Jo bērniem ir tik daudz jautājumu, ka citreiz vienkārši vieglāk pastāstīt pasaciņas.

Es, piemēram, H brāļa sīcēm stāstu, ka esmu no mēness. Jo man tiešām nav tik daudz pacietības skaidrot otrklasniecei (un divām vēl jaunākām) LV atrašanos. Kad paaugsies, tad pastāstīšu.

(Reply to this) (Thread)

Lūk!
Un tad tu viņām pastāstīsi, ka melot ir labi un pareizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Haha! To vecāki viņām iemācīs, kas labi, kas nē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nepiekrītu. Bērni labi iegaumē ne tikai to, ko viņiem māca vecāki.
Vienvārdsakot, man šķiet, ka melot ir slikti. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā un nē.
https://www.parents.com/toddlers-preschoolers/everything-kids/lying-is-a-sign-of-healthy-development-in-kids-yes-really/

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iespējams, ka melošana ir nepieciešama attīstībai, bet vai tas nozīmē, ka jārāda piemērs, ka jādemonstrē, ka melot ir labi un pareizi?
domāju, ka bērns pats iemācīsies melot un pēcāk pārliecināsies par teiciena "meliem īsas kājas" patiesumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

My goodness. Vai tiešām neesi ievērojis, ka meli arī pieaugušo dzīvē ir ik pa brīdim pozitīva, bet viennozīmīgi ikdienā ļoti winning strategy daudzos dzīves gadījumos un īsās kājas ir garākas par mūsu atmiņu? Atvainojos par trivialitāti, bet paskaties kaut vai uz politiķiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

hvz. man šķiet, ka var savādāk.

(Reply to this) (Parent)

Pardon par vēlu atbildi.
Man pašai savu sīču nav. Bet tomēr ir tā, ka ne jau man tagad bērna ticību Ziemassvētku vecītim sagraut.
Un par H brāļa sīcēm, nu netic jau viņas man. Mums konverseišens aptuveni tāds :
-nu no kurienes tu esi?
-no mēness.
-nu nē, nu bet pasaki! (un tā kādas dažas minūtes, kamēr viņām apnīk) :D

(Reply to this) (Parent)

Vobšem brāļi Grimmi ir mudaki, jo visas pasakas tak nav patiesība. Un fantastiku un fantasy tu ar neatbalsti - vispār, kaut kas tajā ir - nestāstīt sīkajiem mīlīgas, bet patiesībai neatbilstošas lietas. Nost ar Salaveci, atmetam Lieldienu zaķi, izdzēšam Zobu feju.
Visam jābūt pragmatiskam un patiesam. Sāc stāstīt bērniem par autokatastrofu un sirds slimību statistiku LV. Cik tev viņu ir? Bērnu?

(Reply to this) (Thread)

uh kā tu te ieskrējies. mieru, tikai mieru (c)

Jā ir man bērns, cenšos viņam nemelot. jau sasniedzis 16 gadu vecumu un, šķiet, nesūdzas, ka es būtu nez kā viņam pāri darījis.

Kāpēc uzreiz jāradikalizējas, nesaprotu. Visu bērnību lasīju paskas, tad pārgāju uz fantasy, tad sci-fi. Nevienu brīdi neuzskatīju, ka tā ir patiesība un kā tā būtu kā tāda kādam jāpasniedz, joprojām neuzskatu.

Iedomāties, ka bērns nebūs laimīgs, ja svēti neticēs iedomu tēliem ir tā dīvaini, bet, iespējams, raugoties no pieaugušā skatu punkta vajadzīgi, lai plūdeni pārietu pie monoteisma.

Jā, domāju, ka centieni rādīt bērniem pasauli kā paradīzi ir lieki. Kāpēc uzreiz mesties autokastastrofās un sirds slimībās, nezinu. Iespējams, ka daudzi nesāktu smēķēt, netrauktos tik neprātīgi ar auto, ja viņiem tiktu dota šādā informācija laicīgi.

Zinu, ka bērni ir laimīgi, jo viņu sistēmā ir daudz dažādu vielu, kas par to atbild. Zinu, ka viņi daudz vieglāk uztver citu nāvi.

Ja gribas mācīt bērniem, ka ir reizes, kad meli ir forši, droši, dari tā. Bet zinu cilvēkus, kuriem ziņas, ka Z-vecīts patiesībā neeksistē, ir trauma. Par zobu feju vispār neko nezinu, bet nujau mums ir arī halovīns un šit.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vo... Svarīgi noturēt to līmeni starp patiesību un sweet fantasy. Lai uzziņa par kaut kā neesamību realitātē nekļūst par traumu. Ar prieku atceros, kā manā bērnībā Salavecis tika atpazīts kā pārģērbies kaimiņš.
A zobu feja... man teica, ka izkritušais piena zobs jāuzmet uz krāsns. Un tad viņa vietā varēs monētiņu atrast. Septiņdesmitajos, Karl.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Redz kā mēs tomēr varam rast kopsaucējus ;)
Nuja, citi ar prieku atceras, citiem traumas.
Bet jebkurā gadījumā, man šķiet, ka tas rada nevajadzīgu pieaugušo autoritātes apstrīdējumu. Un ir iespējams nebojāt bērniem bērnību, tai pat laikā nemelojot. Es jau savos apdeitos norādīju, kas ir nevajadzīgi meli un kas vienošanās par neeksistējošām lietām un parādībām.

(Reply to this) (Parent)

Nu, a iedomājies, kāds haoss sāksies, ja, piemēram, atnāks bērnudārzā viens tāds rebelis un paziņos, ka ziemassvētku vecīša nav, tie ir vecāki un nav jēgas labi uzvesties? Sistēmai zvizģec!

(Reply to this) (Thread)

hehe. kā reizi iedomājos. tas ir viens no iemesliem, kāpēc man nav skaidra šo melu nepieciešamība.
kā arī mani sajūsmina, ka melus var saukt par mīlīgām lietām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu reizēm jau ir mīlīguma labad. jā, vau, cik tava jaunā frizūra smuki izskatās! (šis ir mans biežākais, jo bļāāāā, manai tantei ir drausmīgs frizieris vnk, vismaz veidošanas ziņā). mmmmm, garšīgi un tā tālāk. :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu nezinu, man tādi meli (par kuriem zinu, ka toč meli) izraisa labākajā gadījumā mulsumu.
šādās situācijās mēģinu klusēt vai būt diplomātisks.

(Reply to this) (Parent)

Tāpēc, ka dzīve sastāv no palielām pasakām pa lielam (pun not intended).
Nav problēmu trenēties jau no bērnības.

(Reply to this) (Thread)

Kāpēc nemēģināt to mainīt? Kāpēc necensties izvērtēt, pieiet informācijai kritiski. Atsijāt pelavas, kā sak'.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpēc, ka informācijas kritiskai izvērtēšanai ir savi ierobežojumi un tā neattiecas uz izjūtām un pasaules uztveri.

Respektīvi, tu vari jau bērnībā uzzināt, ka pasaulei un tavai dzīvei nav jēgas, bet tikai pieaugušais, manuprāt, ir pietiekami nobriedis, lai spētu ar to normāli sadzīvot un radīt dzīvei savu jēgu.

Viss, kas maziem bērniem ir, ir stāstiņi un maģiskā domāšana. Ņemt viņiem to nost mazā vecumā ir bezjēdzīgi, jo viņiem vēl nav izveidojušās domāšanas struktūras, kuras spētu adkvāti uztvert un sadzīvot ar pilnīgi racionālo pasauli. Mēs vienkārši aizvietojam nosacīti pozitīvus stāstiņus ar šausmīgiem.

Es atvainojos par blāķi, man nav patlaban laika noprecizēt domu, tāpēc es rakstu aptuveni, cerībā, ka netikšu pārlieku pārprasts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Neko nevajag ņemt nost. Ir pavisam viegli ticēt maģijai, pārdabiskajam un kam tik vēl ne, tik jāsaprot, ka tas ir kkur "blakus", piemēram mikrosekundi agrāk vai vēlāk, paralēlā pasaulē vai kaut vai mūsu galvās.

Es te vairāk par tiem konkrētajiem meliem, reku dāvanas atnesa tas un tas, kkas mistisks fiziski naudu nolika zem spilvena utt

Man šķiet, ka es tieku pārprasts.

(Reply to this) (Parent)

Un kāpēc dzīvei nav jēgas, ir tak. Atliek tikai piešķirt kādu vien vēlies. ;)
Un kāpēc man rodas sajūta, ka visi uzreiz grib pāriet no skaistām pasakām pie autokatastrofām, vēžiem utt. Tiešām pa vidu nekā nav?

(Reply to this) (Parent)

Tādu pašu iemeslu dēļ, kā vajadzību absolūti nevajadzīgi melot paši sev.
Absolūtajā patiesībā baigi laimīgs nebūsi. Cerību nav tur.

(Reply to this) (Thread)

Nepiekrītu!
Cenšos vispār nemelot. Jo vairāk laiks iet, jo vieglāk tas nākas, jo labāk jūtos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es gan domāju, ka maziem bērniem nav jāzina, cik ļoti sarežģīta ir pasaule, tas var atsist vēlmi dzīvot.
Cilvēkam ir jābūt priecīgam, kamēr maziņš un to var atļauties. Jo bērns priecīgāks, jo par labāku cilvēku viņš beigās sanāk.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Katrām zināšanām savs laiks. Ir ļoti daudz par ko priecāties un rast jēgu, kaut vai dzīvnieku pasaule.
Kā jau augstāk minēju, bērniem štirī, nav nemaz tik viegli pataisīt mazo, zinātkāro radību nelaimīgu. Viss mans protests ir par to, ka tiek speciāli melots, rekur augstāk uzpeldēja atmazka, jo nav laika. Nav vēlmes iedziļināties. Nav vēlmes veltīt laiku, lai rastu kādu bērnam saprotamu atbildi.
Man rodas sajūta, ka bērni tiek uztverti pārāk nenopietni.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Melošana ir viens, pasakas (kaut vai par Ziemassvētku vecīti un zobu feju) - kaut kas cits.
Nu, iztēlojies, kā tu sīcim tā uz 4 gadiem vari izstāstīt, ka dāvanas zem eglītes liek paši vecāki, lai aizmālētu vainas apziņu? Kā tu sīcim iestāstīsi, ka nevajag bēdāties par izbirušu zobu, jo vecumā tāpat visi būs plastmasas?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iztēlojos, ka maz neliekas. :)
Neesmu stāstījis savam bērnam neko par zobu fejām un salavečiem. Arī man neviens neko tādu nav centies iestāstīt. Nejūtos zaudējis ittin neko. Man bija bērnība kā bērnība, kāda jau tā varēja būt 80, 90ajos.

Un tas ziemsvētku dāvināšana man vispār šķiet kkas slims. Tak gandrīz visi ir smagā stresā, gāž riņķi lielveikalus, dāvina viens otram nevajadzīgus mēslus utt. Es ticu, ka tam ir alternatīvas. Ir iespējams bērnu iepriecināt savādāk, da kaut vai lasot priekšā pasakas, bet tam jau mums nav laika.

(Reply to this) (Parent)