viens no iemesliem, kāpēc man tik ļoti patīk suņi, ir tas prieks, ar kādu viņi vienmēr mani sagaida mājās, neatkarīgi no tā, cikos. tikko, piemēram, es pārrados mājās pēc gara, gara riteņbrauciena no centra, kura laikā vairākas reizes nokrita ķēde, un abi suņi tik ļoti, ļoti priecīgi. tā kā manam amst. ritenim nekad nav nokritusi ķēde, es nemaz nemāku tikt ar to galā, nu, tagad jau māku, bet tas prasīja kādu laiku. lai nu kā, otro reizi, kad nokrita ķēde, biju pie teātra muzeja, un man likās tik jocīgi, ka es tur ņemos ar savu riteni savā kleitā, tur blakus stāv džeks, kurš runā pa telefonu, un viņš vispār pagriežas un izliekas, ka mani neredz. tāpat arī bija pirmo reizi, kad laboju riteni pie brīvības pieminekļa, mani tiešām pārsteidz tāda vienaldzība/ignorēšana. laikam tas ir normāli, es vienkārši esmu pieradusi pie amst., kur, ja tev kaut kas notiek ar riteni un tu piestāj malā, pirmais garāmbraucējs piedāvā palīdzēt.
bet tie ir nieki, bija tik skaista diena. krāsas, gaismas, cilvēki, pastaiga, pat biju pie liceja un iegājām pagalmiņā, kur kādreiz vidusskolā mēdzām iet pīpēt. un tur, kur cēsu iela atdalās no brīvības ielas, ir tāds ļoti īpatnējs apavu remonts luksus, kura uzraksts ir neona gaismās un tādā teju iekšpagalmā, un izskatās vai nu pēc točkas, vai pēc bordeļa. un miera ielas rajons, un vispār tas gals, jēziņ, cik tur ir jauki. un tur vēl ir jumis, kurā jāiet iedzert černobiļa, un soļanka, kur reiz ar līvu pēc skolas ierāvām pa mokai, tas mūsu ūķu pētījums bija diezgan episks. diez, kas ar tiem ūķiem tagad ir noticis. sniedziņš ir garlaicīga točka, jumis joprojām episks, valentīna vairs neeksistē, kas noticis ar pie valrieksta?
neesmu vēl redzējusi vakardienas true blood, bet pirmā šīs sezonas sērija man nešķita pārāk interesanta.
un vēl es tikai tagad atklāju beach house. es jau teicu, man tas reakcijas laiks tāds palēlināts.