Es savulaik biju saķērusies vienā skolasbiedrā, kurš bija tik labs orientierists, ka par viņu pat bija raksts rajona laikrakstā, tad nu devos uz skolas kopētavu, kur, kopētājtantes neizpratnes pilnā skatiena pavadīta, nokopēju rakstu (rakstā, saprotams, bija arī portrets :)), lai parādītu vecmāmiņai, kura parasti manas sirdslietas uzklausīja.
Skolasbiedra simpātijas centos iekarot gan visai savdabīgā veidā, proti, iesaistot viņu vienā uzdvedumā, kur viņš bija pūķis un es - bruņiniece, kam ar to pūķi jācīnās, rezultātā nejauši ar smago koka zobenu jauneklim iešāvu pa degunu, kas rezultējās pamatīgā asiņu peļķē uz grīdas un visai histēriskā uzveduma nobeigumā :))