Pirms tehnoloģijas ierašanās mums uzticējās, mēs:
1
Dzīvojāmies visu laiku pa āru - pasaules izziņa caur maņām, dubļiem, asinīm, imunitātes kačāšana caur dubļu rīšanu, nokrītot no velo. Kaulu pieslīpēšana ar asfalta slimību un visas pārējās labās, raksturu rūdošās lietas. Bijām mājās līdz ar tumsu un tā bija pašsaprotama realitāte, kas ātri ieaudzina patstāvību. Viss sāka iet uz dirsu kaut kur ap "Safeguard" ziepīšu reklāmu laiku, kad pēkšņi sāka kaut kādu drošību un sterilitāti kačāt sabiedrībā, kļūstot garā un miesā mīksti, akūti no jelkāda riska mūkoši.
2
Visādi citādi daudz laika pavadījām bez vecāku uzraudzības - reiz pilnā ātrumā skrēju pa stroiku un ierāvu ar galvu betona sijā. Asins pušu, gaļa tek ārā. Nekas - slauku asinis no sejas, eju vēsi uz mājām aplaizīt brūces. Slimnīca, šūt? Slims, vai, man sūda pušums tikai! Citā epizodē - ments draudēja šaut, ja nelīdīsim no objekta ārā. Adrenalīns mani mega ātrumā pārsvieda pāri augstai sētai. Bratanu gan noķēra. Kopš tās dienas uz mentiem skatos kā uz licencēti bruņotiem psihopātiem - labāk pa gabalu, labāk neiesaistīt savā dzīvē nevienā pašā brīdī. Paši tiksim galā, dekorētais idiots lai labāk mēģina to meklēto personu sarakstu saīsināt...
3
Taisījām trasītes un tramplīnus, gājām uz sašķūrētajām smilšu čupām/tramplīniem blakus jaunceltnēm. Reiz es izdomāju - jāpamēģina to kalniņu izlekt. Liels, baiss, nekad nav darīts, sveša lieta. Bet kas tad tur tāds varētu būt, ne? Brīvi ripoju pa kalniņu, uzminu un lidoju. Nedalecu līdz nogāzei, sanāca augsti un nopļeckājos gar zemi, parubījos uz tramplīna augšas līdzenās daļas. Pamodies skatos - ričuks uz pusēm, man sasitumi un bik asinis. Pieceļos, noslaukos un ričuks pār pleciem, stiepju kilometru uz mājām - moš tomēr varēs sametināt?
4 ( ... tālāk ... ) |
