Viss ir labi un būs arvien labāk! [entries|archive|friends|userinfo]
veed_logs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| google komiks Nr.1 komiks Nr.2 ]

[21. Dec 2014|17:37]
Turpinot par iepriekš rakstīto:
http://klab.lv/users/veed_logs/271765.html

Beidzot ir noticis Ziemassvētku šopinga brīnums, esmu iegādājies sev bikses! Pat vairākus pārus un vēl klāt piepirku dažas kaklasaites. Skaisti! Sasniegt šo fantastisko rezultātu man palīdzēja veikals "Peek and Cloppenburg" (pateicos par ieteikumu!). Sakarīgs veikals, man tur patīk arī tas, ka līdzās atrodas gan dārgie brendi, gan nedārgie, tā, ka vari pats salīdzināt un izspriest, vai ir vērts maksāt vairāk. Normālā situācijā jau es neiešu kaut kādā Boss veikalā pētīt kreklus par cenu, kas ir stabili virs 50 EUR. Tagad es to mierīgi varu darīt. Ja kas, nopētīju attiecīgo kreklu detaļas (šuvuma kvalitāte, materiāls) un secināju, ka manās acīs tas izstrādājums nav tā vērts, lai par to maksātu 3-5x vairāk, nekā es parasti maksāju par kreklu. Tā, ka kreklu ziņā pieturēšos pie savām pārbaudītajām markām.
Linknopel mani

[18. Dec 2014|11:03]
Uzrakstīju ierakstu, bet neiesūtīju. Aizgāju paēst. Tagad esmu paēdis, apmierināts un neviena tēma vairs nav svarīga. Lieliski!
Linknopel mani

[16. Dec 2014|10:32]
Mistera Rudzīša (tas, kurš sauc sevi par psihoterapeitu) 15 slavas minūtes laikam jau ir garām, turpinās skarbā ikdiena. Skarbās ikdienas sakarībā maza, bet interesanta viela pārdomām par sieviešu un vīriešu attiecībām:
http://www.avoiceformen.com/misandry/abc2020-the-psychology-of-hate-abc2020/

Te var klāt pieskatīties arī kādu no daudzajiem jūtūbes video par cilvēku dažādām reakcijām uz publisko vardarbību - kad vīrietis aizskar sievieti un, kad sieviete aizskar vīrieti. Kaut kā šādi:
https://www.youtube.com/watch?v=Jy5vRGtKPY0

Īstenībā es ļoti vēlētos, lai kāds manā vietā uzrīko šādu eksperimentu ar tāfeli, kā norādītajā rakstā. Diez, Latvijā arī ir tāda pati situācija, kā ASV? Īstenībā varētu ieviest "tāfeles testu" un notestēt dažādas sabiedrības vai vienu un to pašu sabiedrību dažādos laika posmos. Es ticu, ka būtu ļoti interesanti rezultāti. Vienīgā problēma ar šādu testu ir, ka tas ir grūti izsakāms skaitliski un rezultātus ir grūti objektīvi salīdzināt.
Link200|nopel mani

Pirmās pasaules problēmas [15. Dec 2014|11:23]
Vakar gāju pa veikaliem pirkt bikses. Parastas "chinos" tipa bikses, tādas, ko var vilkt uz darbu, bez visādām bļembām un citām nevajadzīgām lietām, parastas, klasiskas, vienkāršas bikses. Vēlams tumši zilā krāsā. Tas bija mans sākotnējais uzstādījums. Izstaigāju vairākus tripermārketus, bet bikses tā arī nenopirku. Kopš Dressmann ir aizgājis no Latvijas šāda prece pie mums laikam vairs nav atrodama. Nu, varbūt ir kaut kādā dārgi brendotajā veikalā par nesamērīgu cenu, bet nesamērīga cena nav tas, uz ko es tiecos. Agrāk, kad vajadzēja bikses vienkārši aizgāju uz Dressmann un nopirku, bija jāpieņem tikai 2 lēmumi, viens par krāsu, otrs par cenu. Cena bija ļoti stabila, bet uz visādām akcijām un atlaidēm varēja dabūt vēl labāku darījumu. Šobrīd situācija ir kritiska. Vistuvāk atrisinājumam biju Marks and Spencer veikalā - zolīds veikals britu pensionāriem, biju pat gatavs maksāt viņu prasītos 50 EUR (!!) par bikšu pāri, bet viņi bija pamanījušies biksēs iemontēt gumiju, kas ir ieslēpta jostas daļā, lai britu pensionāram nespiež vēderiņu. To es vēl pieciestu, bet nez kāpēc bikšu priekšpusē bija piešūta kaut kāda jocīga neliela kabatiņa? Man nepatika, bet laikam jau cilvēki, kas ir 2x vecāki par mani tur liek kaut ko svarīgu un dzīvei vitāli nepieciešamu. Nenopirku. Vēl tur bija citi varianti, bet kaut kā krāsas un stils nebija tas, ar ko biju rēķinājies. Apskatīju arī Apranga, H&M, Monton, Baltman, Reserved, Seppala... vēl kādu aizmirsu? Pamatā visur var nopirkt visādus hipsteru mēslus - bikses ar visādām jocīgām uzšuvēm, dīvainām kabatām, vai arī vienkārši nejēdzīgi šauras un apspīlētas bikses. Seppalā uzmērīju bikses, kas bija visai šauras, nedaudz par garu, bet jostas daļā krietni par resnu. Un es neesmu tievs! Kādiem cilvēkiem ir domātas šādas bikses? Es pat negribu iedomāties to ķermeņa struktūru. Un cilvēki laikam to tomēr pērk. Jo kaut kas jau mugurā ir jāvelk. Ir, kas pērk, ir, kas staigā ar 5g.+ vecuma biksēm un izturas pret tām ar ļoti lielu cieņu un rūpību, lai, nedod dievs, nebūtu jāmeklē kaut kas jauns vietā. Bet tādus apģērbu ražotāju upurus, kas pērk šos jocīgos apģērba gabalus var redzēt uz ielām itin bieži. Normālas (vai normālas+) miesas būves cilvēks uzstīvējis uz sevis kaut kādas šauras hipsteru bikses, ar kurām pieliecoties var redzēt ne tikai valkātāja apenes, bet arī pakaļu. Klāt vēl pievilkta kaut kāda aktuālā kurpju parodija un staigājoša ģērbšanās traģēdija ir gatava!

Ar kurpēm ir mazliet vienkāršāk. Protams, nopirkt klasiskas kurpes klasiskā krāsā bez bļembām, rāvējslēdža, ķēdītes, brenda nosaukuma, jocīgiem izšuvumiem vai citiem mēsliem arī nav viegli, bet lieko tu vari uzreiz atsijāt tikai pēc nelielas apskates, tev nav jāuzmēra viss plaukts (kā tas būtu ar biksēm). Jāteic, ka brūnas kurpes nemaz vairs nemēģinu pirkt, esmu palicis pie melnās krāsas. Ja nav, tad nav. Nevajag mēģināt uzlēkt augstāk par savu pakaļu. Agrāk nesapratu, kam ir domātas šīs visas pajolīgās kurpes, bet tad papētot citus veikalu apmeklētājus pār mani nāca apskaidrība - johaidī, tie taču ir tie modeļi, kas burvīgi sader ar trīsstrīpu treniņbiksēm! Tagad skatos uz kurpju jautājumu daudz iecietīgāk. Līdzjūtīgāk pat varētu teikt. Galu galā arī pircējam ir zināma teikšana par sortimentu veikalos - veikalā tirgo to, pēc kā varētu būt pieprasījums.

Tādejādi nevajadzētu brīnīties, ka Sportsdirect, šķiet, ir Latvijā populārākais apģērbu veikals. Un ne jau tāpēc, ka cilvēkiem ļoti patiktu pirkt drēbes pēc attēla Internetos. Vai, ka viņiem patiktu uzkrāt apģērbus, kurus pasūtot nav izdevies notrāpīt ar izmēru. Ja vēl viņi sāktu tirgot arī klasiska stila apģērbus, tad viņu pozīcijas vēl vairāk nostiprinātos. Jā, bet, kur lai es nopērku savas bikses, tā arī nav skaidrs. Gaidīšu brīnumu.
Link700|nopel mani

[4. Dec 2014|21:10]
Tīri informācijai.

Februārī Rīgā uzstāsies Emirs Kusturica un «No Smoking Orchestra»
http://www.tvnet.lv/muzika/jaunumi/537966-februari_riga_uzstasies_emirs_kusturica_un_no_smoking_orchestra

Domāju, ka katram Kusturicas faniņam vajadzētu zināt, ka viņš atbalsta Putina politiku Ukrainā un savus politiskos uzskatus labrāt arī pauž. Domāju, ka noteikti mēs par viņa politiskajiem uzskatiem vēl dzirdēsim Rīgā gan kādās preses konferencēs, gan nebrīnotos arī, ja pašā koncertā. Tāpēc visiem faniņiem, lai nebūtu jājūtas kā ar sūdiem aplietiem iesaku tomēr apzināties par ko fanojiet un uz kurieni dodieties.

Šajā kontekstā varbūt kāds manā vietā var misteram māksliniekam pajautāt, kā viņš redz Latvijas nākotni "Krievu pasaules" kontekstā. Kaut kā man nešķiet, ka šis viņa koncerts Rīgā būtu kaut kāda nejaušība, gan jau, ka zināms "russkojazično pribaltu atbalsta" konteksts tam visam ir. Ceru, ka vienīgie pasākuma apmeklētāji būs daži treniņbikšaini urlas un pasākums izgāzīsies ar skaļu blīkšķi. To arī novēlu!
Link300|nopel mani

[30. Nov 2014|12:25]
Pateicoties lietotājai mazeltov uzzināju, ka eksistē tāds jauks radio kā Radio Oira:
www.radiooira.lv

(Kāpēc es par to uzzinu tikai tagad?)

Principā gribēju ierakstīt atbildi uz šo ierakstu:
http://klab.lv/users/mazeltov/2299200.html

bet izdomāju, ka teksta ir pietiekami arī atsevišķam ierakstam.

Tātad, es nezinu, kādi ir VKKF finansējuma sadales principi, bet, ja jautājums ir par to, vai valstij būtu jāatbalsta visādi margināli projekti, tad mana atbilde būtu - jā, labi projekti ir jāatbalsta, pat, ja tajos ir iesaistīts neliels cilvēku skaits. Piemēram, tie divi tūkstoši-ciktur eiro gadā par konkrētā radio uzturēšanu, manuprāt, ir ļoti labs valsts naudas izlietojums. Vienīgais, kas te pietrūkst ir informācija par šāda radio eksistenci. Bet tā jau mēdz būt ar šādiem projektiem, tie nav domāti lielām masām un visi, kurus tās lietas interesē, par tām arī zina. Tagad arī es. Ja valsts atbalstītu tikai projektus, kas interesē plašas ļaužu masas, tad mums pietiktu tikai ar LR2, šlāgeris priekšā un pakaļā, populārākā tematika valstī. Tāds jau ir valsts princips, atbalstīt ne tikai to, kas ir masām uzreiz pielietojams, bet arī to, kas ir labs un pareizs, bet kā efekts nav izmērāms nekavējoties. Popularitāte šeit noteikti nav galvenais kritērijs.

Īstenībā vairāk gribēju pastāstīt ar konkrētu piemēru par valsts atbalstu marginālajiem projektiem. Es arī piedalos tādā marginālajā projektā un saņemu pašvaldības finansējumu. Pasākums saucas - folkloras kopa. Es tur vienkārši eju un dziedu. Naudu man par to neviens nemaksā, bet mums ir pašvaldības ierādītas telpas mēģinājumiem, mums ir laba vadītāja ar etnomuzikologa izglītību, kura darbojas ļoti aktīvi, radoši un kvalitatīvi, viņa arī par to saņem kaut kādas nelielas naudas. Šad tad mums pašvaldība apmaksā kādu braucienu uz kādiem pasākumiem, kuros uzstājamies. Ja mēs visu gadu aktīvi darbojamies "vācam punktus", uzstājamies, mēs varam saņemt varenu prēmiju 150 EUR apmērā, ko mēs atliekam nebaltām dienām - kādam pašu pasākumam, vai degvielai uz kādiem pasākumiem uz kuriem pašvaldība ceļu neapmaksā. Tie 150 EUR ir uz kolektīvu ~15-20 cilv. (nevis uz dalībnieku). Nepateikšu precīzu ciparu, cik eiro no nodokļu maksātāju naudas iztērē mūsu kolektīvs, bet cipars nav liels, domāju tas ir salīdzināms ar attiecīgā radio izmaksām (domāju, ka mazāks). Ko mēs dodam pretī sabiedrībai? Ja runājam par izmērāmiem rādītājiem, tad manā skatījumā neko daudz. Mēs uzstājamies dažādos pašvaldības pasākumos, vai kādam no tā ir kāds labums, es nezinu, varbūt, kādam patīk, kā mēs dziedam, bet parasti lielākā daļa klausītāju ir citi pašdarbnieki. Pie mums var nākt dziedāt praktiski jebkurš, notiek jaunu dalībnieku uzņemšana, periodiski ieliek reģionālajā avīzē rakstu, ka ir tāds kolektīvs, nāciet un piedalieties, ja vēlaties. Parasti neviens no malas nenāk, bet nāk caur draugiem, radiem un paziņām. Arī es tur ierados tādā veidā. Pie mums viss ir ļoti demokrātiski, dziedāt var nākt tādi cilvēki, kas šķietami galīgi nemāk dziedāt - nav balss, dzied šķībi u.t.t. Bet labākais ir tas, ka mūsu vadītāja spēj no šiem, šķietamajiem neveiksminiekiem izveidot ļoti kvalitatīvu kolektīvu, mūsu kolektīvs gan nedzied šķībi un kopā mēs skanam ļoti labi, to pierāda arī mūsu labie panākumi skatēs dažādos pasākumos, kuros uzstājamies. Tātad, kāds ir labums sabiedrībai no tiem eiro, kas tiek tērēti mūsu vaļaspriekam? Neko izmērāmu piedāvāt nevaru, varu tikai teikt, ka, ja mūsu sabiedrība sastāvētu pārsvarā no tādiem cilvēkiem, kādi dzied mūsu folkloras kopā, tad, manuprāt, Latvija būtu ļoti pārtikusi, izglītota un kulturāla valsts. Valsts vienkārši atbalsta šādu cilvēku darbošanos. Bet plašākām masām tiek atbalstīts arī LR2. Un vēl, ja mūsu vaļasprieku pašvaldība pārtrauktu atbalstīt, tad mēs turpinātu darboties, tas vienkārši notiktu nedaudz zemākā mākslinieciskajā līmenī, mēs neapmeklētu tik daudz pasākumus, bet mēs nekur nepazustu. Tad nu katrs pats var pats spriest, vai šis ir vai nav jēdzīgs nodokļu maksātāju naudas tēriņš.

Zinu arī, ka mūsu dāmas ir rakstījušas kaut kādus projektus, lai dabūtu finansējumu tautas tērpiem, kā ir veicies, īsti neatceros, varbūt, ka kāda kapeika ir arī atlekusi. Protams, tautas tērpi mums ir un pamatā par savu naudu pirkti, bet autentisks un kvalitatīvs tautas tērps tomēr maksā lielu naudu, zinu, ka ir iespējas pie šīm naudām tikt, bet procedūru nezinu un pagaidām arī īpaši neinteresē.

Zinu arī, ka folkloras jomā ir vēl ļoti daudz neapgūtu lietu. Varbūt kādam šķiet, vismaz man tā iepriekš šķita, ka principā visas dziesmas un to apdares jau sen ir zināmas, izdotas un visi visu jau sen zina, dzied tik un dancā un viss notiek. Tā gluži nav. Ir vēl daudz neizpētītu lietu. Tā ļoti aptuveni izskoties, var pieiet pie nosacītā "dainu skapja" un izvlikt čupu ar jaunām dziesmām, tekstiem apdarēm, tradīcijām un to visu iedzīvināt. Vai tas vispār ir vajadzīgs? Vai arī, lai viss labāk tur arī paliek ar putekļiem apputējis? Tas tā, viela pārdomām.

Noslēgumā par marginālajiem projektiem runājot, domāju, ka valstij ir jāatbalsta šāda veida projekti, bet ir jābūt pietiekamai informācijai par finansējuma piešķiršanas kritērijiem un līdzekļu izlietojumu. Citādi nemaz nedrīkst būt, ja runa ir par valsts naudu. Izvērēt, kam dod naudu un, kam nedot naudu, tas ir visai sarežģīts un bieži subjektīvs jautājums, par kuru vienmēr domas dalīsies. Es jau teiktu, ka konkrēti foklorai būtu jādot, izvērētējot sakarīgus projektus un atsijājot muļķības. Nedomāju, ka šeit ir tiek apgrozītas lielas summas vai arī kaut kas tiek bezjēdzīgi izšķērdēts. Domāju, ka būtiskāk ir tas, lai valstī netiktu būvēti visādi zelta tilti, stikla būdas un citi sūdi, kur tiek nozagti miljoni, tad arī valstij pietiks tiešām vajadzīgajām lietām. Zelta tilts un konkrētā pašdarbnieku folkloras kopa ir savstarpēji saistītas lietas, bet to mērogi ir pilnīgi nesalīdzināmi. Līdz tādam līmenim, ka mēs par zelta tiltu varam runāt no rīta līdz vakaram gadu no vietas, bet pašdarbniekus varam pieminēt ar dažiem vārdiem 31.decembra pēdējā minūtē īsi pirms pusnakts, bet varbūt, ka arī varam nemaz nepieminēt.
Link600|nopel mani

[28. Nov 2014|18:38]
Dienas jautrākā ziņa - "Jaunais vilnis" vairs nenotikšot Jūrmalā:
http://www.delfi.lv/izklaide/popmuzika/melomanija/jaunais-vilnis-vairs-nenotiks-jurmala-pazinojis-krutojs.d?id=45274944

Daži varbūt notrauks asariņu, bet man tiešām prieks. Beidzot mēs redzēsim, kā latvieši [ne]mirs badā, viesnīcas un restorāni [ne]bankrotēs un [ne]notiks citas drausmīgas nelaimes. Tas būs ļoti pedagoģiski, jo ir cilvēki, kas redz šajā ziņā bezmaz pasaules galu. Pasaules gals nepienāks. To es varu garantēt. Un varbūt tas atvērs acis arī uz citām lietām, kuras viens otrs ir pieņēmis kā kaut ko mūžīgi nemainīgu. Tiesa gan, kaut kas būs jāmaina arī Jūrmalas tūrisma vidē, arī uzņēmējiem būs jāmainās, ja tie arī tuprmāk gribēs gūt peļņu. Bet viņi gribēs gan strādāt, gan arī gūt peļņu, tāpēc mainīsies. To es arī viņiem no sirds novēlu!

Ja godīgi, man pat ir tāda sajūta, ka no kakla būtu noņemts kāds smagums, un tīri vai gribas aizbraukt uz to izdaudzināto Jūrmalu vasarā. Līdz šim Jūrmalas tēls ir bijis tāds, ka tur nav bijusi nekāda vēlēšanās rādīties.

Bet visrēcīgākās ir alternatīvas, kurās turpmāk varētu notikt šis balagāns - Krima, Soči, Baku, Kazaņa un Kaļiņingradas apgabals. Šajā vietā es tiešām rēcu :D Viens variants labāks par otru, es pat nezinu, kurš no tiem būtu atbilstošāks pasākuma būtībai. Te noteikti gribu pajautāt, kur gan palika piedāvājumi no Monako un Sanremo? Visi taču grib uzņemt savā pilsētā šo izcilo pasaules mēroga kultūras un izklaides pasākumu.
Linknopel mani

[26. Nov 2014|21:14]
Šis būs ieraksts par dzērieniem un dzeršanu. Sen jau bija laiks vienam tādam.

Liriskais ievads.
Kurš gan nav redzējis holivudisku kino ainu, kurā vīrs labākajos gados atkorķē pudeli (karafi) ar brūnu stipro alkoholisko dzērienu, ieliek apaļajā plakanajā glāzē (tumbler) ledus gabalus, aplej tos ar attiecīgo dzērienu un iemalko. Nevis normāli iekapā kā šņabi, bet iemalko, cenšoties nešķobīt ģīmi un radīt iespaidu, ka iedzertais šķidrums bijis varen gards. Gurķi neuzkož un kōliņu neuzdzer. Šo es līdz šim nebiju varējis saprast, bet, tad es ieraudzīju pakaļu - vietu, no kuras tam visam aug kājas.

Iztirzājums.
Pakaļu es ieraudzīju jūtūbē. Pēc atslēgas vārdiem "Johnnie Walker Red Label". Tas bija dzēriens, kas bija manā īpašumā un gaidīja nākamo tusiņu. Aiz gara laika es to vienkārši iejūtūbēju. Rezultātā uzdūros šim tipiņam:
https://www.youtube.com/watch?v=UNw7muIbQX0
Vīrelis no Internetiem vienkārši un gaumīgi nopēla manu dārgumu. Tomēr viņš atstāja uz mani kompetentu iespaidu, tāpēc turpināju vērot viņa izdarības un ar katru noskatīto video mana ziņkāre tikai vairojās. Rezultāts manam jūtūbes piedzīvojumam bija tāds, ka nākamais tusiņš tika sarīkots ar konceptuālu mērķi testēt viskijus un saprast, vai šo dzērienu ir iespējams dzert kā angļu džentlmeņiem pa mazam malciņam un neviebties aiz riebuma.

Maza atkāpe.
Stiprajam alkoholam ir divas svarīgākās īpašības. Pirmā - nākamajā dienā pēc tā lietošanas nedrīkst sāpēt galva. Otrā - tam ir jābūt iespējami mazāk riebīgam pēc garšas. Vēl ir arī cenas faktors. Pārējais ir mazsvarīgi. Līdz šim biju pieturējies pie uzskata, ka labākais dzēriens ir tāds, kas ir caurspīdīgā krāsā, jo tam ir mazāk lieku piedevu - jo tīrāk, jo labāk. Bet, protams, netiek smādēti arī citi dzeramie, ja nu tiešām situācija to prasa. Stiprais alkohols pēc definīcijas ir riebīgs, tas nelabi ož un garšo vēl nelabāk. Nevajag arī sevi mānīt - alkohols ir domāts tam, lai apreibtu, nevis, lai baudītu tā garšu, tāpēc arī kokteiļi ir tikai muļķīgs pašapmāns un ceļš uz sāpošu galvu nākamajā rītā. Stiprais alkohols ir jādzer tīrā veidā un ja prasās, tad drīkst kaut ko arī uzdzert vai uzkost.
Visā šajā pasaules skatījumā pagaidām galīgi neiederas vīrs no pirmās epizodes ar savu karafi un plakano glāzi un ledu. Bet tā nav mūsu darīšana, lai turpina malkot savu malkojamo, ja viņam tā labpatīk.

Iztirzājuma turpinājums.
Tusiņam tika iepirkti daži gaumīgi viskiji cenu grupā "nedaudz virs vidējā". Tika novākta gaumīga kompānija, pareizās glāzes un cienasts. Tika dota sākuma instruktāža un pasākums varēja sākties. Principā Ralfijs (tas džeks no jūtūbes) pamatlietas jau ir sen izstāstījis, es varētu pastāstīt tikai par saviem un mūsu secinājumiem. Pirmā lieta ir tāda, ka viskijs tomēr ir interesants dzēriens. Un to ir iespējams arī izbaudīt pa maziem malciņiem, smaržot, garšot, vērot. Ļoti interesanti ir tas, ka viskiji viens no otra var būtiski atšķirties. Gan pēc garšas, gan pēc smaržas. Pie tam, ja tiem piepilina nedaudz ūdeni tie var mainīt garšu, nevis vienkārši kļūt vājāki, bet tieši mainīt garšu. Vēl viens secinājums ir tāds, ka ne vienmēr dārgāks ir labāks. Sevišķi, ja vēlies dzērienu dzert jaucot ar kolu. Tad varbūt pat asāks dzēriens nemaz nav slikts, jo tam jauktajā dzērienā būs raksturīgā garša un nebūs jādzer vienkārši "kola ar grādiem". Malkošanai no viskija glāzes gan nederēs kurš katrs dzeramais. Ja līdz šim man šķita, ka Johnnie Walker Red Label ir tīri gaumīgs dzēriens, tad pēc degustācijas bija skaidrs, ka tas der tikai un vienīgi kokteiļiem. Kas arī varbūt nemaz nav slikti. Tomēr vairums viskija pasaulē tiek patērēts ar kolu, nevis, lai izbaudītu tā garšu, bet, lai apreibinātos. Jāteic, ka malkojot viskiju pa maziem malciņiem ir grūti tā krietni piedzerties. Ja grib piedzerties, tad jāņem šotiņu glāzes vai arī jātriec iekšā ar kolu (atkarīgs no katra gaumes). Bet ja tev rokās ir nonācis kāds tiešām gaumīgs viskijs, tad to ir grēks dzert kokteiļos vai no šotiņu glāzēm. Tas ir jāizbauda tīrā veidā. Bez mērķa aizliet mūli. Un nav arī jaizdzer visa pudele viena pasākuma ietvaros. Tas ir to vērts.

Noslēgums.
Esmu nolēmis turpināt izpētīt šo interesanto dzērienu. Bet atgriežoties pie vīra ar karafi, varu teikt, ka joprojām nesaprotu šos tēlus. Glāze viņiem ir nepareiza, dzēriena temperatūra arī. Vienīgais attaisnojums šo tēlu esamībai ir iespējamība, ka viņi mūsu holivudiskajā ainā vienkārši reklamē kaut kādu konkrētu burbona brendu - nereklamēsi taču to aplejot ar kolu. Bez tam šis brūnais šķidrums taču tik skaisti izskatās uzliets uz ledus, ja vēl to iemalko filmas galvenais varonis savā dārgajā kabinetā un gaumīgajā uzvalkā, tad reklāma savu mērķi laikam sasniegs.

Noslēguma noslēgums.
Ieteicamais viskijs:
Bushmills Black Bush (šo var dabūt ar atlaidīti), Bushmills Irish Honey (ja ir vēlme pēc saldāka dzēriena), citas labās markas vēl gaida atklāšanu.
Savukārt Melnais Jack Daniel's kaut kā nelikās samaksātās naudas vērts.
Link1000|nopel mani

[24. Nov 2014|22:26]
[Tags|]

Šodien skrēju dienišķo skrējienu. Nezinu, cik ārā bija grādi, bet rokas nosala nekrietni, no pirmās līdz pēdējai minūtei sala. Vienmēr esmu klusi nojautis, ka mani baltie "made in china" darba cimdi ar zilajiem punktiņiem ir tikai iluzors siltuma saglabāšanas līdzeklis. Tad, kad ar tiem ir silti, tad silti ir arī bez tiem. Bet kad salst, tad tāpat salst, ar vai bez. Skrēju ik pa laikam sildot rokas padusēs. Tizli tā skriet. Rokas pēc tam tā bija sasalušas, ka dušā nevarēju nemaz tā uzreiz ieiet, bija nedaudz jāatsilst. Pirksti tādā burkānkrāsā. Nē, bišķi sarkanākā, tādā pārsteidzoši sarkanā krāsā. Vispār no vēja nosala, ne jau no temperatūras. Vējš ir ļauns. Tas man atsauc atmiņā tās reizes, kad ziemā skrienu un izskrienot klajā laukā attopos vēja viscaur izpūsts. Tā, ka jānes savas olas rokā, jo salst. Ziemas vējš trenūzenēm labi izpūš cauri. Pat glaunā termoveļa no sportsdirekta pa piecām mārciņām par vienību nelīdz nenieka. Tad nākas ik pa laikam nomainīt rokas - te galva jāpiesedz, te olas, abus reizē toč nevar. Var, bet tad nevar lāgā pakustēt uz priekšu. Galvu arī nejēgā izpūš. Bet man ir tāda ticība, ka ar laiku cilvēks pierod pie visādām nebūšanām. Es tam ticu. Bet iemesls, kāpēc man nav glauna skriešanas apģērba ir tāds, ka esmu nenormāls žmogs (žīds). Ir arī citi iemesli - negribu izskatīties pēc tiem dīvainajiem skriešanas entuziastiem, kuru līdznestais apģērbs un ekipējums maksā apmēram tikpat, cik puse no manas automašīnas. Man patīk vienkāršas lietas. Ja cilvēki sportot varēja arī pirms tika izgudroti visādi dārgi mēsli, ja to varēja darīt ģērbjoties vienkārši drēbēs, tad to varu darīt arī es. Es pat nesaprotu, kāpēc man vairāk patīk apmeklēt stieņus, nevis trenažieru zāli. Vai dēļ tā, ka esmu mega-žīds un negribu ne kapeiku maksāt par zāli vai arī dēļ tā, ka man patīk vienkāršība. Varbūt man vienkārši nepatīk tā visa kačoku, sirdī maigo zēnu un meiteņu sabiedrība? Tas man atgādina, ka sen neesmu bijis stieņos. Pagājušā nedēļa bija tāda atvieglotā, šonedēļ būs jāatgriežas pie pamatiem. Ar baltajiem cimdiņiem ar zilajām pumpiņām (lai neslīd gar dzelzi).
Linknopel mani

[12. Nov 2014|11:43]
Par šito man obligāti vajag pazīmēties. Atbildēju uz 9 no 10 jautājumiem pareizi POPulārajā testā:
http://skaties.lv/patriotutests/

Lieliski! (uzsitu sev uz pleca)
Bez atbilžu meklēšanas Internetā, ja kas.
Link400|nopel mani

[9. Nov 2014|16:46]
[Tags|]

Šodiena ir lieliska diena - otro reizi dzīvē skrienot apdzinu riteņbraucēju! Smieklīgākais, ka tas nebija tempa skrējiens, bet lēnais, garais sestdienas skrējiens. Šoreiz upuris bija pavecs onka. Panākot viņu es nevarēju novaldīt smaidu, tur tiešām bija savs humora moments, es skrēju vidēji lēni, bet viņš brauca vēl lēnāk. Redzot, ka es viņu apdzenu, arī viņš uzdeva tempiņu, arī es mazliet pieliku. Cīņa bija ļoti spraiga un azartiska, ilga aptuveni minūti. Onka zaudēja. Acīmredzami, spēki vairs nav tādi, kā bija jaunībā.
Linknopel mani

[7. Nov 2014|11:49]
Vēl viens ieraksts no neierakstīto ierakstu sērijas.

Skatos šodien apziņas portālā video par sastrēgumu Rīgas centrā:
http://www.delfi.lv/video/aculiecinieks/video-policisti-agra-rita-stunda-skrejeju-del-nobloke-satiksmi.d?id=45194136
(paldies Nadjai)

Video redzamais sastrēgums ilga 4 sekundes.

Tas, protams, neizslēdz varbūtību, ka gaismas nesēji 4 sekundes sastrēdzināja satiksmi arī daudzās citās vietās mūsu [Ūdens]Galvas-pilsētā (komentāros atrodu, ka skrējiens bijis par godu Kārļa Skalbes jubilejai un tā nosaukums - "Nesam Gaismu!").

Līdz šim vienmēr esmu spējis skriet pa koplietošanas ceļiem bez satiksmes bloķēšanas un ierosinu to darīt arī citiem, bet ieraksts nav par to. Ieraksts ir par neiecietību. Visās diskusijās par ceļu satiksmi, kur ir runa par gājēju (skrējēju) - velosipēdistu - autobraucēju attiecībām galvenā loma vienmēr ir neiecietībai. Vismaz es to tā redzu. Gājējs iekāpj savā gājēja lomā un gāna velosipēdistus un autovadītājus, tas pats ar pārējiem - kad esmu velobraucējs, tad kājāmgājēji lohi un autobraucēji vēl lielāki lohi, autovadītāja lomai tas pats. Štrunts par to, kuram ir taisnība, galvenais, ka manai lomai uzbrūk un es tagad aizstāvēšos, jo visiem pārējiem nav taisnība. Neiecietība un aprobežotība. Ja ir tik grūti iejusties cita cilvēka lomā, tad iesaku šīs lomas kādreiz pamainīt. Aha, tieši tā - pamainīt. Pastaigā ar kājām, pabrauc ar velo un pabrauc ar auto. Ja tu to nespēj, tad man tevis ir patiesi žēl. Visas šīs veloceliņu, trotuāru, skrējēju, atstarotāju un citas problēmas man šķiet tik nejēdzīgi sakāpinātas, ka riebjas. Es eju ar kājām, skrienu, braucu ar auto un reizēm arī izbraucu ar velo. Ko man tagad darīt? Kuru gānīt? Normāls cilvēks normāli spēs pārvietoties gan ar kājām, gan ar velo vai auto, bet lohs jebkurā gadījumā būs lohs, neatkarīgi no savas lomas.

Mazliet paturpinot tēmu. Kad es redzu tās šķībās baltās līnijas, kas ir sazīmētas uz dažām Rīgas ielām un, kad Ušaks stāsta, cik dikti ar tām lepojas, tad mēs kārtējo reizi saprotam, cik ļoti viens otrs radījums ir atrauts no realitātes. Kārtējā relatīvi vienkāršā lieta, kuru kārtējais stulbenis ir sačakarējis. Varam tikai nojaust, kā tiek risināti jautājumi, kuri ir tiešām komplicēti. Līdzīgi ar fotoradariem - relatīvi vienkāršs jautājums, bet viens otrs ir tā sapinies savos murgos un paša savtīgajās interesēs, ka viss ir nolaists galīgā pakaļā.
Link100|nopel mani

[6. Nov 2014|08:59]
Pēdējā laikā daudz neierakstītu ierakstu.

Par skriešanu, piemēram. Kāpēc skrienam, ko domājam, ko plānojam. Es domāju, ka visvienkāršākais veids pasaulē, kā uzrakstīt grāmatu būtu darīt kā Murakami, vienkārši ņem un raksti to, par ko domā skriešanas laikā. Nekā vienkāršāka nav. Skrienot jau nevar nedomāt. Bet skriešanai ir tāda burvība, ka domāšana ir nedaudz atšķirīga no neskrienošās domāšanas, proti, skrienot, droši vien, visādu prieka hormonu iespaidā, sanāk domāt atšķirīgi, varētu teikt, pozitīvāk. Tur laikam tiešām nostrādā pašradītā ķīmija. No otras puses, skrienot nevar veikt sarežģītas domājamās darbības, proti, vienkāršāk ir domāt emocionālā līmenī, malt pa galvu savas mantras un izdomāt visādas idejas un vienkāršotā veidā nonākt pie secinājumiem, par kuriem esi, iespējams nesekmīgi, smadzeņojis iepriekš, bet veikt kaut kādus sarežģītus aprēķinus vai galvā veidot komplicētas, loģiskas domāšanas struktūras ir nereāli. Vismaz man. To var vienkārši pārbaudīt veicot sarežģītas matemātiskas darbības galvā. Tas, ko varētu veikt rāmi sēžot atpūtas krēslā ar puslitra glāzi sava iemīļotā dzēriena rokā var būt pilnīgi nereāli skrienot.

Svaru cilāšanai gan nav tāda efekta, tur ir jāvāc savs iekšējais sportiskais (vai nesportiskais) niknums katrā piegājienā, katrā atkartojumā, tur arī var skaitīt savas mantras (esmu bagāts, skaists un gudrs utt.), bet neko jēgā jaunu izdomāt nevar, pārāk daudz domāšanas ietver pats vingrošanas process. Beigās pēc treniņa gan attopies, ka esi sevi pozitīvi saķīmiķojis, arī izskaties labāk, dzīve ir jauka un viss ir labi. Bet tas ir tikai līdz brīdim, kamēr dzīve atkal tevi neierauj savā pašcieņu graujošajā realitētē. Un tas parasti notiek visai veikli un ātri.

Bet nē, grāmatu nerakstīšu. Ja nu vienīgi kāds man varētu veikt priekšapmaksu, piemēram, no valsts līdzekļiem, no kāda KKF vai kā tamlīdzīga. Tad gan, jā, tad gan es taisītu Lielo Literatūru.
Link1200|nopel mani

[29. Okt 2014|10:55]
Nezinu, kā citiem, bet mani šodien iepriecināja ziņa par to, ka Lietuvā ir atklāts sašķidrinātās gāzes termināls. Raksts Dienas Biznesā:
http://www.db.lv/razosana/energetika/gazes-labirinti-alternativa-ir-izmantosana-pagaidam-neskaidra-422368

Izrādās, ka tādu termināli izveidot maksā sūdu. Salīdzinot, piemēram, ar to, cik maksā mūsu dižākie celtniecības sasniegumi - "Stikla Būda" un "Zelta Tilts". Protams, sašķidrinātās gāzes pašizmaksa ir jūtami dārgāka par nesašķidrināto gāzi, bet tas jau nenozīmē, ka arī tās cena ir dārgāka. Katrā ziņā šāda alternatīva ir kaut kas tāds, kas pietrūkst arī Latvijai. Neesmu speciālists šajā jomā, taču, iespējams, mums vairāk pietrūkst šķelda vai biogāze, kas ir iegūstami tepat Latvijā, tomēr tas, ka leiši ir spējuši bez visādām "Eiropas naudām" paši īstenot šādu projektu ir ļoti simpātiski. Kāds mums no tā visa labums, es nezinu, bet jauda šim terminālim pietiekot, lai apgādātu 75% Baltijas tirgus. Paskatīsimies, kā tas viss attīstīsies.

Citās ziņās.
Vakar mazgāju savas netīrās apenes un sierus un nonācu pie eksistenciāla secinājuma. Proti, cilvēka dzīvei jēgu piešķir dažādas lietas, tostarp tas, kā tu piepildi savu dienu un, cik labi to piepildījis tu jūties. Man personīgi šķiet, ka mana diena nav nodzīvota velti, ja esmu krietni pasportojis, pat, ja neko citu jēdzīgu tajā dienā neesmu izdarījis. Vakardienai man jēgu piešķīra tas, ka es cītīgi mazgāju savus sierus un apenes, veļasmašīna nedarbojas, tāpēc ņēmos kādu krietnu pusstundu. Ja es būtu vienkārši iemetis savas vešiņas mašīnā un pēc pusotras stundas izņemtu ārā, tad nekādu jēgu tas piešķīris nebūtu. Vai nav smalki, ko? Tātad, jēgu piešķir ne tikai rezultāts, bet arī process, kas šķiet nedaudz absurdi, bet tā tas ir. Ar mazu rezultātu var dabūt lielu jēgu, bet ar lielu rezultātu var dabūt mazu jēgu. Vai nav nejēdzība?
Linknopel mani

[23. Okt 2014|11:56]
Ik pa laikam dzirdam, ka mūsu valstī cilvēki "mirst badā", jo ir mazas algas, mazas pensijas vai mazi pabalsti. Kārtējais apliecinājums tam, ka cilvēki tiešām pie ēšanas netiek ir atrodams masu apziņas portālā:
http://apollo.tvnet.lv/zinas/lielo-rindu-del-pirceji-paliek-bez-vakarinam/666677

Nesaistīti ar iepriekš minēto. Pēc dažām nedēļām būs pagājis gads kopš Zolitūdes Maximas notikuma. Man aptuveni ir skaidra gan lielveikala, gan visu pārējo iesaisīto pušu izpratne par atbildību šajā sakarībā, mani vairāk interesē vienkāršā patērētāja atbildība. Skaidrs, ka patērētājs mūsu valstī ir visai skaidri pateicis, ka viņam ir pilnīgi pohuj. Man tikai gribētos, lai kāds viņam pēc pāris nedēļām atgādina, ka viņam tiešām ir pilnīgi pohuj, pastāvot ar kādu informatīvu plakātiņu pie Maximas kasēm vai ieejas-izejas (jo pie kasēm būs grūti ilgi nostāvēt). Vēlams tajā diennakts laikā, kad ļaunais lielveikals liek patērētājam stāvēt tajās briesmīgajās, garajās rindās (!! >:). Un tad arī vietā būtu atgādināt, ka, ja tev ir pohuj, tad varbūt nevajag "taisīt drāmu", ja tev vai kādam tavam radagabalam uzkrīt uz galvas kāds jumta gabals. Drāmu taisīt nevajag arī citos gadījumos, kad kāds kārtējo reizi ir appisis valsti vai arī appisis konkrēti tevi. Jo tev taču ir pohuj. Vajadzētu vismaz būt konsekventam!
Linknopel mani

[23. Okt 2014|08:57]
Šorīt termometrs rādīja -5 grādi un uz peļķēm bija ledus (pirmo reizi šogad).
Nedaudz lika padomāt par ziemu.
Link200|nopel mani

[18. Okt 2014|20:42]
Šis būs patērētāja ieraksts.

Pirmā daļa ir par to, ka šodien pirmo reizi izmantoju pakomātu. Tie ir tie jocīgie dzelžu skapji pie lielveikaliem. Ar mazajām atvilktnītēm. Visu laiku jutos mazliet nepilnvērtīgs, jo tādu nekad nebiju izmantojis. Pirms dažām dienām meklējot kādu mantu internetos atradu, ka mantu ir iespējams saņemt izmantojot pakomāta piegādes servisu. Tādu iespēju es nevarēju laist garām. Pasūtīju savu precīti (kuru man tiešām arī vajadzēja) un nepacietīgi gaidīju ziņu no savas dzelžu kastes. Šodien saņēmu īsziņu. Saņēmu darbā un ar priecīgu sirdi gaidīju darbadienas beigas, lai izmanotu savu slepeno kodiņu un pieskaitītos to ļaužu pulkam, kas ir izmantojuši šo patiesi brīnišķo pakalpojumu. Viss, darbs beidzās, priecīgi devos pie savas dzelžukastes. Ievadīju burvju kodu, atvilktne atvērās, es saņēmu savu mantu. Viss bija beidzies. Mēģināju vēl komunicēt ar dzelžu kastes ekrānu, bet... viss tiešām bija beidzies. Jutos nedaudz vīlies, viss bija pārāk ātri un vienkārši. Bet skatīsimies uz pozitīvo pusi - savu mantu es dabūju un arī sākotnējo mērķi sasniedzu. Ak, šie mūsdienu civilizācijas jaukumi!

Otrā daļa ir par to, ka pirms dažiem mēnešiem, kaut kad vasarā ēdu ļoti, ļoti garšīgu saldējumu. Tas bija šokolādes saldējums no lielās plastmasas kastes. Ražots Latvijā vai vismaz par tādu izlikās (ar uzrakstiem latviski). Kaut kāds no zināmajiem, lielajiem ražotājiem, bet tiešām neatceros, kurš. Kaut kāds vizuāls kastes tēls manā prātā ir palicis, bet lielveikalos savu īsto kasti neesmu vēl atradis vai arī vienkārši neesmu atpazinis. Atmiņā ir labi palikusi garša - ļoti šokolādīgs, tāds, ka pat nedaudz rūgtens. Neviens šokolādes saldējums nekad tik labi nebija garšojis. Klīstu pa veikaliem un mēģinu to atrast. Diemžēl neēdu saldējumu tik lielos apmēros, lai varētu sākt nogaršot visas kastes pēc kārtas, bet laikam tā būs jāsāk darīt. Varbūt kāds zina pareizo atbildi, lai man nav jāizmēģina visi varianti?

Mans pirmais minējums noteikti būtu Druvas saldējums. Šis:


Bet dīvainā kārtā RIMI veikalā šāds saldējums nav atrodams. Te es ļoti skaudri sajutu zaudējumu no tā, ka neiepērkos Maximā, jo 100 punkti, ka Maximā tas saldējums ir pilnas saldētavas. Jau gaidīt gaida mani parādāmies. Bet esmu nolokāms savā pārliecībā. Pagaidīšu, kamēr RIMI atvedīs pie sevis vai arī braukšu pats uz Saldu pakaļ.
Link500|nopel mani

[18. Okt 2014|20:35]
Esmu nonācis līdz līmenim, kad sāku pildīt tos nožēlojamos testus. Šos te:




No kā mēs uzzinām par kādas iepriekš nezinātas "klasiskās filmas" esamību un atceramies, ka pēc būtības maz ko zinām par citu valstu vēsturi.

Man tiešām laikam nav, ko darīt. Bet sportiskais dzīvesveids šodien neļauj iekapāt dienišķo Tērvetes seņču alutiņu, vai ko tamlīdzīgu. Dzeru tēju.
Link1600|nopel mani

[8. Okt 2014|20:33]
Šodien garāmejot klausos TV, skan hokejs laikam. Runā komentētājs un stāsta, ka mēs spēlējam tā vai šitā, ka mēs te metam pa vārtiem vai te atkal nemetam...

Šitā Dinamo sērga laikam galīgi ļaudīm sagrozījusi prātu. Sēž pie ņirboša ekrāna un iedomājas, ka spēlē hokeju. Vai tas ar kaut ko atšķiras no pumpaina tīņa, kas visu dienu vālē datorspēles? Sēž tie simti un tūkstoši un iedomājas, ka viņi tur kaut ko izcīna. Patiesībā kaut kādi apmaksāti darbinieki nēsājas pa laukumu ar kaut kāda komunistu KGB Ģinama kluba logo uz krekla un pārējie lūr, kā šie atstrādā piķi. Pirms spēles pat himna skan. Latvijas himna. Vai nav šizofrēnija? Būtu labāk sportojuši. Būtu labāk aizklapējuši to bodi ciet un gājuši pavingrot (nevis ar pulti un aliņu rokā, bet pa īstam). Ieguldītu labāk jaunatnes un tautas sportā, sporta laukumi, treniņi, būtu vairāk labuma, nekā no šitiem TV pults sportistiem. Starp citu, kurā gadā Latvijas hokeja izlase ir uzrādījusi savu augstāko sasniegumu PČ? Ne jau nu Ģinama laikos. Un kas tad pēdējos gados? Ir kādas pozitīvas korelācijas novērojamas? Atbildēšu pats - nē, nav vis. Pūderē tik smadzenes mazprasīgiem ļautiņiem. Tāds šlāgera paveids.

Reiz jau esmu izteicies, bet atļaušos atkārtoties. Es labprāt iemainītu visas latviešu vietas, medaļas, kausus un citus spīguļus pret to, lai mūsu tauta būtu vesela un spēcīga (ja vien tas būtu iespējams). Visu cieņu tiem profesionālajiem sportistiem, kas izsitas starptautiskā līmenī, bet es no tā ātrāk neskriešu un vairāk svarus nepacelšu, arī kāju sēnītei vai ieaugušam nagam tas nelīdzēs. Tāpēc labāk nodalīsim sportu no sporta vērošanas.
Link300|nopel mani

[8. Okt 2014|20:17]
Šodien vingroju stieņos kopā ar ezi. Ezis nevingroja, bet tikai staigāja apkārt un pukšķināja. Tas man atgādināja vakardienu, kad skrēju un redzēju divas stirnas. Viņas arī skrēja. Tas man savukārt atgādināja to, ka es vakar pēc skrējiena arī nopeldējos. Par spīti tam, ka vakar man bija maziņa iesniņa. Šodien mana mazā iesniņa ir kļuvusi mazliet lielāka, bet rīt tai vajadzētu beigties pavisam. Tāds vismaz ir mans plāniņš, pie kura gribētu pieturēties.
Linknopel mani

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]