dažreiz pat latviski pasaka - "paldies" vai "uz redzēšanos". Šo praksi plānoju turpināt. Protams ir arī gadījumi, kad man no runātāja neko nevajag, tad es vispār neredzu nekādu motivāciju par kaut ko iespringt, ja negribi saprast, tad staigā vesels. Ja tā padomā, situācijas, kurās tu Latvijā esi spiests runāt krieviski ir ļoti maz un tas ir vairāk atkarīgs no paša cilvēka gribas, nevis no apstākļiem. Varbūt nav lieki arī piezīmēt, ka krieviski es runāju ļoti labi un māku arī rakstīt, bet translitu nelietoju (ne rakstot, ne lasot).

Neskatoties uz šo visu, šodien mani nedaudz pārsteidza. Viena russkojazičnā centās ar mani runāt latviski, bet viņai ne pārāk izdevās, galvenos atslēgas vārdus, lai veiktu savus tiešos darba pienākumus viņa zināja un spēja korekti pielietot, bet pārliecinoši nejutās, tāpēc sāka pāriet uz angļu valodu. Vispār dažos Latvijas uzņēmumos, kuros ir liels russkojazično īpatsvars ir tāda savdabīga tendence elektroniskajā sarakstē starp Latvijas uzņēmumiem, kuru darbinieku dzimtā valoda ir krievu vai latviešu izmantot angļu valodu. Tas ir visai greizi no daudziem aspektiem, nedaudz atgādina kārklu vāciešu stiliņu, bet nekas, nekas telefonsarunā viss noliekas savās vietās.

Un kā veicas jums, mani mazie ultra-patriotiskie draudziņi?
Link900|nopel mani

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]