http://grooveshark.com/s/Knife+Prty/2sKFr4?src=5

Beidzot esmu sanjeemies uzrakstiit, kas iisti notiek. Biju domaajis, ka ap sho laiku vareeshu rakstiit lielo prieka zinju, bet viss ir ticis veel nedaudz pagarinaats. Atkaartoti esmu pagarinaajis savu viizu liidz kuramtur februaarim. Meenesha beigaas buus jaabrauc uz Honkongu un jaaiznjem jauna viiza. Lieta taada,ka nesen ir mainiijushies noteikumi un es sheit vispaar nemaz nedriikstu taa iisti buut. Nu un ko lai tur saka - esi sveicinaats Kjiinaa.

Taada situaacija kaa man shobriid ir daudziem sheit esoshajiem aarzemniekiem un visi par to zina. Bet neviens neko nesaka, ne skola, ne "kompaanija" (taalaak... nee.. ieprieksh tekstaa kaa "kompaanija" ) kuraa straadaaju. Sisteema ir izstraadaata liidz peedeejam un visi jau sen zina, kas jaadara un kaa jariikojas, lai vareetu turpinaat sheit palikt. Iznjemot, protams, mani. Esmu pats peedeejais, kursh tiek par jebko informeets. Ja kaut kaads terminjsh iet uz beigaam, tad vari zvaniit un suutiit epastus cik vien veelies - viss noritees savaa nemainiigajaa un haotiskajaa gaitaa, par kuru man nav nekaadas teikshanas. Galvenais, ka neko nevaru dariit. Nevaru peetiit nepiecieshamo informaaciju maajaslapaas vai tamliidziigi - shis aparaats nestraadaa peec instrukcijas. To darbina sen izstraadaats dzineejs, uz kuru neattiecas nekaadas jaunas un visiem izdotas instrukcijas.

Ir jaaiemaacaas nonjemt kaajas no pedaaljiem, ljaut shai laivai izlaist spaarnus un ripot pa savaam sliedeem. Visu sho laiku uztraucos par to, vai ieguushu pagarinaajumu. Izraadaas, ka tas nav bijis nemaz no manis atkariigs, tas viss noticis aizkulisees. Aizbrauc, nofotografeejies, dariits. Kas notiks Honkongaa nezinu. Viss ir atkariigs kaa no moneetas metiena.

Riitdiena ir miikla, vakardiena - terminja beigas, bet shodiena - kjiiselis, kas jaaizstrebj ar irbuljiem.

Nu uz citas nots. Varu nedaudz pastaastiit par satiksmi sheit. Tieshi par autobusiem. Nezinu, vai jebkad ieprieksh esmu kaut puspleestu vaardinju teicis par to, ka sheit valda diezgan liels bardaks. Kad braucu ar vilcienu 17 stundas, tas aizkaveejaas pa kaadu pusotru stundu. Diezgan nelaagi, ja reekjini savu pieturu peec pulkstenja. Autobusi liidziigi, bet daudz interesantaak. Autoostaa atrodi saveejo (raadot cilveekiem lapinju, uz kuras uzrakstiits galameerkjis, jo kaut arii tev liekas, ka tu to izrunaa pareizi, svariigaak ir, ka vinjiem taa parasti neliekas) un vienkaarshi raapies iekshaa. Autoostaa var gadiities, kaiekaapj vai nu pilns autobuss, vai arii tikai 3 cilveeki. Tad nu tas saak leenaam ripot. Ar "leenaam" es domaaju kaadus piecus kilometrus stundaa. Nepaarspiileeju, jo autobusam visu laiku blakus iet iekshaa sauceejs, kursh labu gabalu no pilseetas vienkaarshi leenaam ies un sauks visus, kuri nav bijushi autoostaa, bet pa celjam. Taa nu leenaam arii autobuss piepildas ar cilveekiem. Saprotams, ka pa sho laiku tas ir jau saacis iekaveet savu grafiku un, kad izbrauc no centra, iekshaa sauceejs ieraapjas busaa un staav pie durviim. Visiem, kas staav celja malaa, tiek saukts busa galameerkjis. Tad nu arii, ja tas ir vinju buss, vinji skrien klaat. Tas gan nenoziimee, ka autobuss apstaasies sava saspringtaa grafika deelj un iekshaa sauceejs paarveershas par iekshaa raaveeju. Hop, somu iekshaa, hop pashu aiz shkirkas busaa un kratamies taalaak. Ne gluzhi "nemanot", bet tomeer autobuss piepildas ar cilveekiem. Tad nu iekshaa sauceejraaveejs kljuust par naudas iekaseetaaju. Tiek iziets cauri visam busam un no visiem panjemta nauda. Pretii nekaadas biljetes netiek dotas un naudas ievaaceejs (uzreiz atmineejos vienu speeli, kuraa viens viirinjsh staigaaja apkaart pa ciemu un bljaava "Tax collector!" kaut kaa magjiski atminaas, no kura nauda ir njemta un no kura nee. Kaa arii cik kursh samaksaajis un kad jaamet aaraa no autobusa. Kaa jau pilniigi visur, piipeet ir atljauts. Arii man aizmugureejaa seedeklii. Shodien pat braucot autobuss vairaakas reizes apstaajaas, liidz visi tika izdziiti aaraa un galaa aizvesti ar citu autobusu. Galvenais, ka taa kaa neko nesaprotu, ko man saka un kaapeec seedina aaraa no busa man atliek tikai smieties un soljot talaak.

Kaa man teica viens sheit esosh skots jau kaadus 30 gadus savos labaakajos gados: "Pazaudeesi savus nervus, savaldiibu, ticiibu un religjiju." Shii teksta noziimiigumu gan tajaa mirklii izjauca tas, ka labu laiku abi meegjinaajaam atcereeties, kursh izpildiija "Losing my religion".

Un jau atkal teikshu, ko esmu teicis daudzas reizes - man sheit patiik. Tas viss, ko saku shii noguruma maakts atkaapjas visa taa skaistuma priekshaa, ko esmu sheit redzeejis. Pazemiibu iedvesoshie kalni, mirdzoshaas debesis bez zvaigzneem, drakonu templji un taas jokainaas melnaas caurspiidiigaas olas, kas garsho tieshi, kaa vareetu garshot melna caurspiidiiga ola. Bet par to visu tad, kad pasha praats buus ja ne mieriigaaks, bet vairaak apradis ar notiekosho.

Sen nekas nav rakstīts, bet tikai tāpēc, ka te bardaks atkal notiek. Drīz man būs šur tur jāaizbrauc, bet par to rakstīšu, kad atgriezīšos.

Nu tā, Šodien man pēdējā diena (vēl divas stundas atlikušas) un tad sākas brīvdienas. Skolēniem eksāmeni un man uz skolu nav jāiet. Šito prieku, beidzot eksāmeni. Šodien skolēni pēdējā klasē mani pārsteidza... Tā kā pēdējā diena, asistente izlēma vairs nebūt un tā nu es viens peros. Parasti aizeju uz klasi un saku, lai uzliek kaut kādu filmu. Tā nu pēdējā klase arī izdarīja - uzlika kaut ko nu reti, reti debīlu. Ja man prasītu, teiktu, ka vieglo erotiku. Vairākas īsfilmas par kaut kādiem trīs ķīndžekiem, kuri mēģina dabūt meitenes. Režija vienkārši apburoša - visās malās meitenes bikini un šajās 40 minūtēs esmu redzējis vairāk dekoltē, kā visā šajā laikā. Visu laiku uz ekrāna mainās vai nu dāmas bikini vai arī kaut kādi "šokētu" džeku ģīmji. Protams ar visu savu nenormālo āzijas ekspresivitāti. Sēžu tur un vairs nezinu ko darīt. Kas viņi nevar kā citi skatīties KungFu Pandu vai ko tamlīdzīgu? Pateikt, lai slēdz ārā arī nevaru - viņi tāpat nesaprastu. Ja pieietu klāt un pats izslēgtu, visi vienkārši ar lielām acīm skatītos uz mani. Nevaru jau arī paskaidrot, kāpēc izslēdzu un ko nu viņiem tagad darīt. Sēžu tik un skaitu minūtes, ar cerību, ka garām logiem neviens no skolotājiem neies un neredzēs, kas tur notiek. Nē nu ja kas, tad vienmēr jau varu teikt, ka man arī likās jokaini, bet ko es zinu, varbūt viņiem tā pieņemts. Sīkie mērkaķi...

Nesen vienai skolotājai (atbildīgajai par angļu valodu skolā) bija problēmas ar manām stundām. Vienā stundā viņa pasēdēja klāt pie Sandras stundas un paziņoja, ka neesam neko iemācījuši viņiem. Kā viņa to noteica, nezinu, jo pati angliski nerunā, izmantojam tulku. Teica, ka mums jādod viņiem lasīšanas uzdevumi. Tas nozīmē, ka es apsēžos, tēloju BBC 10 minūtes un pēc tam uzdodu jautājumus par lasīto. Viņu uzdevums ir tajā laikā gulēt un pēc tam neatbildēt, jo tāpat neko nesaprot. Visa pārējā kritika bija vienkārši super - nokritizēja visu, kas darīts un kad prasīja, ko tad darīt, apstāstīja, ka jādara viss tas, ko tieši arī stundā darīju. Kā arī teica, ka nevaru taisīt savus plānus stundām, bet jāpieturas pie viņu grāmatas. Tas nozīmē, ka visa mana stāstīšana par rietumiem un to kultūru ir pilnīgi garām un tagad Ziemassvētku nedēļā jārunā par alianses armiju iebrukumu Eiropā, cīnoties ar nacistiem. Es pavisam nezinu, kādu diskusiju varētu izvērst ar skolēniem, jo pasniedzu taču mutisko angļu valodu. Pasūdzējos savai "kompānijai" un tā arī tas viss beidzās bez beigām. Tikai pēc tam sapratu, ka nevis tiešām kritika, bet atkal - Ķīnas īpatnība. Visu laiku vajag izlikties, ka kaut ko dari. Tā arī viņa - nav īsti ko kritizēt, bet vajag, lai viņā paklausās un saka "skaidrs, kādi uzlabojumi nepieciešami, darīsim kā liekat."

Aizvakar atbildīgajiem skolā bija jādod ziņojums manai kompānijai par manu darbu. Stāva galvenais (es te nesaprotu, visi par visiem svarīgāki) ieraksta, ka nav apmierināts ar manu darbu. Pirmkārt, neatstrādājam kavētās stundas (kuras stundas ir nokavētas tā arī nepateica. Bet nu izklausās jau ietekmīgi.) un tad viņš ir ejot garām redzējis, ka es rādu viņiem klasē bildes. Es stāstu par Ziemassvētkiem un rādu Ziemassvētku bildes. Vai nav drausmas. Tā kā ir divas veidlapas jādod kompānijai, viņš padomāšot un aiziešot parunāt ar iepriekš minēto skolotāju. Esmu jau stāvā sajūsmā. Pēc stundas aizeju pie tās un viņa ierakstījusi "Esmu ļoti apmierināta ar darbu, skolotājam ļoti skaidra angļu valoda, viss ir lieliski." Prasa man, ko tagad darām stundās. Saku, ka tā kā pēdējā nedēļa pirms eksāmeniem, rādām filmu. Vai pēc filmas uzdodam par to jautājumus? Neuzdodam, jo laika nav, filma 120 minūtes gara, klase 40, nevar paspēt. Nu tad lai mēs dodot viņiem filmu divas nedēļas pēc kārtas. Ā un lai es vairāk stāstot par rietumu svētkiem un rietumu kultūru kā tādu viņiem. Pavisam apmulsis dodos tagad atpakaļ pie stāva galvenā. Viņš pārlasa visu, ko uzrakstījusi tā skolotāja un tad ieraksta: "Darbu veic lieliski, stundas ir aktīvas un viss ir baisi forši." Tiks nodotas kompānijai divas veidlapas - vienā rakstīts, ka strādāju slikti, bet otrā, ka viss ir perfekti.

...Ķīna.

Uzmanību, šis būs mānīgi izglītojošs ieraksts. Esmu visu laiku uzskatījis konfūcismu par vienu no labākajām lietām pasaulē (protams, pēc tostermaizes) un tāpēc izlēmu par to palasīt nedaudz vairāk. ... ... Konfūcij... Kas pie velna?

Faktiski, šis ir mazāk kā raksts, vairāk kā wikipēdijas raksta paviršs īss tulkojums ar neprofesionālām piezīmēm. Visi laipni palasīt paši iekš to wiki, bet ja nu kādam latviski patīk labāk - lasiet ātri, kamēr neesmu nolēmis par šiem pseidotulkojumiem iekasēt naudu.

Šīs domāšanas profils:
Kas? 孔丘 Kǒng Qiū
Kad? 551–478gadā pirms mūsu ēras.
Kur? Ķīna, Koreja, Taivāna, Vjetnama, Japāna un visi pārējie, kuriem nebija slinkums klausīties.
Kāpēc? Jo veci ūsaini vīri ienīst sievietes un nabagus.

Tātad sākums nemaz nav slikts. Kongs (Ne tas, kurš Kings) sakopoja faktiski kopā daudzas idejas un ielika arī savējās par jaunu domāšanas/izturēšanās veidu. Viņš uzskatīja, ka katrs cilvēks var sevi attīstīt un izveidot par labāku un gudrāku būtni. Tik tālu jau viss ir pareizi, tagad tikai jāsāk skatīties smalkāk... Kas tieši ir šis "labāks cilvēks" uz kuru mums jātiecas?

Sākam ar Ren. Sarežģīts vārds, kam nav tieša tulkojuma, bet varētu tikt tulkots kā "humānisms". Tas ir zelta noteikuma "Nedari citam to, ko negribi, lai dara tev". Zinu, ka situācija ir sarežģītāka ar mazohistiem, bet Konfūcijs nepazina. Tāpēc sēdiet pie (moku) ratiem. Arī tik tālu varētu jau piekrist, bet tas tiek paskaidrots arī tādā plaknē, ka kungam ir jābūt labam pret saviem padotajiem, citādi tiek tiem atņemts debesu sniegtās valdījuma tiesības. Vai nu es to kaut kā smagi pārprotu, bet man liekas, ka tā doma jau ir absurda. Priekš filozofijas, kurā nav Dieva kā tāda, apgalvot, ka kāds ir vairāk cilvēks kā citi ar debesu dotu mandātu ir savādi. Un šis nav klasiskais komunisma piemērs, ka daži ir vienlīdzīgāki, bet īsts feodālisms.

Etiķete. Priekš mums tas būtu kā "kultūras līmenis." Konfūcijs daudz darīja, lai atdzīvinātu senos rituālus, kā mūzikā, tā arī tējas dzeršanā. Šo punktu es pats īsti nesaprotu. Laikam ir jābūt pieklājīgam un pieklājība atspoguļojās veidā, kā ievēro senās parašas un rituālus.

Vecāku godāšana. Faktiski tas nozīmē, ka jāciena vecāki cilvēki. Ir 5 godāšanas saiknes:
Valdītājs un pārvaldāmais.
Tēvs un dēls.
Vīrs un sieva.
Vecākais brālis un jaunākais brālis.
Divi draugi.

Tas ir iesakņojies tā, ka pat ar likumu ir noteikts, ka par vecākiem ir jārūpējas. Ja izveidojas tādas situācijas kā Latvijā, kad bērni neliekas par vecākiem ne zinis, tie var tikt saukti pie atbildības. Tas šķiet pareizi, bet problēma ir citur. Šis noteikums kaut kādā veidā ir ticis pieņemts tā, ka vecākiem (ne vecākiem kā "radītājiem", bet tiem, kuri dzimuši agrāk) ir taisnība. Šo faktu esmu ievērojis pats, jo sakot, cik vecs esi, vienmēr dabūsi informāciju par cik gadiem esi jaunāks par otru personu. Kaut kādā maģiskā veidā tas nozīmē autoritāti pār tevi un neaizskaramības statusu. Ir bijuši gadījumi, kad sūdzamies kādam par citu cilvēku, bet viņš atsakās pie šī cita cilvēka ar šo problēmu vērsties, jo ir jaunāks. Es ļoti spēcīgi iestājos pret faktu, ka "ātrāk piedzimu, tagad klausi mani" ne tikai tāpēc, ka esmu jauns. Vairāk tāpēc, ka tas liekas pavisam neloģiski. Vai taisnība nav tam, kuram gluži vienkārši ir taisnība? Es vairāk gribētu, ka tad, kad mani pārņems vecuma vājprāts, mani mazbērni mani apturēs, nevis teiks: "Droši vien, ka plikam skriet pa ielas vidu kliedzot "Esmu Arhimēds!" ir pareizi, jo viņš redzēja sauli, kad tā bija 60 gadus jaunāka." Tāpat arī, ja boss pret tevi attiecas ne pārāk labi, tas ir normāli, jo viņa ir vecāka un gan jau zina labāk (nē, vēl neesmu ticis pāri savai pirmajai darbavietai.)

Lojālisms. Šis ir interesants punkts. Iet roku rokā ar godāšanu, bet šeit ļoti spīd cauri feodālisma iezīmes. Lai būtu par īstu konfuciānistu... konfūcijistu... confused.. Lai nokļūtu konfūcistu kārtā, bija jākalpo savam kungam armijā. Un tev ir jāklausa savs kungs, jo viņam ir debesu dotais mandāts, tā kā viņam noteikti ir taisnība. Domāju, ka visi faraoni pilnīgi piekrīt šim punktam.

Attiecības. Īsumā: zini savu vietu. Katram cilvēkam sabiedrībā ir dota sava loma un pats galvenais ir šo lomu pildīt pareizi. Kad runāja par harmoniju sabiedrībā, Konfūcijs atbildēja (jā, viņš mācēja latviski): "Valdīšana ir tad, kad princis ir princis, pārvaldnieks ir pārvaldnieks, tēvs ir tēvs un dēls ir dēls." Tātad faktiski viss ir lieliski tad, kad zini savu vietu. Nebūtu jau slikti, bet kas tieši nosaka šo vietu šablonus un pienākumus? Kas tieši raksturo, kādam ir jābūt dēlam, lai būtu harmonija? Un ja šie priekšnoteikumi ir netaisni? Teiksim, vergam ir jāzina sava vieta? Ja viņš nepiekrīt? Tad nu rada disharmoniju sabiedrībā un kurš tad vaks manas tējas lapas? Par šo pašu tēmu Mencius (nezinu, kā iztulkot, bet viņš bija ļoti tuvu visai Konfūcisma radīšanai) teica: "Kad esi bērns, tiecies pēc vecāku mīlestības. Kad pieaudz, tad pēc jaunietes mīlestības. Kad tev ir sieva un bērni, tiecies pēc to mīlestības. Kad darbinieks, tad pēc priekšnieka mīlestības." Lūk, kur arī patīkams atrisinājums sociālajām problēmām. Varbūt jau man nepatīk tā doma kā rietumniekam, jo neviens vien ASV maksājis naudas sodu par "tiekšanos pēc mīlestības darba vietā."

Ap šo mirkli arī apjautu, ka neko vairs nevarēšu neitrāli uztvert. Viss, ko Konfūcijs būs teicis man liksies izmērcēts kaut kādā paverdzinātības mērcē un es neredzēšu vairs neko īsti labu viņa teiktajā. Vēl tikai gribu nedaudz informēt savu neizmērojami plašo sieviešu lasītāju loku. Jums visām ir 3 uzdevumi dzīvē. Klausīt. Tie ir visi trīs. Sākumā jums jāklausa tēvs, tad vīrs un pēc viņa nāves, dēls. Ja nav piedzimis dēls, tad laikam esi brīva. Es? Es varu tusēt ar mīļākajām un, ja nu gadījumā ar manu sievu kaut kas notiek, apprecēties no jauna. Ja nu gadījumā kaut kas notiek ar tavu vīru - smagi. Nu žēl tevi. Apprecēties no jauna nav labais tonis. Bet tas nekas, ka esi nolemta nodzīvot nabadzībā un izmisumā visu savu atlikušo dzīvi - tu esi "šķīstā sieva", par kādām raksta grāmatās, kuras izdod citām sievietēm, lai tās izglītotu. Ceru, ka viss skaidrs. Tā kā, visi džeki, kuri īstenībā ir vienkārši kretīni pret savām draudzenēm - Jūs tagad esiet konfūcisma piekritēji. Re, cik smuki viss uzreiz skan. Ja viņa iebilst, ka tas nepadara situāciju labāku, atgādini, ka esi vecāks. Ja tas nestrādā, apdrošini viņu un nogrūd pa trepēm. Apprecēties no jauna jau var vienmēr.

Tādas nu ir manas domas par konfūcismu, kuru es senāk biju cēlis diezgan augstu, tikai tāpēc, ka nezināju, kas tas tāds ir. Un tādas domas ir ne tikai man. Tādas ir arī vadošajai elitei, politiskajam aparātam un sarkanajai sardzei, kas 60. gados iznīcināja un spīdzināja tūkstošiem citādāk domājošos... Hmmm... Jā nu te laikam man būtu jāpārtrauc sludināt savs viedoklis...

Šoreiz kaut kā daudz rakstīt negribas, tāpēc vairāk tieši bildes palikšu un tikai nedaudz apstāstīšu. Ir diezgan daudz par ko rakstīt, bet ziema nāk un man lēnām velk uz  ziemas miegu.

Tātad, bijām atkal Salsā (tas klubs. Vienīgais šeit). Nebija nekas paredzēts uz vakaru, bet Mērs piezvanīja un teica, ka grib tikties. Teicu visu laiku, ka varētu tikties un vienkārši pasēdēt kaut kur tāpat, bet viņš "nemanāmi" visu laiku vilka uz kluba pusi un nekas cits neatlika. Kā parasti, bardaks un troksnis, bet tas jau normāli klubā. Es nezinu, cik alus Mērs pats nopirka un cik mums uzlika no blakus galdiņiem. Tad nu tā, ik pa laikam uz skatuves notiek kāds pasākums. No sākuma visus izklaidēja šis džentlmenis:


Mc Džentlmenis

Tad notika loterija, un vēl vairāk dziedāšana. Kad sākas dejošana, tad visu laiku ir jāatkaujas no laipniem kungiem, kuri mēģina aizvilkt mūs priekšā, lai mēs tur dīdītos kopā ar pārējiem. Vienbrīd mani pasauca maliņā blakus galdiņš, pie kura bija meitenes, kuras vēlējās ar mani sadzert. Dikti svarīgi ir saskandināt un kopā iedzert. Kad piegāju, laikam viena dāma nebija brīdināta par notiekošo, jo ieraugot mani salecās un nometa savu glāzi. Tīri tā neko saskandināja. Bilde ar šīm dāmām gan nav, tāpēc cita bilde:


Lete izgaismota, lai vieglāk būtu glāzītes dibenā ieskatīties.

Ko tajā notiekošajā loterijā varēja vinnēt es nezināju un piedalīties, kaut arī gribējās, nevarēju. Ja nu vinnētu? Ko tad? Bet nu viens laikam bija dabūjis rotaļlietu, kas tad arī tika manai dāmai uzdāvināta. Tāpat vien. Piegājam pei tā galdiņa un skandinājām kopā ar viņiem uz velna paraušanu. Es gan biju vairāk aizņemts ar savādu odziņu ēšanu no viņu galda, jo pie savējā jau visas biju apēdis. Pēc tam, kad gājām atpakaļ pie sava galda, mums atnesa visas tās odziņas no tā galda. Ejot projām viņi pieteicās mūs aizvest. Nācās atkal kauties pretī. Ne tikai gribējām paši kājām iet, bet nu pēc visa tā dzeramā bija pārsteigums, ka viņš atrada pats savu mašīnu. Lai nu kā, te arī ir lapsiņa. Vārdu izdomājām gluzi vienkārši - ķīniski "lapsa".



狐狸 - húli - Hūlijs.

Neatkarīgi no tā visa, man svarīgākais bija "odziņas". Kā sauc, nezinu. Man jau teica to nosaukumu, bet nu īsti tas nepalīdz. Pēc kāda laika, staigājot pa pilsētu, ieraudzīju tās pāŗdošanā. Ņemam un nesam mājās.



Maiss ar "šitie foršie lupināmie."

Apkārt tiem ir miziņa, kas jānolipina līdzīgi kā... Kā kivi, ne kā mandarīniem, Iekšā pēc nolupināšanas ir tāds mīksts, gandrīz vai caurspīdīgs auglītis. Tā ir tā garšīgā daļa. Tam pa vidu atkal ir kauliņš, kas ir izmērā diezgan ievērojams. Kauliņu labāk neēst, kaut arī gribās.


Es zinu, ka blakus nolikts lats, bet es totāli esmu Ķīnā. Skauta godavārds.

Es kaut kā pārāk nefotografēju visu notiekošo, to vairāk dara mana lēdija. Tikai nesen es ieguvu visas sataisītās bildes (caur sāpēm, asarām, asinīm un Skype) un tagad varēšu ierakstīt vairāk visu ko. Nāksies jums lasīt tos pasus kaitinošos "Ko es šorīt ēdu, kā man šodien gāja", tikai austrumu mērcē.

Esmu pavisam saplēsis savu gulēšanas ritmu. Daru, ko gribu, nekādīgi nesanāk salabot. Un tagad laiks arī tāds, ka miegs visu laiku nāk un nekas cits neatliek, kā gulēt. Labi, ka drīz brīvdienas. Atkal gulēšu no piektdienas līdz pirmdienai.

Lai nu kā, gribēju uzrakstīt tādu garāku ierakstu par pārtiku.  Šis ne tuvu nebūs pēdējais ieraksts, jo par šo tēmu man ir daudz ko teikt. Sākumā man pašam likās, ka varēšu ēst visu un viss būs eksotiski un interesanti. Skriešu ēst visu, kas kustās un nekustās, nebūšu no tiem, kas baidās no kaut kā jauna. Nebaidos arī, tikai ēst to gan negribas.

Varu tikai mēģināt izskaidrot, kā tas īsti ir. Nav tā, ka tu ēd omleti un domā "varētu mazāk tomātus" vai "šis siers neder". Tās ir garšas, ar kurām vari variēt un pētīt, bet te viss ir kopā un garšo pavisam citādāk. Tas ir kā prastā ūdenī uzvārīt zirņus un olas (iesist ūdenī tāpat, nevis vārīt ar čaulu). Tad aizej uz maksimu, pieej pie garšvielu plaukta un šķaudi no visa spēka. Tās paciņas, kas nokrīt no plaukta tagad ir jāliek klāt pie tavas olzirņzupas, nekādi izņēmumi (jā. Arī tad, ja tas ir želatīns. Jo kaut kas tamlīdzīgs te arī ir atrodams.) Tad tik piemet laurlapu un pasniedz viesiem. Doma tāda, ka tā būs mēlei pavisam nepazīstama, savāda un jokaina garša. Tavs organisms nemaz nesapratīs, ka tas īsti ir ēdiens un netaisīsies par to ieslīgt diskusijās. Tā, nu, ievads tīri tā neko, vai ne?


Tā nu sāksim no kreisās bildes apakšā. Tā ir vienīgā gaļa visā bildē. Tos tad arī uz vietas uzcep un nober ar garšvielām tā, ka tie maina krāsu. Pārējo visu (varbūt ne visu, neesmu redzējis, kā viss tiek gatavots) tad pēc nopirkšanas ņem aiz kociņa un liek vārīt eļļā. Kreisajā malā var redzēt to eļļas trauku. Eļļa netiek mainīta, bet kāda atšķirība, tāpat to ir grūti apēst.
Pa labi ir kaut ka, kas izskatās pēc desas. Tā ir soja. Ja kaut kas izskatās pēc desas, tad tā ir soja. Ja kaut kas izskatās pēc sojas, tad tā arī ir soja. Ja tas izskatās pēc sojas, bet nav soja, tad tas ir nākošās kastītes saturs...
Tofu. Faktiski lielākā daļa no ķīniešu virtuves ir sava veida māksla. "Cik veidos un krāsās varam pagatavot tofu un soju?" Tofu ir tāda mīksta padarīšana, kas izklausās tieši tā, kā tā garšo.
Pa labi no baltā tofu ir sojas cīsiņi un brūns tofu. Yeey.
Ietītie sarkanie ir cīsiņi. Tie veikalā nestāv ledusskapī un atrodas bērnu nodaļā, jo faktiski šos sojcīsiņus dod bērniem kā... "našķus"? Riebjas tas vārds, bet šie cīsiņradībji neko citu nav pelnījuši.
Pa labi - soja saritināta kā gaļas bumbiņas. Iekritu.
Tie brūnie satītie cepumveidīgie zvēri ir kaut kas jokains. Es esmu vienīgais, kurš jūt dažreiz veikala piparkūkās tādu savādu asumu? Tas nav kā pipars, bet tomēr taka mēlē iekož nedaudz. Ja citiem arī ir bijusi šāda pieredze - šīs standziņas garšo tieši tā. Ja tāda pieredze nav bijusi - šitie garšo pēc čūsku indes dziedzeriem. Tālāk!
Krabju nūjiņas. Garšo citādi, kā LV. Nav nekādu garšas bagātinātāju un ēdod ļoti atgādina zivi, neko citu.
Virs standziņām ir sēnes. Te ir diva tipa sēnes - šitās pļeckīgās un tad tādas saturīgākas un porainas. Pagaršoju. Garšo pēc sēnēm. Biju patīkami pārsteigts.
Tad var trauciņā redzēt paipalu olas un vēl visu ko, sākot no salātlapām un kāpostiem, bet ne tuvu vēl nebeidzot ar sakaltušām nūdelēm, pupu pākstīm un visādu veidu un līmeņu "KasPieVelna".


Brūnais tofu. Laikam. Nezinu. Es esmu pietiekami drosmīgs, lai vienā dienā paņemtu cepuri un tāpat vien, neko nezinot, aizlaistu uz Ķīnu, bet šim jokam man drosmes nepietiek.

Būtu jau gribējis to stendu vairāk safotografēt, bet, kamēr mani gaļas kociņi (hehehe...) cepās, apkārt bija jau savācies kārtīgs bars un ātri vajadzēja tīties.

Staigājot apkārt viendien nofotografēju arī garšvielu stendu. Es domāju, ka tās ir garšvielas, bet pārliecināts neesmu. Kvalitāte nav tā labākā, bet nekāda atšķirība, tāpat bardaks.

Aizgāju arī uz nākošo klasi, a tur neviena nav. Stāvu, gaidu savu asistenti. Viņa ierodas, noķer aiz auss vienu studentu, izrunājas ar viņu un tad prasa man, ko es domāju darīt tagad. Es nesaprotu, kas notiek vispār un man tagad prasa, ko darīt. Saku, ka nezinu un viņas sejā ir nolasāma neapmierinātība par manu izlēmību. Sāku ar viņu spēlēt jautājumu spēli un uz visiem jautājumiem tiek atbildēts ar vai nu "jā" vai "nē", bet pārsvarā "varbūt." Ar laiku viņai šie mani jautājumi pieriebjas un viņa saka, ka varu iet mājās. Nu labi, it kā jau parasti negribētu piekrist, bet šodien svētki, iešu mājās gulēt.

Kamēr gulēju, virtuves izlietne izdomāja atgādināt par sevi. Šobrīd ir pārplūdusi visa virtuve un lielā istaba. Sazvanam otru asistenti un gaidām, kas nu būs.Izlietne ik pēc brītiņa atdod vēl un vēl ūdeni. No sākuma laipni tai teicām, ka mums nevajag, bet pēc tam jau izmisuši sēdējām un vienkārši jokojām par krokodiliem un dzelteno jūru. Pēc laika atnāca asistente, sadabūja rokās mājas īpašnieku. Viņš ienāca, secināja, ka tiešām ir noplūdis un aizgāja pēc santehniķa. Pa to laiku visi trīs ar birstēm dzinām ūdeni ārā no lielās istabas uz vannas istabu. Laikam lieki piebilst, ka visas šodien mazgātās grīdas ir simts reizes netīrākas, kā pirms tam.

Gilberts atteica šodien viesošanos. Saka, ka rīt esot stundas un viņš nevarot tikt. Tā kā atkrīt arī visas man šodien ieplānotās aktivitātes.

Tagad sēžu ar slapjām kājām un klausos, kā trīs vīri virtuvē dara nepiedienīgas lietas ar manu izlietni. Ir atvilktas kaut kādas spirāles un elektriski aparāti un tā vien šķiet, ka tīrīšana jau sen ir beigusies un tagad notiek izlietnes pratināšana par notikuma apstākļiem. Piedalīties nevaru, jo smaka ir pabaisa un tāpat ne palīdzēt varu, ne saprast viņus. Ja parādos, tad man sāk visu ko skaidrot un tad ir grūti atkal aizmukt. Kājas ir pārsalušas un liekas, ka drīz bušu slims, bet līst zem segas un iet gulēt ar īsti nevar, kamēr te visa labošana notiek. Es gan nezinu, kāpēc mājas saimnieks gāja pēc santehniķiem, jo atnāca kopā ar diviem labi ģērbtiem vīriem un pats vien bakstīja tās trubas uzrotītām piedurknēm. Nu tā...

Priecīgus arī jums visiem svētkus un novēlu dzīvot harmonijā ar savu izlietni.

Pa nakti nesanaaca guleet. Ilgi un dikti svaidiijos, liidz sapratu, ka guleeshana man nespiid un jaaiet aaraa pastaigaaties. Pirms tam tikai jaaiznes musars. Vieglaak pateikt, kaa izdariit. Katru riitu pirms astonjiem maajas pagalmaa staav maza kravas mashiiniite, kuraa tad arii visi nes un met savus atkritumus. Taa kaa man darbs astonjos saakas tikai dazhaas dienaas un ne visaas paspeeju to izdariit, jaanes ir diezgan daudz maisi. Panjemu dazhus maisus un eju jau ar ceriibu, ka nebuus kaa parasti. Ir apmeeram seshi no riita, taa kaa durvis veel aizsleegtas. Ja sanaak kaadreiz atnaakt maajaas peec desmitiem, ir uz panelja jaazvana, lai kaads ielaizh tei iekshaa. No saakuma bija taa neerti naakt piektdienaas maajaas trijos un modinaat kaiminjus, bet ko man citu dariit? Ja nevar uztaisiit normaalu sisteemu, man iisti negribaas seedeet maajaas vinju deelj. Turklaat, taa kaa dziivoju pirmajaa staavaa, dazhreiz kaads nakts viduu piezvana uz manu dziivoklja numuru, lai palaizhu iekshaa. ... Vienmeer paljaujos, ka kaiminjiem arii piezvaniits....

Lai nu kaa, turpinam nest musaru. Viss kluss ,neviena apkaart nav un es nolieku savus maisus tur, kur parasti staav mashiina un, protams, ka atpakalj ejot sastopu to pashu kaiminjieniTo pashu, kas parasti izrevidee visus manus maisus. Es tieshaam nezinu, vai meklee pudeles (tie ir taadi pajokaini kaiminji, kuri ir apkaart savai maajinjai savaakushi visu ko un uzsleejushi nojumiites) vai arii notiek kaut kaada atkritumu shkjiroshana, par kuru neesmu informeets. Kad dodos ar otro maisu kravu, tur jau divi revide manu pirmo porciju. Kaut kaa ljoti neeerta sajuuta ir nest un cilveeku priekshaa likt atkritumus. Ieshauju shkjeersielaa un dodos pa to. Veel ir tumsh un iisti nezinu, kur taa feini nesos ar visu savu kravu. Atminos, ka esmu redzeejis tajaa ielinjaa, ka pie viena staba liek atkritumus. Noliku tur un aatri izlikos, ka tas nebiju es. Tikai peec tam ieraudziiju, ka esmu nolicis pie nepareizaa. Nekas, buus kaadam paarsteigums.

Taa kaa laiks man ir daudz, dodos uz KFC panjemt brokastis. Esmu atklaajis, ka taa ir vieniigaa vieta, kur var dabuut ceptu olu un tas arii tikai riita pusee. Aizeju, panjemu sev divas maiziites un man naak liidzi viena kafija un viens pusbuljons. Nemaz necenshos pateikt, ka tos man nevajag, jo taapat nemaaku un sajaukshu visiem galvu. Panjemu savu bulcinju maisinjaa, abus dzeramos un dodos. Pirmais dzeramais, ko izvelku, ir tas riebiigais pusbuljons. Garsho peec pelmenju uudens un, kaa esmu noveerojis, esmu diezgan paarliecinaats, ka tieshi tas tas arii ir. Tas ir taads jokains dzeeriens, kuru dod visaas kafejniicaas, kad apseedies eest. Ejot garaam trepeem un izliekos, ka taa nav maneejaa. Taa kaa atkritumu tvertnju citur nav, nekas cits man neatliek. Izvelku aaraa savu kafiju tikai lai atklaatu, ka arii mana kafija ir tas buljons. Tajaa briidii mani kads aiz muguras sauc. Izliekos, ka es neesmu es, jo noteikti, ka piesiesies par manu buljona ziedoshanu trepeem. Tomeer mani panaak - KFC kasiere. Izraadaas, ka esmu taa arii aizgaajis ar vienu bulcinju un otru neesmu panjeemis. Tieshaam nezinu, cik ilgi vinja skreejusi man pakalj.

Nonaaku skolaa un driiz saakas pirmaa stunda. Saaku maaciit un atveras durvis un viens zeens kaut ko man pasaka kjiiniski. Es uz vinju skatos ar sejas izteiksmi, kaadu var dabuut tikai cilveeks, kursh nakti nav guleejis no riita ar buljonu veederaa dzird kjiinieshvalodu. Paskatos uz klasi un visi man smaidiigi saka "Goodbye". Asistente kaut ko pasaka un pazuud. Neko nesaprotu. Tikai atceros, ka pa ausu galam esmu dzirdeejis, ka skolaa notiekot mediciinas paarbaudes. Nu labi, laikam man stunda beigusies. Eju prom un mani sauc. Izraadaas, ka esmu aizmirsis savu pierakstu blocinju. Tieshaam, ja es shito dienu izdziivoshu un neaizmirsiishu gabalu no sevis visaas malaas, es buushu paarsteigts. Cik nu paarsteigts var buut samiegojies cilveeks bez kafijas.

Šodien man bija paredzētas stundas. Pamodos un devos ātri uz skolu. Rīts tāds patīkami drēgns un daži vēl tikai ver vaļā savus veikaliņus. Pieejot pie skolas vārtiem apsargs bija diezgan pārsteigts mani redzot. Skaidrs, esmu nokavējis, jo neviens arī neskraida pa pagalmu. Aizsteidzos uz savu klasi un skatos - tā aizslēgta. Iekšā neviena nav. Lēnām pielec, ka skolā atrodas tikai apkopēji. Visas klases tukšas. Skolotāju istaba arī aizslēgta. Asistente uz telefonu neatbild, kas gan ir mazākais dienas pārsteigums. Noskan zvans un vienīgais stāvu tukšā skolā. Nu ko, ejam mājās, laikam man ir brīvdiena.

Nav sanācis kādu laiku neko uzrakstīt, jo bardaks. Tas arī ir mans attaisnojums: bardaks.Apbrīnoju ķīniešu spēju izveidot bardaku no pilnīgi nekā un tā arī īsti neko nepanākt un nemainīt. Varbūt tas saistīts ar to, ka nesen Ķīnvaldība izdeva jaunus noteikumus televīzijas kanāliem, ka tiem jāierobežo ir tukšās izklaides programmas kā "Takeši pils" stila raidījumi un jāveicina morāli un kulturāli izglītojoši raidījumi. Tas izskaidrotu, ka viņiem vairs nav ko darīt brīvajā laikā, tā kā jāpanervozē, jāizzvanās uz visam malām un jāizliekas, ka kaut kas šausmīgi svarīgi notiek.

Tad nu tā, vēlējos uzrakstīt par skolu kā tādu.  Pati pirmā bilde nav ar manu skolu, bet citu skolu šajā pilsētā. Savu skolu vēl neesmu nofotografējis, jo parasti ienesos pāris minūtes pirms stundas sākuma. Nav svarīgi, cikos es ceļos vai izeju no mājas - tas man tā nolemts.


Šī ir tā skola, kurā es nemācu.

Pa tumbām katru dienu noteiktajos laikos skan mūzika. Parasti skan dziesmas, kurās visi tiek informēti par Ķīnas varenību un skaistumu. Viena dziesma man tīri labi patīk un varētu kaut kā mēģināt atrast netā, lai var parādīt. Katru pirmdienu notiek kaut kāda veida pasākums ap karogu. Neesmu to pats redzējis, bet tikai dzirdējis par tāda pasākuma esamību. Vienreiz, klasē mācot, es redzēju, ka karogu ņem nost. Paprasīju savam pusslodzes asistentam/kontaktam, kāpēc ņem nost karogu un dabūju lieliskāko atbildi: "Nezinu un nav mana darīšana" (I do not knw and it is not my business.) Viss skaidrs, laižam tālāk.

Tā kā visā pilsētā nereti pazūd elektrība (dažreiz vairākas dienas pēc kārtas) uz vairākām stundām, tas skar arī skolu. Tāpēc es nevaru sagatavot īsti nekādas datora prezentācijas un tamlīdzīgi, ja nu tieši tad nav elektrības. Vai arī datoram nestrādā monitors. Vai arī nav projektora. Vai arī pelei nav bumbiņas un tu stāvi klases priekšā kā muļķis iebāzis pirkstu peles apakšā un tēlo bumbiņu. Tāpēc sākumā dažreiz lekcijas sanāca tīri pasausas, jo nebiju ar to rēķinājies un sagatavojis tieši uz datora. Protams, ka mana asistente visu laiku teica, ka viss būs kārtībā. Viņa vienmēr saka, ka viss kārtībā, tikai lai pašai nekas nebūtu jādara.


"Redzi, viņi ir sajūsmā! Viss kārtībā, viņi ir pieraduši skatīties filmas bez bildes un skaņas. Vai es varu iet mājās?"

Tā nu dažreiz ir, ka skolēni stundās guļ. Parasti jau gulēšanai tiek izmantoti starpbrīži, bet gandrīz katrā stundā kāds arī ir sagruvis uz galda. Kamēr mums tā varētu likties pēdējā izlaidība, es tomēr izmantošu vārdu "sagruvis", ņemot vērā to, ka slinki viņi nav. Tad nu tā.....

Ķīnā skola sākās sešos no rīta. Labrīt visiem! Tad tā turpinās līdz 12:00, kad ir divas ar pusi stundas ilgs pusdienlaiks. Pēc tam skolēniem ir stundas līdz desmitiem vakarā. No sešiem rītā līdz desmitiem vakarā. Ja tikai padosi brīvu laiku stundā, viņi vai nu gulēs vai pildīs mājasdarbus. Kā viņi paspēj uz skolu? Elementāri, Vatsõna, viņi tur dzīvo.


Šī ir kopmītne, atrodas blakus skolai. Arvien mazāk un mazāk gribas sūdzēties par savām "daudzajām" stundām vidusskolā.

Tā viņi arī dzīvo. Kā sapratu, vienā istabiņā dzīvo no 8 līdz 10 cilvēkiem. Es gan nezinu, cik tā istaba ir liela, bet spriežot pēc visa pagaidām piedzīvotā, es esmu gatavs derēt, ka futbolu tur spēlēt nevar. Varbūt galda tenisu. Tas daudz ko izskaidrotu vispār... Skolas teritoriju skolēni atstāt var tikai sestdienā pēc stundām (Jā, sestdienās ir stundas, a kas?). Jāatgriežas ir svētdienā pulksten četros.

Man skolēni ir prasījuši, lai pastāstu, kā notiek izglītība Latvijā, bet godīgi sakot, man nepietiek sirds lai kaut ko tādu stāstītu.  No sešiem rītā līdz desmitiem vakarā, sešas dienas nedēļā. Jāizpilda mājasdarbi un katru mēnesi notiek eksāmeni. (Tāpēc arī tagad vēl guļu gultā un slaistos - man tur nav jābūt.)

Skolā uz tāfelēm ir uzraksti un es palūdzu, lai man patulko. Viens, kuru man tulkoja stāstīja par to, lai skolēni neatstātu citus skolēnus vienus. Ja skolēns ir atstāts viens, tas nav labi. Pie citas tāfeles bija uzzīmēta pasaule, ko viens ļauneklis dūra ar dakšu. Es nezinu, kas tur bija rakstīts, atpazinu tikai vienu simbolu. Tas nozīmē "zeme".


Jā nu nenoliedzami man "zeme" arī bija pirmā doma.

Es gan nekur nevaru atrast patiesi apliecinājumu tam, ka šis nozīmē "zeme", bet ņemot vērā, ka viņiem ir ne tikai tūkstošiem hieroglifu, bet arī neskaitāmi fonti, pārāk par to neesmu pārsteigts.

Pusdienlaiks! Tas ir vienīgais laiks, kad skolēni stundas beigās sāk nervozēt un skatīties uz durvīm. Kad skolotājs viņus palaiž vaļā, visi sadrūzmējas ēstuvē.


"Tu mani neatceries? Mēs skolā pie viena pusdiengalda sēdējām!"

Tad visi dodas pie saviem plauktiņiem un ņem savas bļodiņas un dodas pie letes. Tie, kuri grib būt izmanīgāki jau no stundas skrien ārā ar savām bļodām un karotēm, lai nebūtu jāgaida rindā. Pēc tam bļodiņas tiek nomazgātas pie lielas, garas izlietnes un kārtīgi saliktas atpakaļ.

Tāda nu ir tā viena diena mazā ķīnietēna dzīvē.

Man jau kādu laiku palīdz viens no skolēniem. Viņš, lai uzlabotu savu angļu valodu, dažreiz ierodas manās stundās un tulko asistentes vietā.Viņam izdodas tīri labi, vienīgi pēc katras reizes viņš dikti pārdzīvo, ja kaut kas nav izdevies, aktīvi ber sev pelnus uz galvas un saka, ka nākošreiz būs labāk. Nezinu gan, kā viņš zina, par ko es nākošreiz runāšu, lai varētu sagatavoties un būt labāks (ja es pats nezinu, par ko runāšu...) Pēc stundām taisījos doties mājās un lēnām abi gājām līdz skolas vārtiem. Tikai līdz vārtiem, jo skolēni skolas teritoriju atstāt nevar. Dzīvo arī blakus skolai. Bet par to citreiz. Gājām un runājam un tad viņš man atgādināja, ka ceturtdien stundas ir tikai līdz divpadsmitiem, jo tad notiks sporta pasākumi. Teicu, ka man tas neko īsti nemaina, jo man tāpat ceturtdienās vairāk stundu nav. Tad sākās interesantāka saruna. Viņš man ieteica ierasties uz sporta dienu paskatīties. Teicu, ka īsti kaut kā nevelk, bet viņš uzsvēra, ka tomēr vajadzētu "vilkt". Teica, ka man būtu vairāk jātusē kopā ar pārējiem skolotājiem. Ne tāpēc, ka citi skolotāji būtu apvainojušies, bet tāpēc, lai es "nodibinātu kontaktus". Tālāk gāju jau diezgan domīgs. Redzot manu sejas izteiksmi, viņš mēģināja skaidrot: "Kad es divus gadus strādāju (tā arī ir, viņš ir 20 gadu vecumā atsācis mācības) fabrikā, es dibināju kontaktus. Diezgan ātri tiku paaugstināts amatā. Kontaktus nodibināt vajag." Jau domīgāk kasot zodu atteicu, ka ko es tur darīšu - stāvēšu un klanīšos, kamēr viņi ar mani runās ķīniski? Tad viņš peiteicās palīdzēt un arī patulkot, ja vajag. Neko nemēģināja man uzspiest, bet gan izmantoja angļu frāzi "I highly recommend you to..." Ja man tādu frāzi teiktu itālis, es uzreiz atvainotos par visu, ko es esmu vai neesmu izdarījis. Bet nu tā ir, ļoti man rekomendē tur būt un aktīvi dibināt kādu kontaktu. Uz mirkli palika nedaudz jokaini. Sapratu, ka neesmu viņam ne draugs, pat ne paziņa, bet gan kontakts. Neesmu ne mazākā mērā apvainojies vai sašutis, es vienkārši vēl nebiju iepazinies ar šīs spēles noteikumiem. Tad nu es tā sāku domāt par to sporta dienu...

1) Es neesmu atbraucis uz Ķīnu lai sēdētu visu laiku mājās. Apskatīties uz sporta dienu varētu kaut vai tikai tāpēc, ka man tur (cerams) nekas nebūs jādara un man solīja rādīt tautas bumbu un breikdance.
2) Varbūt, ja iepazīšos ar kādu tuvāk, mani arī kaut kur citur uzaicinās un jo vairāk mani kaut kur aicinās, jo vairāk es redzēšu.
3) Saprotu, ka esmu te skolotājs un uz nekādām karjeras kāpnēm un paaugstinājumiem darbā nemaz neskatos. Kur nu vēl labāku darbu kā tagad? Pats māci, nevis sēdi pie riebīga bosa (Jā, es biju pie riebīga bosa. Varbūt kādreiz arī uzrakstīšu pavisam nesaistītu pasaciņu "Blondi nezvēri un to pāruzpūstā pašapziņa.") un tad mēģini tam bosam visādi pielīst, lai tiktu augstāk. Tas nu mani pavisam nevilina.
4) Tā šeit tas vienkārši notiek. Lai arī Latvijā tāpat viss notika pa draugam un darbu dabūt bez paziņām ir gandrīz vai neiespējami, šeit tas pat netiek īsti slēpts. Šeit visur strādā radi un paziņas un nav pat tā, ka censtos to slēpt.
5) Nu es zinu spēles noteikumus. Es nemeklēšu draudzību vai radniecīgu dvēseli, bet kontaktu. Cilvēku, kurš mani apskatīs, atzīs par labu esam (kā arī visiem te liekas, ka man ir apmēram 30 gadi) un varbūt vēlāk arī kaut ko piedāvās. Ne jau uzreiz darbu, bet es būtu patiesi priecīgs kaut vai tikai par ekskursiju. Ir jau savādi par to visu tā domāt, bet kā jau saka, ja esi Romā, dari kā romietis. (Vai arī kā sapulcē kaudzi ar barbariem, izlaupi visu un smiedamies aizmūc.)

Lai nu kā, apsveru visus par un pret un ko tur lai saka... Ejam rīt iedibināt pa kontaktam.

Visās malās šeit ir mobilie telefoni. Labi, tie gan ir no Nokya vai Upple, bet tas nav svarīgi. Tāds ir katram un ne tas sliktākais. Esmu redzējis atveramus Apple telefonus un visādus skārienjūtīgos. Telefona bakstīšana ir ķīnieša laika pavadīšanas laiks. Vai nu tu gaidi autobusu, vienkārši tāpat sēdi zemē vai arī esi mana asistente skolas stundās,  obligāti ir jāparokas telefonā. Daudzi no telefoniem arī čato un dažreiz liekas, ka tas ir galvenais komunikācijas līdzeklis. Telefonos arī ir pilns ar aplikācijām un visbiežāk redzu viņus izmantojam vārdnīcu. Katru otro dienu man pienāk hieroglifi no telefonu kompānijas. Es neko nesaprotu un atliek tikai cerēt, ka viņi nav nolaupījuši manu pirmdzimto un neprasa izpirkumu maksu (ja arī tā ir, variet viņu paturēt.) Bet tas ir tas mazākais...

Šķiet, ka viņi visi ir izsalkuši pēc kontakta ar citu cilvēku (jo to šeit ir maz, ne?) Grafiti vietā uz sienām ir telefona numuri. Kad bijām īsu laiku Pekinā, redzējām telefona numurus sarakstītus uz zemes (uz ķieģelīšiem/flīzēm) un nesapratām, kāpēc. Es izdomāju, ka tie varētu būt attiecīgā kvartāla prostitūtu numuri. Zinu, ka katrs mēra pēc savas samaitātības pakāpes, bet atceroties, kas tika rakstīts klāt pie šiem numuriem Latvijā, mans minējums nav arī nemaz tik nepamatots. Nezinu vispār šo numuru māniju, bet tāpat kā Latvijā katra nepieskatītā siena ir apķēpāta, tā arī te.


63 smaidīgi ķīnieši gaida tavu zvanu.

Stāvu skolā un domāju, ko darīt brīvās stundas laikā. No viena kabineta iznāk viena dāma, paskatās uz mani un pa visu gaiteni "Khama Hāre!"
Uz to mirkli man bija kaut kā vienalga, kur šeit āzijā var apgūt čigānu lamuvārdus... Vienkārši tāpat, bez iemesla man uzsaukt "Khama Hāre"?
Viņa sāk smieties un atkal uzsauc "Khama Hāre!" Es tūlīt paņemšu "Hāre" un tā došu pa to tavu "Khama"...

Tā, šis stāsts sanāks pārāk garš. Rakstīšu īso versiju:

Skolā mani viena skolotāja ar ļoti spēcīgu akcentu palūdza "Come here" un es, kaut sākumā nedaudz apmulsis, tūlīt arī aizgāju un palīdzēju viņai ar vienu uzdevumu angļu valodā. Pagaidām diena tīri tā neko, neskaitot to, ka nav elektrības dažreiz. .. Bieži. Vienkārši visā pilsētā pazūd elektrība uz kādām 2-3 stundām. Neviens neliekas traucēts un darbība ne mazākā mērā neapstājas. Pie visiem veikaliem skaļi rūc visādu veidu un izmēru ģeneratori un cilvēki turpina ēst un gatavot ēst. Sāk likties, ka viņiem elektrība nemaz nav vajadzīga. Tikai man, kad mēģinu skolā kaut ko uz projektora parādīt, tas arī viss.

Godiigi sakot, buutu daudz vieglaak cieniit un iemiileet citas kultuuras, ja taas kaut uz mirkli aizveertos. Muusu pagalmaa notiek kaazas un visu laiku ir bardaks. Astonjos no riita pie logiem marshee un tad liidz veelam vakaram notiek klaigaashana uz skatuves. Pasaakuma vadiitaajs veelas izraadiit savu ekspresivitaati un rezultaataa liekas, ka vinjsh ir ljoti, ljoti nikns. Tikt maajaas ir pat probleema, jo ir jaaiet garaam visiem cilveekiem, kuri savaakushies shajaa shaurajaa shkjeersielaa, izklaajushi galdus un eed cik vien var. Protams, ka viss netiirais tiek mests zemee. Shobriid seezhu skolotaaju istabaa un blakus klaviatuurai ir nedeelju vecas seemushku mizas. Kad braucu shurp, bija doma, ka visu savu vidi uztureeshu pilniigaa kaartiibaa un nekad neko nemetiishu zemee. Tas buutu daudz vieglaak, ja kaut kur vareetu atrast atkritumu tvertnes.
Maajas musara izmeshana notiek sekojoshi - pirms astonjiem no riita pie maajas piebrauc mashiiniite ar piekabi un visi iet aaraa iemest tajaa savus atkritumus. Vienu riitu kaartiigi savaacu atkritumu maisus un devos izmest, bet mashiiniites tur nebija. Visi ar interesi skatiijaas, kur baltais cilveeks nes savus atkritumus tik agri no riita. Labi jau nav, bet naacaas tos maisus atstaat vienaa shkjeersielaa. Kaut gan shaubos, ka shajaa bardakaa vinji to pamaniija...

Kazu laikaa tika ieveerots, ka mees neseezham pie galdiem un neeedam kopaa ar paareejiem, taapeec mums kaadas 3 reizes uz maaju atnesa bljodas ar zupu(?). Miilji, tikai to ir diezgan pagruuti eest. Sastaav no caurspiidiigiem makaroniem, tofu (taka zefiiri, tikai miikstaaki, vaariiti un taisiiti no pupaam) un veel visu ko neidentificeejamu. Seezhu, skatos uz to zveeru un tad ar aizveertaam aciim aatri meegjinu eest.

Laiks ir nemainiigi karsts. Es te mirstu nost no taa karstuma un paareejie briinaas, ka staigaaju t-kreklaa. Sola, ka palikshot aukstaaks, bet es te nevienam vairs neticu. Pilniigaakais bardaks un visi (atbildiigie vai padotie) tev vienkaarshi piekritiis. Neatkariigi no taa, ko prasi, vinji piekritiis un peec tam izdariis pa savam. Neviens nekad ne par ko nav informeets un visi tikai baumo. Esmu pilniigi paarliecinaats, ka, ja man sheit ir pielikushi chekistu, lai mani uzraudziitu, vinjsh:

a) Par to nav informeets.

b) Gaida, kad pie vinja pieteikshos ar pasi.

c) Izseko kaadu no kanaadieshiem, jo vinji arii ir balti un kursh tad zina atshkjiriibu.

Shajaa bardakaa un troksnii esmu vienkaarshi nedaudz saguris. Nesen Gilbertu aizsuutiija uz citu pilseetu un taapeec tagad man ir arii kaudziite ar vinja lekcijaam. Man ir tikai viena klase tagad treshajaa staavaa un visas paareejaas zemaakos staavos. Taa kaa mani par to atkal informeeja peedeejaa mirklii (un ne atbildiigaa persona, tik taa, baumas dzirdeeju), neko neesmu shajaam lekcijaam sagatavojis. Visi speeleejam meemo shovu un vienkaarshotu Alias. Klase tiiri labi to parasti izbauda un mani paarsteidz, kaa vinji raada dazhas lietas. Iedots vaards "zilonis". Vinjsh pieliek rokas pie ausiim un raada "lielas lielas ausis" un klase uzmin. Tieshi, pirmais kas man ienaak praataa ieraugot ziloni ir nevis kaads joks par triis asteem, bet "ai cik lielas ausis". Man prasiija, kaada izgliitojosha jeega ir shiem pasaakumiem un uzreiz paskaidroju, ka ne vienmeer vinji runaajot zinaas iisto vardu, vajadzees maaceet paraadiit/izskaidrot. Taa nu arii sho nedeelju tuseeshu un speeleeshos. Jaaskataas arii citas speeles naakoshai nedeeljai. Ja buushu izguleejies, speeleesim karaatavas. Ja nebuushu izguleejies, arii speeleesim karaatavas, tikai bez taafeles un burtinju mineeshanas.

Kaut kur ap astoņiem iedodu telefonu Meieram un viņš instruē šoferi, uz kurieni mūs vest. Piebraucam pie kluba, kurā skan jau mūzika un ejam iekšā. Klubs ir pustukšs un pie viena galda sēž Meiers, Ali (kanādietis) un viena ķīniete Simona. Piesēžamies klāt, papļāpājam cik nu var tajā troksnī, līdz man tiek paprasīts mans Ipod. Iedodu ar visu USB kabeli . Meiers saka, ka viņam jāaizbrauc uz mājam un Ali arī došoties paēst. Kāpēc mums vispār bija jābrauc uz klubu jau astoņos, nezinu. Pie Ali tieku nedaudz pie interneta, savācam arī Grantu (otrs kanādietis. Kaut kā viņa vārdu man vieglāk atcerēties. Nez kāpēc, ne?) un dodamies ēst. Šoreiz tikai maizītes, nekādus ķīniešu trikus, paldies. Tā kā viņi abi tādi miegaini, dodamies pastaigāties paši. Sarunāts, ka uz klubu atkal dosimies ap desmitiem, bet ir jau skaidrs, ka viņi būs vēlāk. Staigājot apkārt vairākas reizes noejam garām klubam ─ katru reizi dzirdu skanam kādu dziesmu no mana Ipod pa visu klubu, pa visu ielu. Mans mazais Ipod kļūst pieaudzis...

Tieši desmitos ierodamies klubā un, protams, neviena no viņiem vēl nav. Apsēžamies krēslos, līdz pie mums pienāk viens vīrs un rāda, ka jāiet pie letes. Kas tad mums, sēžam un garlaikojamies pie letes. Es nemāku neko pasūtīt, tā kā darīt nav ko. (Visu laiku redzi, ka cilvēki tikai ņem dzeramos un tusē, bet nevienu reizi neredzi, ka kāds par ko maksātu.)Tad mums pienāk tas pats vīrs (beigās izrādījās, ka menedžeris), salej mums kokteiļus un no visām malām savāc pie mums visus trauciņus, kas salikti uz letes. Tā nu mūsu priekšā ir vairāki sēmušku trauki, pelnu trauki (kas būtu noderējuši sēmeņu mizām, ja tās būtu garšīgas, nevis saldinātas), augļu trauki un tad kaut kādi vēl čipsi. Viss bārs skatās uz mums un menedžeris mūs izklaidē, lejot dzeramos un spēlējot kauliņspēli. Katrs met metamo kauliņu un mazākajam skaitlim jādzer. Ir skaidrs, ka viss tas mums par velti. Diemžēl kauliņspēle man padodas tīri labi un visu laiku uzvaru. Dabūju atpakaļ savu Ipod un zvanu Meieram ─ kur ta viņi ir. Pēc desmit minūtēm būšot. Pieļauju, ka menedžeris jau nu vairs nezināja, ko ar mums darīt, jo sēžam, garlaikojamies un neklubojam. Pēc 20 minūtēm tad nu arī ieradās mūsējie.

Meiers (Kenija) ─ pats galvenais no visa kluba. Menedžeris var tikai mēģināt tikt viņam līdzi. Nepaiet ilgs laiks, līdz Meiers uz skatuves ar vienu ķīnieti dzied Backstreet Boys dziesmas un nemitīgi lidinās apkārt visam bāram ar visiem runājot un visas izdancinot.

Gilberts (Mans mīļākais Kenijietis) ─ manāmi apmulsis no Meiera sēž stūrītī un mēģina veltīt visu savu uzmanību savam alum.

Džeimss. Džims. Džeks? Džons. (Kenija) ─ Gilberta brālēns. Noslēpies visu laiku aiz Gilberta. Atvērts sarunām, bet tikai tad, ja viņam ļauj palikt savā drošajā stūrītī.

??? (Kenija) ─ Gilberta brālis. Tā kā pie galda ir maz vietas, viņš planē apkārt pa bāru un veic gurnu kustības, mēģinot pievilināt pretējo(?) dzimumu. Nepārmijām neviena vārda.

Zaks (Dienvidāfrika) ─ Liels, jautrs un nemitīgi rēc. Dažreiz man nevajag neko pat īsti pateikt, kad viņam jau ir lielā jautrība. Sirsnīgs vīrišķis.

Sandra(?) (Dienvidāfrika) ─ Zaka meitene. Omulīga lēdija, kura beidzot mani varēja uzveikt kauliņspēlē. Biju tīri priecīgs.

Grants (Kanāda) ─ vienīgais baltais visā klubā bez mums diviem. Viena dāma mēģināja viņam sist kanti un aicināja viņu dejot. Kaut es varētu jums visiem parādīt, kā dejo zālītes pīpētājs. Es varētu uzņemt 50 bildes ar visu vakara deju un visas būtu vienādas. Pie divdesmitās bildes viņš jau būtu saplūdis ar fonu un varētu redzēt tikai dāmu, kas dejo ap bāra inventāru.

Tusiņš bija super. Galvenais, ka visi ārzemnieki bija jau tādi, kā es biju paredzējis ─ ir jābūt noteiktam cilvēka tipam, kurš kādā dienā ir savācis visas savas mantas un aizbraucis uz Ķīnu un tādi viņi arī ir. Visi atvērti, priecīgi sastapt kādu tādu pašu un vienmēr tikai to labāko. Dāma no Dienvidāfrikas mēģināja dejot ar vienu ķīnieti, kurš izrādīja spēcīgu nepatiku. Kad viņa pieliecās pie viņa lai kaut ko pateiktu, viņš norādīja, ka ar viņu nebučosies. Es izsmējos. Visi pie skatuves dejojam un DJ dod Meieram mikrofonu, lai Meiers uzkurinātu publiku. Kad spēlēja bariņš pie galda dzeršanas spēli, Meiers nepiedalījās, jo sita vienai dāmai kanti. Viss, ko viņš redzēja, bija ka es leju vienu viskija glāzi pēc otras. Es jau spēlē vairs nepiedalījos, tikai salēju citiem, bet to viņš nezināja...

Vienā brīdī piesēdos pie viena brīva galdiņa atpūsties un tur oficianti spēlēja paši kauliņspēli. Gribēju piedalīties, līdz viens no viņiem paņēma kauliņus, nolika uz plastmasas ēdienkartes visus ar sešiniekiem augšā, pacēla, pavicināja pāris reizes krūzīti ar visu plastmasiņu, nolika vietā un tur atkal bija visi sešinieki. Sapratu, ka piedalīties nebūtu pārāk gudri. Saaicināju visus no mūsu galda skatīties, kā viņš to dara. Viņš to atkārtoja atkal un atkal un īstā māksla ir tajā, kā to krūzīti ar plastmasiņu paceļ (leņķis un ātrums). Ātri vien daudziem pasākums pārvērtās par treniņu. Kad izlēmām doties mājās, Meiers veltīja mums vienu dziesmu ķīniski. Pēc tās arī kātojām mājās. Jā, uz „Salsa” varētu aiziet vēl kādu reizi.

Biju izgājis viens pats paklaiņot apkārt. Biju nonācis pie KFC un izlēmu ieiet paēst. Pēc ilgas sarunas ar pārdevēju un atkal nepareizā pirkuma saņemšanas, piesēdos pie galda un sāku īgni grauzt savu frī kartupeli bez burgera. Blakus piesēdās viens vīrs ar apmēram trīsgadīgu bērnu un sāka tusēt. Tēvs mēģināja bērnam iemācīt skaitīt ķīniski no viens līdz desmit. Piedalījos un izrādīju daudz lielākas prasmes, kā viņa paša bērns. Tēvs to atzinīgi novērtēja un mēģināja man iemācīt „vienpadsmit”. Par laimi tieši visu apēdu un ar cieņu spēju aiziet. Tātad, es nenokārtojos uz ielām un esmu gudrāks par vietējo trīsgadnieku. Nu man jau liekas, ka darba tirgu esmu iekarojis.

Vēlāk aizbraucām pie diviem kanādiešiem uz viesnīcu. Tad nu laikam sanāk, ka esam satikuši visus ārzemju skolotājus, izņemot vienu. Nokļūšana kaut kur ar taksometru ir jautra. Es iekāpju taksometrā, piezvanu Meieram un iedodu telefonu šoferim. Tad lai nu viņi paši tiek galā par to, kur man jānokļūst. Visi vietējie taksometra braucieni ir pieci juaņi.

Nonācām galā un kanādieši viesnīcā bija ļoti... Amerikāniski. Faktu, ka viņiem pievērš vairāk uzmanību un apkalpo vairāk kā baltos cilvēkus viņi izmantoja līdz pēdējam. Priecājās, cik ļoti menedžerim iemācījuši angļu valodu un nepārtraukti pīpējot stāstīja, kā viņi neēd šeit arbūzus un kāpostus, jo to audzēšanā ļoti izmantojot ūdeni un ūdens šeit neesot veselīgs. Tad tika pastāstīts par to, kā abi visu laiku esot pīpējuši zāli un kā tagad, kad neesot to darījuši jau laikam divus mēnešus, galva esot skaidrāka, plaušas tīrākas un pašsajūta labāka. Tā kā to tā nevar atstāt, tūlīt pat viens no galdiņa sarunāja, kur viņš dabūs visu, ko vajag. Viss nokārtojās.

Pēc tam visi izdomāja, ka jāaiziet uz viesnīcas karaoke zāli. Vēl joprojām nezinu šī gājiena iemeslu, bet nu labi. Sēdējām, kamēr menedžeris skraidīja apkārt, skatījās dziesmas, tad veltīja mums dziesmu ķīniešu valodā un es pavisam nesapratu, ko tur daru. Kad beidzot tikām ārā, visi izdomāja iet spēlēt biljardu. Pēc tam bija noguruši un gāja pa mājām. Es šito nekādīgi nesaprotu ─ sazvana visus, lai visi sanāk kopā un visi satiekas un tad sēž, neko īsti nedarot. Kā traki zvanīsies, lai brauc ciemos kaut kur piecos un kad aizbrauksi, nevienam nebūs īsti ko darīt, pa vidu vēl katrs aizbrauks uz mājām paēst un pārģērbties un ko tik ne. Lai nu kā, pēc biljarda aizgājām ar kanādiešiem paēst. Tika pasūtīti iesmiņi ar pipariem. Pa vidu tiem pipariem bija jēra gaļa, pupu pākstis un vistas spārniņi. Te ēst ir tīrākā elle. Tev mute ir izdegusi pilnībā, acis asaro un visas iekšas deg, bet ēst taču gribas...

Laipnības un labas gribas apliecinājums šeit ir iedot cigareti. Ja kaut kur vēlāk vakarā dosies kaut kur iekša paēst, vienmēr dos cigareti. (Pie nosacījuma, ja esi balts, protams.) Tā kanādieši ņem viņu cigaretes, līdz jāiet prom. Tad viņi visiem dod savas cigaretes un visapkārt notiek vistīrākais burziņš. Man kaut kā tā īsti nepatīk. Es zinu to, ka es nekad te neiederēšos kā viens no viņējiem un nesaplūdīšu ar pūli (ko arī nemaz necenšos un nevēlos), bet būt kā tāda staigājoša Disnejlenda arī nav manos plānos.

Pirmo reizi redzu tik sakāpinātu kazu kultūru. Kazas te ir visās malās un nepārtraukti. Ziniet taču, kas ir kazas? Kad viena aze ļoti ļoti mīl otru azi (vai arī azis ir bagāts), tad viņi izlemj būt kopā mūžīgi mūžos un sarīko kazas. (Divas azes vai divi aži gan te viens otru mīlēt nedrīkst.) Kazas ir redzamas visās malās ─ kazu kleitas, kazu fotografēšanās saloni un kazu svinības šķērsielās. Orķestri visu laiku vazājas pa ielām, tiek mētātas petardes un jautrība sit augstu vilni. Tas jau vairāk vai mazāk ir jauki, bet vienīgi tas fakts, ka katras kazas tiek atzīmētas ar salūtu astoņos no rīta... Varētu jau to ignorēt savā ziņā, bet tas ir diezgan grūti, ja dreb logs un gulta un pēc tam vēl gaudo automašīnu sirēnas. Katru rītu man gribas piepildīt kazu pareģojuma „līdz nāve mūs šķirs” daļu, bet vienmēr esmu pārāk samiegojies. Un tas notiek katru dienu. Katru. Dienā kā minimums ir dzirdami trīs salūti, kurš katrs nozīmē savu kazu.

Lai nu kā, drīz mani tiešām piespiedīs iet gulēt desmitos un celties astoņos, jo citādi te vairs nevar. Ķīnieši ienīst klusumu vairāk kā svaigu gaisu un dara visu, lai ar to tiktu galā. Tā kā šeit viss tiek labots uz vietas, viss tiek arī taisīts uz vietas. Uz ielām tiek labotas veļas mašīnas, mopēdi un televizori. Tur pat arī tiek taisīts ēst, žāvēti dvieļi un darināts viss iedomājamais. Un dažreiz šis iedomājamais sevī iekļauj arī zāģēšanu, metāla apstrādi un ko tik ne. Un darbs sākas astoņos no rīta, tā kā mosties, pilsoni. Tāpat arī valoda ķīniešiem ir ļoti asa un kliedzoša. Tad nu tādā arī viņi sarunājas, kā arī bļauj uz saviem jau bļaujošajiem bērniem. Sacensības savā starpā. Un, pie tā visa mani logi ir plāni kā... Kā... Nezinu, plāni kā stikls. Liec mani mierā, es vēl neesmu pamodies īsti.

Tā īsti var sākt gulēt tikai kaut kur no divpadsmitiem līdz diviem pa dienu, jo tad visi ir paņēmuši pusdienu pārtraukumu un kaut kā iemācījušies uzvārīt nūdeles nesaceļot kājās visu rajonu.

Gultas ir no dēļiem. Ne sliktiem dēļiem, labi kvalitatīva koka gulta, smuka VELNS PARĀVIS!!!! Man tikko gandrīz sirds pa muti izleca, aiz loga nenormālākais sprādziens. Nenormāls. Šādi dažreiz gadās un katru reizi pēc tiem var dzirdēt lidmašīnu lidojam. Neviens cits tiem nepievērš uzmanību un esmu izspriedis, ka šeit laikam lido reaktīvās lidmašīnas. Citu izskaidrojumu man nav. Tā, kur es paliku.... Aha, gulta. Jā, kaut arī tagad nedaudz slapjāka, kā parasti, gultai nav nekādas vainas. Vienīgi nelaime, ar kuru nebiju rēķinājies. Problēma nav tajā gultas cietumā, bet cik ļoti tu izjūti pamatu. Uz koka ir uzklāta sega un uz segas palags. Tas ir arī viss mīkstums un nav slikti, bet tad, ja nedaudz kaut ko sapinies un saņurci, jūti katru palaga kroku. Ja pa vidu sega ir kaut nedaudz ieņurcījusies, tad vari gulēt vai nu tikai labajā vai kreisajā pusē, bet ne tā, kā man patīk ─ abās reizē. Vēl ņemot vērā faktu, ka es naktīs griežos kā vilciņš un palags man ir jāpārklāj katru vakaru, tas ir tīri mokoši.

Uzmanību: negulēšana padara jūs kašķīgus un īgnus.

Datums: nezināms. Iespējams, ka oktobra sākums.

Šī būs jau sestā diena. Vai piektā, nav saprotams, ir zudusi laika izjūta. Jau kuro dienu dreifējam bez interneta. Noskaņojums drūms, bet dumpis nedraud, jo tas tāpat nespētu palīdzēt. Visi svilpojam uz klāja cerot sasaukt interneta labotājus, bet katrs jau tomēr dziļi sirdī apzinās, ka tā ir tikai māņticība. Tāda „interneta labotāja” nav un viss ir tikai visvarenā Provaidera rokās. Pēc šiem notikumiem viss klājs ir atmetis ticību senajam Provaideram un pievērsies jaunam. Varbūt tas palīdzēs?
Ir mēģināts paskatīties televizoru, ar cerību, ka būs labāk, bet visas pārraides ir sāļas un lielos daudzumos nogalina. Kuģa loceklis Smadzenis jau ir zaudējis vienu ģimenes biedru, kurš mēģināja izprast Ķīniešu operu. Kopš tā brīža neviens vairs nav izmantojis televizoru un Smadzenim dodu Solitair un Mahjong, lai novērstu viņa domas. Ir jau ir Smadzenis visslinkākais uz visa klāja, bet tagad nevaram atļauties zaudēt nevienu vīru.

Nav ne mazākās nojautas, kas notiek citur pasaulē, esam iestrēguši šeit, bezinterneta miglā. Ir dzirdēts, ka tēvzemi pārņēmuši krievi un Trusis/Burkāniņš/”Prezidenta mākslīgais aizvietotājs” (vēl neesam vienojušies par titulu), bet nevar droši zināt. Klīst baumas, ka tās baumas ir tikai baumas.
Visgrūtāk ir tad, kad sanāk šādi dreifējot uzdurties kādai vietai, kurā ir daudz, daudz interneta. Bet tajā pašā laikā ir lieli šķēršļi, kas neļauj to izmantot. Pirmkārt, vietējie nerunā mūsu valodā un nevaram pateikt, ko tieši vēlamies. Žestu valoda šeit arī ir pilnīgi atšķirīga un lietas, kas var likties loģiski parādāmas, neviens nesaprot. Kur nu vēl parādīt žestu, kas nozīmētu „mēs vēlētos izmantot internetu uz kādu stundiņu vai divām, cik tas maksā?”. Kuģa Loceklis jau piedāvāja vienu žestu, bet nācās paskaidrot, ka atradīsimies publiskā vidē un situācija pasliktināsies, ja iestādes vadītājs to uztvers nevis par „interneta”, bet gan „kā maksāsim” žestu. Plāns tika atlikts. Otrkārt, visi var man piekrist, ka internetu mucā pirkt nemaz neliekas loģiski, jo vajag obligāti pašam savu avotu. Iepakots internets nemaz nav dabiski.

Naktīs nevar pagulēt. Parasti visu nakti Smadzenis svaidās un mētājas sava kajītē, raudot un izsaucot visādas frāzes no šīs sātaniskās operas un visi pārējie var aiziet gulēt tikai tad, kad Smadzenis nomierinās. Visu laiku jādomā par vecajiem laikiem, kad internetu īsti neskaitīja. Ja patika kāda dziesma, novilki visu diskogrāfiju un tamlīdzīgi. Tā vairs nenotiks nekad, pat ja arī dabūsim jaunu avotu. Torenti šeit neķeras, jewtube arī nav. Dažreiz naktīs guļot atminies kādu dziesmu un centies to atsaukt atmiņā, lai tā nepazustu. Gribētos pierakstīt, bet nav iespējams, jo nemāku pierakstīt mūziku. Zinājāt, ka Bītli arī neesot mācējuši pierakstīt mūziku? Tā ir mana vislielākā līdzība ar Bītliem. Tas, un arī fakts, ka piedzērušies veči visus, kuriem mati ir nedaudz pāri pleciem, sauc par Bītliem. Mēģinājumi viņus izglītot par mūzikas pasaules frizūrām vienmēr izrādījušies lieki.

Vai šis fakts par Bītliem un nemācēšanu pierakstīt mūziku ir patiess? Es nezinu. Man liekas. Bet pārbaudīt to es nevaru. Es nevaru neko ne pārbaudīt, ne uzzināt no jauna. Es nezinu, ne cik % no Holandes siera ir caurums, cik īsti garas ir strausu kājas un kā ķīniski pateikt „Es aprīšu tavu un tavu mīļo dvēseles.” Ziniet, tās mazās lietiņas. Varbūt pat sadzīvē īsti nevajadzīgas dažreiz (te tāpat Holandes sieru dabūt nav iespējams), bet tomēr interesē.

Labi, seivoju tad šo wordu, lieku flašā un metu jūrā. Ja izlasi šo ziņu, tad zini – tu māki lasīt.

Ir pusastoņi no rīta un esmu pamodies (cik nu cilvēks var būt pamodies pusastoņos no rīta) un gatavs doties uz skolu. Tā nav tālu un man ir piešķirts velosipēds, lai tur tiktu. Tikšana galā gan katru reizi irk ā piedzīvojums, jo satiksme šeit ir drausmīga.


Skola ir sadalīta trijos stāvos. Pirmajā stāvā mācās… Atrodās vissliktākie skolēni. Vienreiz, kad pabeidzu stundu, 9 no 60 skolēniem klasē gulēja. Tā liekās daudz, bet procentuāli nav nemaz tik slikts rādītājs. Otrajā stāvā ir klasiskie ierindas skolēni, kuri vienkārši atrodas skolā, lai papļāpātu ar draugiem. Trešais stāvs ir tas foršākais, jo tur skolēni ir visgudrākie un ar tiem var arī parunāt, ne tikai visu stundu monologot. Iestājoties skolā tu liec eksāmenus un kurā stāvā tevi šķircepure iemet, tajā arī jāpaliek mūžīgi mūžos.


Skolēni visu laiku skraida apkārt pa skolu un tas arī būtu tīri normāli, vienīgi ja viņi neskrietu gandrīz vai riņķos ap mani. Visu laiku meitenes izliekas, ka viņām vajag kaut ko gaiteņa abos galos un tad kursē no viena uz otru, visu laiku lūriķējot uz manu pusi.


Angļu valodas līmenis skolēniem ir nenosakāms. Ja arī viņi saprot, ko tu saki, to nekad nekad neatzīs. Ja kādu izsauc atbildēt, tad, visticamākais, ka abi stāvēsiet piecas minūtes viens uz otru skatoties. Tas ir diezgan jautri un tā kā stunda ilgst 40 minūtes, vari izsaukt vismaz astoņus skolēnus. Sešus, ja stunda notiek pirmajā stāvā un tie vispirms ir jāpamodina.


No sākuma bija ievadlekcijas un bija jāstāsta man par sevi. Viens no jautājumiem, ko man uzdeva katru stundu bija “Vai tev ir meitene?” Katru reizi, kad teicu, ka ir, klases meitenes izrādīja pasaules gala piedzīvošanu un katru reizi, kad teicu, ka neesmu precējies, viņas atkal atplauka. (Jo, saproti tak, ja tavs skolotājs nav precējies, viņu dzīve nav salauzusi un viņš pats būs laimīgāks un atzīmes liks labākas.) Katru reizi, kad es atbildēju uz jautājumu, cik man gadu, atkal sākās klasē tā pati panika. Es šeit izskatoties vecs un man īstenībā esot kaut kur uz 30. Es domāju, ka esmu tikai vienu dienu ceļojot uz šejieni pazaudējis laika joslu dēļ...



Pirmajā dienā mana asistente (meitene, kura man visu laiku stundās ir klāt un tulko) bija klāt pirmo lekciju un tad... Tad pazuda. Viss, nav. Vandos pa skolu viens un kabinetus meklēju viens. Un tieši arī paveicās – jāvada stunda pirmajā stāvā. Ieeju, stādos priekšā, mēģinu kaut ko pateikt – visi skatās uz mani tukšām acīm. Mēģinu tādus vienkāršus vārdiņus dot, ko viņiem mācīties, bet nevaru arī ar „hello” tagad viņus mācīt, jo pavisam nezinu viņu līmeni. Rokas nolaižās un uzrakstu uz tāfeles dialogu un saku, lai tagad mēģina to savā starpā. Atkal klusums un visi skatās vienkārši uz mani. Noplātu rokas un saku „Labi, tā kā mana asistente nav te un nekas šostund nesanāks – dariet ko gribiet.” ... ... ... Arī to neviens nesaprata... ... ... Tā „novadīju” divas stundas un par laimi pēdējā bija trešajā stāvā. Tur arī viens uzreiz no klases pieteicās būt par manu asistentu un tā kā īstā asistente nebija, darījām ko gribējām. Viņi gribēja, lai es mācu krievvalodu un stāstu par Latviju. Darīts.



Prasīju pēc tam savai asistentei, kur viņa bija palikusi. Teica, ka bijusi uz policiju iesniegt manus dokumentus. No sākuma atvainojos, tad teicu, ka tas nebiju es un viņas visas melo un tad paprasīju, kāpēc. Izrādās, ka tā esot standarta prakse, ja pilsētā ārzemnieks (visi noteikti grib paņirgt pa pases bildi).



Tagad jāmetās ārā pa durvīm un jāminās uz skolu – ceru, ka paspēšu.