xan ([info]xan) wrote on October 10th, 2011 at 01:57 pm
Neatlaidīgi turpinu ķīnot.
Biju izgājis viens pats paklaiņot apkārt. Biju nonācis pie KFC un izlēmu ieiet paēst. Pēc ilgas sarunas ar pārdevēju un atkal nepareizā pirkuma saņemšanas, piesēdos pie galda un sāku īgni grauzt savu frī kartupeli bez burgera. Blakus piesēdās viens vīrs ar apmēram trīsgadīgu bērnu un sāka tusēt. Tēvs mēģināja bērnam iemācīt skaitīt ķīniski no viens līdz desmit. Piedalījos un izrādīju daudz lielākas prasmes, kā viņa paša bērns. Tēvs to atzinīgi novērtēja un mēģināja man iemācīt „vienpadsmit”. Par laimi tieši visu apēdu un ar cieņu spēju aiziet. Tātad, es nenokārtojos uz ielām un esmu gudrāks par vietējo trīsgadnieku. Nu man jau liekas, ka darba tirgu esmu iekarojis.

Vēlāk aizbraucām pie diviem kanādiešiem uz viesnīcu. Tad nu laikam sanāk, ka esam satikuši visus ārzemju skolotājus, izņemot vienu. Nokļūšana kaut kur ar taksometru ir jautra. Es iekāpju taksometrā, piezvanu Meieram un iedodu telefonu šoferim. Tad lai nu viņi paši tiek galā par to, kur man jānokļūst. Visi vietējie taksometra braucieni ir pieci juaņi.

Nonācām galā un kanādieši viesnīcā bija ļoti... Amerikāniski. Faktu, ka viņiem pievērš vairāk uzmanību un apkalpo vairāk kā baltos cilvēkus viņi izmantoja līdz pēdējam. Priecājās, cik ļoti menedžerim iemācījuši angļu valodu un nepārtraukti pīpējot stāstīja, kā viņi neēd šeit arbūzus un kāpostus, jo to audzēšanā ļoti izmantojot ūdeni un ūdens šeit neesot veselīgs. Tad tika pastāstīts par to, kā abi visu laiku esot pīpējuši zāli un kā tagad, kad neesot to darījuši jau laikam divus mēnešus, galva esot skaidrāka, plaušas tīrākas un pašsajūta labāka. Tā kā to tā nevar atstāt, tūlīt pat viens no galdiņa sarunāja, kur viņš dabūs visu, ko vajag. Viss nokārtojās.

Pēc tam visi izdomāja, ka jāaiziet uz viesnīcas karaoke zāli. Vēl joprojām nezinu šī gājiena iemeslu, bet nu labi. Sēdējām, kamēr menedžeris skraidīja apkārt, skatījās dziesmas, tad veltīja mums dziesmu ķīniešu valodā un es pavisam nesapratu, ko tur daru. Kad beidzot tikām ārā, visi izdomāja iet spēlēt biljardu. Pēc tam bija noguruši un gāja pa mājām. Es šito nekādīgi nesaprotu ─ sazvana visus, lai visi sanāk kopā un visi satiekas un tad sēž, neko īsti nedarot. Kā traki zvanīsies, lai brauc ciemos kaut kur piecos un kad aizbrauksi, nevienam nebūs īsti ko darīt, pa vidu vēl katrs aizbrauks uz mājām paēst un pārģērbties un ko tik ne. Lai nu kā, pēc biljarda aizgājām ar kanādiešiem paēst. Tika pasūtīti iesmiņi ar pipariem. Pa vidu tiem pipariem bija jēra gaļa, pupu pākstis un vistas spārniņi. Te ēst ir tīrākā elle. Tev mute ir izdegusi pilnībā, acis asaro un visas iekšas deg, bet ēst taču gribas...

Laipnības un labas gribas apliecinājums šeit ir iedot cigareti. Ja kaut kur vēlāk vakarā dosies kaut kur iekša paēst, vienmēr dos cigareti. (Pie nosacījuma, ja esi balts, protams.) Tā kanādieši ņem viņu cigaretes, līdz jāiet prom. Tad viņi visiem dod savas cigaretes un visapkārt notiek vistīrākais burziņš. Man kaut kā tā īsti nepatīk. Es zinu to, ka es nekad te neiederēšos kā viens no viņējiem un nesaplūdīšu ar pūli (ko arī nemaz necenšos un nevēlos), bet būt kā tāda staigājoša Disnejlenda arī nav manos plānos.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: