Protams, ka nedomāju, ka pajoļi.

Vnk stāties armijā šobrīd ir nevis vispār "stāties armijā", lai glābt tur, nez, Jēkabpils rajonu pavasara plūdos, bet gan diezgan rēķinoties ar Ukrainas situāciju. Un - ukrainas kritušo statistika, lai arī slepena, nav iepriecinoša. Principā tu gatavojies, ka, jā, ļoti iespējams, ka tevis var arī nebūt.
(Varbūt citiem ir citādāk, bet mani mierina realitātes apziņa, tieši tik pretīga un besīga un bezjēdzīga, kāda tā ir, nevis uzmundrinoši saukļi, kuriem pēc tam izrādās, ka nav nekāda seguma (līdzīgi kā krieveļi, kuri piedirstām biksēm noasiņo frontē, lai gan no sādžas izbrauca, gara acīm skatīdami savu veļikuju pobedu pār ukrofašistiem).)

(vēl papildus - man darbs ir tāds, ka nākas daudz strādāt ar paaudzēm, kas pirmajā personā pieredzēja II PK, holokaustu, gulagus, sibīrijas un visu pārējo. Tāpēc es daudz kam slikti pieslēdzos. Ceru, ka tas nedemotivē citus. Bet visdrīzākais, ka nedemotivē, jo publiski es neko nesaku un mana persona nav tik svarīga :D)

(Reply to this) (Parent)