Zini, tas nav tik vienkārši. Nesen kaut kādā klaču forumā tik aapspriests, ar kādas profesijas pārstāvjiem dāmas noteikti negribētu satikties. Militāristi bija topa augšgalā, man par lielu izbrīnu.

(Reply to this) (Thread)

Varētu pajautāt, vai viņas kādreiz savā dzīvē kādu militāristu ir satikušas. Domāju, ka liela daļa no šīm dāmām, tāpat, kā vairums sabiedrības dzīvo savās slimajās fantāzijās.

(Reply to this) (Parent)

Jāpiestrādā pie faktu bāzes un tajos balstītajiem spriedumiem - to, kuri šobrīd ir jauniesaucamo vecumā, vecāki ir 40-50 gadus veci, t.i. padomju armiju nav redzējuši.

(Reply to this) (Thread)

Tieši tā. Pašiem sajēgas nav, bet savu nekompetenci tāpat grib iepotēt saviem bērniem. Dīvainos mītos tā mūsu sabiedrība dzīvo, var tikai pabrīnīties.

(Reply to this) (Parent)

cik tev bērnu?

(Reply to this) (Thread)

Vai tam ir kāds sakars ar šo tēmu?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Protams, visi grib, lai dien un valstī sargā kāds cits (sarkasms).

(Reply to this) (Parent)

Interesanti iztēloties, vai, uzskatot ikdienā savus bērnus un iedomājoties, ka tūdaļ sūtīsi viņus nomirt, tu sajūti no tā sirdī prieku un lepnumu. Jo citādāk nevaru iedomāties, kāpēc apsmej vecākus, kuri ar sajūsmu neatdod savus bernus nāvei.

p.s. es neesmu pret zemes aizstāvēšanu. Mēs visi tur būsim un visi to darīsim. Bet kačāt karu, nāvi, bezjedzīgas ciešanas par kaut ko stilīgu un krutu un ko katram jātiecas un, kuri ar sajūsmu netiecas, ir kkādi pajoļi un lohi, sorry, - tā ir bezgaumība.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pieņemt, ka cilvēks Latvijā dodoties dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos dodas mirt ir ne tikai nepareizi, bet arī ļoti dīvaini. Šādu formulējumu, šķiet, vēl nebiju dzirdējis. Cik daudzi jau ir miruši? Armijā stājas, tie cilvēki, kuri negrib mirt, kuri vēlas, lai kara nebūtu, kuri dara visu iespējamo, lai atturētu pretinieku. Tie kuri liks mirt pretiniekam, ja līdz tam nonāks. Tie, kuri stājas dienestā ar mērķi vai plānu mirt, tie tad lai labāk paliek mājās, tie laikam nav sapratuši, kāpēc te atrodas. Tie kuri dzīvo sajūtās, ka tūlīt būs jāmirst un tie, kuri neko nedara, lai atturētu pretinieku tikai palielina negatīvo scenāriju iestāšanās varbūtību.

Pieņemt, ka stāties savas valsts armijā ar mērķi aistāvēt sevi, sabiedrību, valsti ir "kačāt nāvi un ciešanas" arī ir maigi izsakoties dīvaini. Manuprāt, kačāt nāvi un ciešanas ir sēt cilvēkos bezcerību un atturēt no aizstāvēšanās. Tas tikai tiešā veidā palielina negatīvo scenāriju iestāšanās varbūtību. Savukārt, ja mūsu sabiedrība iesaistītos sevis aizstāvēšanā tik daudz, kā tādās dziļi pagrimušās valstīs, kā Somija vai Izraēla, tad mūsu drošības situācija uzlabotos tiešām būtiski. Diemžēl tā nav, liela daļa Latvijas sabiedrības neplāno iesaistīties.

Vai tu domā, ka tie, kas aicina iestāties VAD, ZS, PD ir lohi un pajoļi?

Es domāju, ka tie vecāki, kas nekad dzīvē nav redzējuši padomju armiju un mēģina iepotēt saviem bērniem, ka šobrīd Latvijas armija ir aptuveni tas pats, kas padomju armija tiešām ir pilnīgi pajoļi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nojaušu laikam, ka tomēr jāpaskaidro, ka "dziļi pagrimušās valstis Somija un Izraēla" bija domāts ar ironiju. Tās ir militāri spēcīgas valstis, kuras respektē visi to kaimiņi, tās ir valstis, kurās visiem tas pilsoņiem militārais dienests ir obligāts (protams, ar zināmiem izņēmumiem) un tas ir gods kalpot savas valsts armijā. Somijā obligātais militārais dienests ir jau no Pirmā Pasaules kara. Neapšaubāmi, tam ir saistība ar to, ka Somija ir nevis "bijusī padomju republika", bet gan augsti attīstīta Eiropas valsts. Jo tā vienkārši uzvarēja Ziemas karā, kamēr Baltijas valstīs "visi palika savās vietās". Mēs tikmēr vaimanājam, cik armija ir slikti.

(Reply to this) (Parent)

Protams, ka nedomāju, ka pajoļi.

Vnk stāties armijā šobrīd ir nevis vispār "stāties armijā", lai glābt tur, nez, Jēkabpils rajonu pavasara plūdos, bet gan diezgan rēķinoties ar Ukrainas situāciju. Un - ukrainas kritušo statistika, lai arī slepena, nav iepriecinoša. Principā tu gatavojies, ka, jā, ļoti iespējams, ka tevis var arī nebūt.
(Varbūt citiem ir citādāk, bet mani mierina realitātes apziņa, tieši tik pretīga un besīga un bezjēdzīga, kāda tā ir, nevis uzmundrinoši saukļi, kuriem pēc tam izrādās, ka nav nekāda seguma (līdzīgi kā krieveļi, kuri piedirstām biksēm noasiņo frontē, lai gan no sādžas izbrauca, gara acīm skatīdami savu veļikuju pobedu pār ukrofašistiem).)

(vēl papildus - man darbs ir tāds, ka nākas daudz strādāt ar paaudzēm, kas pirmajā personā pieredzēja II PK, holokaustu, gulagus, sibīrijas un visu pārējo. Tāpēc es daudz kam slikti pieslēdzos. Ceru, ka tas nedemotivē citus. Bet visdrīzākais, ka nedemotivē, jo publiski es neko nesaku un mana persona nav tik svarīga :D)

(Reply to this) (Parent)